Vieni vienīgi Ziemassvētku brīnumi - papildināts ar bildēm

Beidzot tīrā mājā pastāvīgās iedzīvotājas (Kristaps strādā) skatamies Mēriju Popinsu, spiežam iekšā Džeinas paštaisīto siera kūku - dievīga!- un spriežam par Jaunā Gada apņemšanos ar 1. janvāri sākt veselīgi ēst un vingrot. Tāds neliels pārtraukums starp viesiem un viesiem. Rogi nomaina Rozīšus.

Paldies visiem par sveicieniem svētkos - mēs tiešām nosvinējām Priecīgus Ziemassvētkus!

Gatavošanās svētkiem sākās jau 1. septembrī. Londona burtiski nogrima lampiņās un dekorācijās, un mākslīgajā sniegā. Nu labi, ka tas sniegs tiešām uzsniga, citādņāk mākslīgā sniega kupenas būtu tāds kā izsmiekls. Dāvanu pirkšanas ārprāts katrā ziņā bija vēl nepieredzēts manām acīm, tas vien, ka Londonas pūļi parastie rotēja pa veikaliem kā traki, bet, kad mūsu austrāļu meitenes sāka nest maisus.... Es ķēru kreņķi. Dāvaniņu skaits zem piepūšamās egles (nu bija tāda) sāka augt ģeometriskajā progresijā, bet mēs abi ar Kristapu vēl tikai sākām apcerēt par tēmu. Nodarbojāmies ar visādiem vērojumiem. Piemēram, dienā, kad sasniga smuks sniedziņš, Džeina sēdēja dīvāna stūrītī un čortojās, ka viņai galīgi nav Ziemassvētku sajuta, jo ir auksts! Nosmējos gardi, jo mums tieši pretēji - tikai tad, kad salst nagi, ir īstā sajūtiņa.

Redz, stāstā par austrāļu Ziemassvētkiem ietilpst vecītis šortos, kas atbrauc ar astoņiem bumeriem (vārds, kas apzīmē baltus ķengurus. Cik jauki, ne?). Svētku svinības notiekot pie peldbaseina, slēpjoties no +40C. Tad nu mēs vienojāmies, ka Ziemassvētku vakars būs pa latviskam, bet 25. datumā būs austrāļu versija par svētkiem.

Uz svētkiem mēs savācāmies tāds bariņš - Uģi (Liepiņu Uģis ar Lapiņu Līgu un mazo pusotrgadīgo Markuspuiku), Rogi (Līga, ko joprojām reizēm nosaucu par Pīlēnu, Uldis un Emīlija), Šoriņi (komplekts parastais) un Džeina un Liāna. Tad jau tālāk viss kā nākas - pieēšanās, karstvīns, saldumi.... un arī vecītis. Ar to nezinu vai lepoties, vai labāk vispār nestāstīt - Ziemassvētku vakarā Inta aizgāja uz veikalu un tieši tad atnāca vecītis. Jautrība sita augstu vilni un gribās domāt, ka Ziemassvētku vakars tiešām izdevās.

Nākošajā dienā meitenes izsprieda, ka diez vai varēs mums prezentēt peldbaseinu un bārbikjū, tāpēc saveidoja tonnām ēdienu. Tītars ar dzērveņu mērci vēl bija pievarāms, bet tad nāca - desertu laiks. Pārsprāgt! Vēl dienas pēc svētkiem pieķērām sevi pārspriežot Džeinas siera kūku. Un kā lai no tās izvairās - šodien Džeina izvilka no slēptuves vēl pāris gabaliņus.

Gribās ļoti domāt, ka Jūsu Ziemassvētki arī bija tieši tādi kādiem Ziemassvētkiem jābūt!

Te bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/ZSvetki#

Te arī Rogu viesošanās iemūžināta: http://picasaweb.google.com/intasorina/LigaUldisUnEmilijaCiemos#

Džeina

Es jums pastāstīšu par austrāļu Džeinu, mūsu kaimiņieni.


Viņai ir 26 gadi, un uzturēšanās atļauja uz 2 gadiem Lielbritānijā. Viņa jau pirms atbraukšanas uz UK bija sarunājusi sev darbu. Nu ne tik daudz, cik sarunāja, bet, pēc visa stāstītā, pierunāja strādāt par skolotāju īpašā skolā. Kā viņai bija solīts, īpašajā skolā ir īpaši bērni, ar attīstības traucējumiem, bet pretēji tam, kā bija skolīts - bērni ir austisma tīrradņi. Vēl ļaunāk izrādījās, ka pieskatāmies bērni (jo nu skolotājas pienākumi tajā skolā pārsvarā ir bērnu uzraudzīšana vienam no otra) ir vidēji 15 gadus veci, augumā milzīgāki par nabaga Džeinu un, līdz ar to, arī spēcīgāki. Džeina ir meitene, kas augusi Austrālijas laukos un pa lielam viņai viss ir skaidrs - kā savaldīt zirgus, kā novākt banānu ražu, kā ar ekskavatoru apbedīt bulli, bet to, kāda izrādīsies viņas pieredze kā skolotājai-savaldītājai, nudien ir pārsteidzoša.


Izrādās, ka ar autismu slimajiem bērniem uzvedībās bieži novērojamas uzvedības problēmas kā tādas, pat ne tik daudz, cik tiešām smadzeņu bojājumi. Tā nu jau no pirmās Džeinas skolas dienas klausamies stāstus, kā kāds 15 gadīgs Ādams tiranizē Džeinu. Cik saprotu no stāstiem, puisis tikai labi ja 10 min dienā atrodas klases telpā, pārējo laiku pavada ārdoties pa skolu, sperot, spļaujot, demolējot, kožot. Otrajā skolas dienā, Džeina pārvilkās mājās tuvu asarām, esot nospļaudīta no galvas līdz kājām, tajā vakarā domājām, ka viņa mūžam no dušas neiznāks. Citu dienu puisis, lai gan trīs skolotāji ar īpašiem tvērieniem centās viņu noturēt, pamanījās izdemolēt direktores kabinetu. Citu reizi ar krēslu izsitis logu, kādu reizi plāniņa vidā masturbējot vai saplēšot skolotājiem drēbes. Katru vakaru mēs, slēpjoties aiz lielajām tējas krūzēm, ieplestām acīm klausījāmies stāstus par Ādamu un viņa sešiem klases biedriem (skolā lielākas klases neesot, lai nodrošinātu kaut kādu kārtību).


Brīdī, kad, likās, ka nupat stāstu saturs kļūst civilizētāks un Džeinas seja pauž īstas skolotājas un ne tik daudz kā skolotājas-pieskatītājas-bērnu turētājas sejas vaibstus, Džeina pārrodas mājās ar milzīgu McDonalda tipa ēdienu (bet daudz ļaunāku, kas vienkārši viss peld eļļā) un uzdod mums jautājumu - kas ir pats ļaunākais, kas varētu atgadīties ar skolotāju.... Mēs vairāk kā uz pauzes. Izrādās Ādama vecāki ziņojuši par Džeinu policijai. Puika mājās stāsta visādus pekstiņus un vecāki pat nav mēģinājuši parunāt ar skolu, kā dēlam īstenībā iet. Finālā policija ieradās skolā un lūdza savākt mantiņas un doties mājās, kamēr izmeklēšana nebūs beigusies. Man viņas tik ļoti žēl. Apzinīguma un labsirdības kalngals, kas centās glābt pasauli, tagad tup mājās un pat nezina, ko domāt. Viņa varēšot darbā atgriezties janvārī.... Viņai nopirktas biļetes uz Īslandi, plānots ceļojums uz Austrāliju, bet tas viss tagad tiek bez maz vai atlikts šitāda stulbuma dēļ. Skola viņu ļoti novērtē, visādi mēģina palīdzēt ar juristiem un kontaktiem, vienu dienu pat atsūtīja skolas vārdā milzīgu ziedu pušķi uz mājām. Gan jau ka viss būs labi... atliek cerēt.


Par Liānu uzrakstīšu kādu citu reizīti. Viņa tagad dikti aizņemta, jo nevar izspriest, vai īru džeks patīk vai nē :):) Tā mūsu mītnē te tāda neliela ņemšanās un nekas uz vietas nestāv... ā, nu tikai māja, saprotams.


Visiem nozīmīgiem un nenozīmīgiem pasākumiem par godu - meitenes izgāja ielās: http://picasaweb.google.com/intasorina/KadasNaktsKaislibasVidusmeruKrogos#

Dzīves epizode par mīkstiem dzijas izstrādājumiem

Saņēmu ēpastu:

"Labdien, interesējos par cilvēku, kas varētu veikt menedžera pienākumus nelielā adījumu firmā. Vai jūs lūdzu varētu atsūtīt man savu CV un arī skaidrāku attēlu."

Nākošais epasts:

"Paldies par CV, ļoti labs. Mūsu kompānija nodarbojas ar vilnas dziju izstrādājumiem un mūsu uniformas pārsvarā ir no mīkstiem dzijas izstrādājumiem džemperi/ džemperkleitas/ jakas. Mums būtu ļoti nepieciešams, lai jūs atsūtītu lielādas bildes ar sevi, kur jūms mugurā būtu mīksti vilnas izstrādājumi. Paldies"

Vēl nākošais meils:

"Paldies par jūsu atbildi (es uzstāju, ka man gan liekas, ka primāri būtu nepieciešams vienoties par darba pienākumiem un algu. Intervijā mēs varētu pārrunāt arī vilnas izstrādājumu uniformas). Taču es esmu izniekojusi tik daudz laika, intervējot cilvēkus, kas saka to pašu, bet nevalkā mīkstus vilnas izstrādājumus. Ja vien jūs varētu, atsūtiet, lūdzu bildes. Ja jūs nevarat, jūs vienalga esiet piemērota."

Nu pasaki, viens cilvēks, kur šitādi īpatņi rodas! Paliek arvien interesantāk, vilnas izstrādājumi kļūst par dzīvības un nāves jautājumu :):):)

bildes

Mani favorīti - http://www.youtube.com/watch?v=oIr8-f2OWhs&feature=PlayList&p=DD645EBD430F0260&playnext=1&playnext_from=PL&index=20
un šis līfletiņš Daugavas vanagu namā:




"latviešu vakarinās ir ēdieni, ko latvieši mīl ēst vakariņās!"










Fotoatskats:
Ievas dzimmene: http://picasaweb.google.com/intasorina/IevasDzimmeneJebKapecPamodamiesBrikstona#
Ciemos Zane - http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosZane#
viskādas bildes - no mana darbiņa, metro, plūdi... uc: http://picasaweb.google.com/intasorina/ViskadasBildes#

Es - Kristaps. Man - jauns darbs!

Sveikiņi! Šis ir Kristapa ieraksts:) Ieraksts par jauno darbu!

Tātad no šīs nedēļas strādāju Cirkā! Tā sauc to restorānu, kuru vēl būvē un kurā es dabūju darbu. Akal drusku lecu augstāk par savu graciozo pakaļu, jo te patiešam būs jātaisa ēst, ko es, ja tā pavisam godīgi, īsti nemaz neprotu. Nu protu tik daudz, cik mājās esmu mācējis un tik, cik reizi nedēļā skolā iemāca. Bet restorāns neapdomīgi bija ielicis sludinājumu sak’ atnāc ciemos un piesakies darbā, es savukārt aizgāju un pieteicos. Tā arī pateicu, ka pieredze man ir visai apšaubāma, toties gribēšana grandioza. Iemirdzināju acis, pavēru muti un dabūju to darbu:) Un, neapšaubāmi nopriecājos! Par visu vairāk man priecē fakts, ka restorāns, kā jau zināms, vēl tiek tikai būvēts un tas nozīmē, ka tad, kad viņš būs uzbūvēts, ne tikai plītis un dakšas būs jaunas, bet arī visa radošā un apkalpojošā brigāde būs pilnīgi jauna. Un tas redz dara to lietu drusku vieglāku un patīkamāku. Šonedēļ mūsu visus aktīvi apmāca. Kopā esam kādi cilvēki 25, ieskaitot menedžerus, bārmeņus, oficiantes un pavārus. Visi jauni un smuki kā no kataloga, tā kā atmosfēra it kā viegli nesaspringta:) Pavāri esam pieci, šefpavārs un viņa vietnieks abi austrāļi, tad viens anglis un viens jaunzēlandietis un kaut kāds viens latvieties - es. Tad, kad es gāju pēc tā sava darba pakaļ, tad bija tikai plikas sienas, vadu gali un kādi 300 celtnieki, tagad, jāsaka nekas daudz nav mainījies. Bet mani fascinē visu to cilvēku miers, jo pirmais pasākums tur ir rezervēts jau 14. decembrī lielākajai no vietējām TV kompānijām, bet viņi tik saka, ka viss iet pēc plāna un viss būs gatavs laikā. Es pilnīgi paļaujos, ka viņi zina ko dara, bet pēc manas saprašanas pirms kaut kā tik liela un dārga atklāšanas ir jābūt vismaz mēnesim negulētu nakšu, divdesmit diviem ziliem riņķiem zem acīm un vienai pašnāvībai. Bet šitie tikai pastrādā un iet mājās. Kaut kas jocīgs.

Nu labi, īsos vārdos, resotrāns pieder vienai angļu ģimenei, kurai jau pieder viens bārs turpat netālu. Atrodas tas viss Koventgārdenas rajonā, netālu no slavenās operas un pa vidu galīgās naktsdzīves epicentram. Kaut kad pagātnē tās telpas esot izmantotas ziloņu izmitināšanai, kas uzstājās operas Aīda iestudējumā, tāpēc vieta tagad tiks saukta Circus. Smakas itkā vairāk nav un paši ziloņi arī nav redzēti, bet nu tā tam būs būt. Pavisam parasts resotrāns viņš laikam nebūs, būs arī bārs un vakarā arī tā kā klubs, atvērts līdz par diviem rītā. Man par neviltotu sajūsmu, virtuve slēgsies divpadsmitos. Kas nozīmē, ka mājās būšu divos, bet toties vakara maiņa sākas tikai četros, kas nozīmē, ka pa dienu vēl var kaut ko nodzīvot.

Nu labi, būs vēl kas interesants - ziņošu!

K.

1. decembris

Sen nav komunicēts ar blodziņa palīdzību. Kā pie Starptautiskās AIDS dienas, tā mierīgi jāpiesēž un jāieraksta par dzīvi Londonā - kā stāstu jums, kā Šoriņu dzīves vēsturisko faktu hronoloģiju, kā vienkārši terapiju, jo visi notikumi sāk saskriet putrā un laiks, tā teikt, skrien.

Mēs esam uzsākuši vēl vienu pagrieziena punktu savā Londonas pieredzītē - darbu nomaiņa. Gribētu, lai Kristaps pats pastāsta par savu jauno darbiņu sīkāk. Tik vien varu lielās līnijās pastāstīt, ka viņš jutās savu izdarījis ātrās ēdināšanas Leonā (Leona restorāni esot dabūjuši balvu kā restorāns ar kvalitatīvāko ēdienu... vai kaut kā tā) un meklēja iespēju strādāt darbu, kur būtu darīšana ar reālo šmorēšanu. Tā nu vienu dienu cilvēks ar minimālām pavārmākslas zināšanām izgāja pa durvīm un atnāca mājās ar jaunu darbu - bija nošarmējis Koventgārdenas restorāna šefpavāru. Jāpiebilst, ka restorāns šobrīd tiek tiek būvēts. Paredzēts smalks iestādījums, kur tiek ieguldīti miljoni un Kristapas būs viens no pieciem virtuves pavāriem! Es dikti priecājos par šarmanto vīru, kas aiziet un dabū. Tagad katru dienu apmācības, staigā tāds vidēji apgarots un nedaudz sabijies par to, kā būs.

Es jau oktobrī sapratu, ka mana oficiantes misija arī ir jāuzlabo, t.i. jātiek ārā no vietas, kur viss ir tik skaists, tik drošs, tik vienmuļš. Lai arī restorānu apkalpojošais personāls, mani ieskaitot, dienā noskrien kopumā daudzus kilometrus un stress ir pastāvīgs, sajutu sevī izaicinājuma vēlmi. Kā pirmais - jau oktobrī tūlīt pēc mūsu brauciena uz Kornvolu pateicu darbiņā, ka palieku līdz 29. novembrim, t.i. pagājušajai svētdienai. Iespējams, izskatās pat ļoti bezatbildīgi un riskanti pret šībrīža ekonomiskajām šausmām, bet tas ir viens no veidiem, kā iet uz priekšu, un es to sajutu kā pareizo. It kā jau pakausī bija doma, ka jāmeklē jauns darbiņš, jāiet priekšu, bet allaž atradās kādi aizbildinājumi "ai, esmu piekususi", "rīt sākšu meklēt", "šodien nav laika". Tikai brīdī, kad es te tagad sežu pie rakstāmgalda, atkal galva ir brīva, ir energija skatīties tālāk. Drošību dod faksts, ka restorānu biznesā darbs Londonā būs vienmēr! Šajā lielpilsētā ir neskaitāmas aģentūras, kas nodrošina ar darbaspēku dažādiem pasākumiem. Visām, kurām esmu aizsūtījusi pieteikumus, visas man ir atzvanījušas un piedāvājušas darbu (arī vakar piezvanīja un palūdza šodien pāris stundas pastrādāt). Tā kā obligāto izdzīvošanas minimumu nopelnīšu ar oficiantes darbu. Pārējais laiks jāvelta tam, lai ietu tālāk. Tas nebūs viegli, jo, kā jau iepriekš teicu, konkurence ir milzīga. Tomēr šo faktu ignorēju, jo ticu, ka viena maza šķirbiņa tomēr priekš manis atradīsies.

Londonas dzīve ir pilna ar atklāsmēm. Viena no tām ir par egocentrisko dzīvi, ko mēs te dzīvojam, kas man kalpo kā pašpietiekamības treniņš. Redz, Latvijā pašpietiekamības procents bija salīdzinoši zems. Mājas pastāvīgi bija pilnas ar ciemiņiem. Ja ne ciemiņi, tad garās telefonsarunas vai palikšana darbā līdz nakts melnumam. Ja ne darbs, tad braucieni uz Liepāju vai vecāsmammas virtuves remonts. Allažiņ atradās ko sadarīt, dot sevi citiem, reizēm darīt darīšanas pēc. Tagad pa lielam esmu uzlikta uz pauzes, jo ap mani riņķo tikai ES - "ko es ēdīši", "kas man patīk", "ko es gribu", "kas man vajadzīgs"... Protams, ka lielā daļā ES ir savienība ar Kristapu, bet pa lielam, tās ir arī ikdienas rūpes - es, es, es, es, es.... It kā sevi izcel ārā no inkubatora un noliec zem palielināmā stikla. Reizēm ļoti apnicīgi (un tā ir sadaļa, kur sāk trūkst tuvie cilvēki, draugi), reizēm tuvredzīgi (jo tie citi bieži dod lidojumu), reizēm ļoti audzinoši - tiec nu galā pati ar sevi - izklaidē sevi, parūpējies par sevi, izglīto sevi, esi klusumā ar sevi. Londona ir liela, liela dzīves skola, bet negribu tajā ieprūst, noteikti nē. Jo mana motora sastāvdaļa tomēr ir tuvie cilvēki.

...un tāpēc mēs ļoti, ļoti priecājamies par Zanes apciemojumu uz Valsts svētkiem, un ļoti gaidām (es skaitu dienas) Rogu ģimenīti uz Ziemassvētkiem un Pēteri ar Ullu uz Jauno gadu :):):) .... un Pauliem biļetes esot jau nopirktas uz martu.... Kolosāls!

Priecīgi šodien visiem Andriem ar!

p.s. Vakar jocīgā kārtā iemaldījāmies Čainataunā apēst rīsu porciju. Vīrietis, kas apsēžas pie blakus galdiņa - Uldis Rudaks! Ka es jums saku - tas sagādā daudz lielāku prieku par faktu, ka Anglijas karalienes nobrauc ar mašīnu garām. Gājām Uldim paspiest roku un apjautāties, kā koncerti Londonā :):):) Joprojām iespurdzos, atceroties šo nelielo saskriešanos miljonu pilsētā.

u-Vidjela Sasuna!

Zini, kā reizēm ir - cīņa ar personīgo frizūru dara traku, un viennozīmīgais lēmums no tiem tikt vaļā aicina pasaulei sadoties rokās, lai atrisinātu šo nu jau samilzušo problēmu. Sāku runāt skaļi ar līdzās esošajiem, jo sapratu, ka man pietrūkst drosmes ieiet kādā no daudzajām frizētavām kādā no daudzajām ielām, samaksāt teju 60 mārciņas par "mākslu". Darba kolēģe man iedeva tādu kā kuponiņu, kur pa 3 naudiņām (kas būtu nepilni 2 lati) var iegūt "jaunu galvu". Nu vairs nebija kur likties - jaunā frizūra pati no sevis nāk virsū. Izpētu iedoto taloniņu, uz tā teikts - Vidal Sasoon academy.

Šorīt tad arī izveicu šo svinīgo pasākumu. Tiku iereģistrēta, izpētīta, apčamdīta. Interesanta sajūta, ka pieci frizieri čamda pa matam un spriedelē, kurā virzienā katru šķipsnu nolikt. Interesantumu pastiprina fakts, ka nejauši iegadījos itāļu klasē, kur visas sarunas notika tikai itāiski. "Fino capelli, fino capelli", kas aptuveni nozīmē, cik nojaušu, "labi mati, labi mati". Pēc ilgas tīksmināšanās nekas tik ātri nesākas - vairums frizieri pielabo savas frizūras. Kāda dāma noķemmē savu "poniju" un nemitīgi (itāliski) izsaka par to komentārus, kāds interesants kungs ar loku šķērēm pielabo sev čupu uz pieres. Vēl viena dāma gados uz savas melnās galvas, kur viena šķipsna koši lillā, piesprauš mazu cepurīti ar lillā banti! Daudziem nebija, ko pielabot, jo mati uz nullīti.

Viss sākas ar to, ka skolotājs - jauns čalis smalkā uzvalciņā, apstaigā visus frizējamos, apjautājās, kur strādā, kādas vēlmes, parunājās par visu un neko, un kopīgi izdomā frizūru. Tad sanāk skolnieki. Itāļu puisis, kas nerunā ne vārdu angliski, tiek man, apmainamies ar zīmēm un mēģinu viņam parādīt, ka pilnībā uzticos, viss būs OK. Skolotājs sazīmēja visādas shēmas uz spoguļa, un tad viņš tā uzmanīgi, pa šķipsnai vien mani apšķērē. Blakus norisinājās neliela traģēdija, jo sievietei, kurai vakar veikta acs operācija, frizieris uzdrošinās apgriezt matus uz pieres. Kamēr es vēroju notikumu gaitu, sajūtu, ka manu galvu čamda jau svešas rokas.... izrādās gārāmejošais students :) Tā nu atkārtojot "fino capelli" vēl vairākas reizes daži pienāca pačamdīt manus matus. Kad filigrānā frizēšana bija aptuveni galā, skolotājs aprunājās ar visiem skoniekiem par to, ko viņš iesaka ar matiem darīt. Ar interesi gaidīju ieteikumus sev. "Pārāk tīri tev mati, pārāk tīri...."... lai arī ko tas nozīmētu...
Tāda nu man izklaide trīs stundu garumā. Izklaide un rezultātā - īsts sasōniņš. Tikai nočortojos, ka katru reizi frizieri nelūgti, ne aicināti priekšējos matus nogriež precīzi tik garus, ka pietrūkst cm, lai tos aizliktu aiz auss. Viņi nenojauš, ka dzīve ar mūžīgajām sprādzītēm ir neciešama.

Kompostrētais latviskums

Pat nezinu, kādas pārdomu un ideju sakritības dēļ uzprasījos aizdoties uz Londonas latviešu kora mēģinājumu. Sagribējās kaut kādu "saviskumu", piederību kādam baram, terapeitisku padziedāšanu un vienkārši pačalošanu savā valodā. Izkāpu savā kefīra pieturā (viena tagad tāda ieviesusies, kurai blakus atrodas veikals "Kaļinka" - rakstāms ar slāvu burtiem. Tur atrodami četru veidu kefīri! Arī Kārums, selgas cepīši parastie, serenādes, Cido sulas un līdzās daudz kam citam arī Staburadzes (??) ražota Vāverītes torte. Vai tad Staburadzes vārdu vēl lieto?) un devos uz turpat netālo Daugavas Vanagu namu. Dziedātāju tikšanās krodziņā, kur pēc brīvprātības principa tiek "iesildītas" balsis ar Aldara zeltu, tad lēnā zosu gājienā uz zālīti, neiztukšoties zelti tiek paņemti līdzi, lai uzmalkotu pa vidu Barisona "Latvijas" taktīm.

Publika maziņa - apmēram 20 cilvēku korītis ar vairumu altu (kora dalībnieki būtu vairāk priecājušies, ja es izrādītos soprāns nevis kārtējais alts), pieci soprāni, trīs tenori un, kā jau īstenā korī pienākas, - viens bass. No tiem - trīs vai četras sirmas galvas, kas raiti, bet ar akcentu runā senā latviešu valodā, vairāki jaunieši, kas Londonā dzimuši un auguši, lielākā daļa izskatījās "pirmā aizbraukšanas" viļņa sekas un daži kā es - tikai nesen.

Lai arī kora rindās neesmu stāvējusi gadus 4-5, jau pirmājā brīdī manīju atšķirību starp zvērīgo Latviešu - iezemiešu attieksmi pret kori kā mūziku, mākslu, sacensību, un klaidu pulcēšanos, lai labi pavadītu laiku, un pierādītu, ka var! Tā nu es divas stundas aizrautīgi izdziedājos, mēģinot balansēt starp abiem lielumiem. Aizverot baltās ēkas durvis aiz sevis, kāds otrais alts man uzjautāja - uz kurieni tu, varbūt pa ceļam? Kad skaļi atbildēju - man uz Sitiju (City - rajons, kur Kristaps strādā) man pēkšņi galvā saslēdzās tāda kompostrēta sajūta - it kā tikko bija tautasdziesmas un pēkšņi atkal Sitija.

Hmm, 18. novembrī koncerts. Jābūt tautastērpos.... kādam ir idejas?

Domu spēks Kornvolā

http://picasaweb.google.com/intasorina/Kornvola#

Ražīgāku darba meklējumu vārdā atbraucu uz Nacionālo Bibliotēku, lai nebūtu jāiztīra vēlreiz visa māja, lai nebūtu jāsāk gludināt zeķes, tīrīt ledusskapu vai ravēt puķpodus. Spīd saulīte, īpaši neglīto bibliotēkas māju apsēduši baloži, blakus vīrietis grauž nagus. Vai esat dzirdējuši, ka domas regulē fizisko pasauli, reizēm es tam ļoti ticu, iespējams, reiz redzētās filmas Secret sekas. Sāku par to runāt, jo kādu brīdi esmu uzvilkusies par nagu grauzējiem. Kur vien paskatos, kāds grauž nagus - bibliotēkā, veikalā un, kas pats ļaunākais, metro, kur tādam nagu grauzim jāsēž pretī pusstunda. Reizēm liekas, ka viņš / viņa nodīrās pirkstus līdz kaulam (tas no tuvākiem vērojumiem metro). Tikai nesen man saslēdzās, ka nagu grauzēji riņķo tikai ap mani (ar Kristapu vai kaimiņienēm tā nenotiek) un jo vairāk es par viņiem kreņķēšos, jo vairāk viņi mani apsēdīs. Tikko es tam pastiprināti pievēršu uzmanību, tā viens nagu grauzējs atkal sēž man blakus.

Runājot par tēmu "domas regulē fizisko pasauli", pastāstīšu par mūsu neseno ceļojumu. Palūdzu darbā brīvdienas uz nedēļu (jo pēc peļņas likumiem nov un dec menešos restorāna bizness nedod brīvdienas, bet kas to lai zina, vai līdz janvārim tur sabūšu) un sakombinējot brīvās dienas kopā ar Kristapu, noslēmām izrauties no Londonas burzmas. Līdz pat brīdim, kad ieraudzījām mūsu izīrēto mašīnu, nezinājām, kur un kā dosimies, tā teikt, ļāvāmies plūsmai. Tajā brīdī mūs sāka pārsteigt visādas mazas nejaušības. Te dažas no tām -

- Ar interneta palīdzību izīrējām mašīnu. Pasaulē, kurā visi brauc pa nepareizo pusi, vēlējāmies mazu zumzīšmašīnīti ar automātu kārbu, bet visam pa spīti internetā pieejamās tikai ar mehānisko. Automāti tām, kas iederās superextraluksus klasēs. Daudz nedomādami, atķeksējām savu izvēli pie mini klases. Kā gadījās kā ne - zumzīšmasīnītes vietā mums iedeva precīzi extra luksus klases kuģi (tomēr ar mehānisko kārbu), jo maziņām izbeigušās, bet mēs jau esam samaksājuši. Kristapa seja atplauka. Kā nekā nav sēdēts pie stūres mēnešiem.

- Visā prieka eiforijā par brīvdienam, kosmoskuģi un saulaino laiku, vienā brīdī attapu, ka mans maciņš pazudis. Banku kartes, braukšanas karte, tiesības.... viss tur bija iekšā un viss ir pazudis. Nostūrējām sānceļa bistro un es apzvanīju bankas, lai slēgtu kartes. Vēlreiz un vēlreiz pārmeklējām visu mašīnu, kabatas, somas, ieloces, beņķus, es jau sāku iztēloties, kāds būs mans nākošais maciņš. Kā jau braucienā - jākāpj no mašīnas ārā un atkal iekšā, jāpiestāj, jāizņem ēdamie no bagažnieka, visu laiku pieturēju domu, ka tas maciņš ir labu clivēku rokās un viņš pie manis atkal atradīsies. Līdz vienā brīdī Kristaps mani pasauc atpakaļ - Intiņ, paskaties, kas uz Tava beņķa! - maciņš! Mute pavērās. Goda vārds, tas maciņš no gaisa nokrita!

- Braucām uz duračku un pavisam neplānoti uzdūrāmies Džeinas Ostinas mājai, Čederas ciematam (vieta, kur ražo Lielbritānijā tik slaveno čederas sieru) un arī Mokey World-am! Monkey World bija seriāls Animal Planet, kas sākās precīzi brīdī, kad no rīta bija jamostas. Tā vietā, lai uzklausītu visas pasaules bēdas kādās no rīta ziņām, kādu pusgadu no rītiem modāmies ar stāstiem, kā tie izglābti šimpanzes, orangutāni, kapucīņi un citi līdzīgie, un kā viņiem atkal māca būt par pērtiķiem īpašā centrā. Tā nu pilnīgi nejaušā kārtā apciemoju bezrokaino Lala, pīpēšanas atkarībnieku Čārliju un visus pārējos. Apbrīnojams ir izdarītais cilvēku darbs. Pirms 20 gadiem viņi izbijušā cūku fermā atveda pirmo šimpanzi, kas bija turēta 10 gadus būrī.

- Finālā aizkļuvām līdz patiesi skaistai Anglijas daļai - Kornvolai. Daba vienkārši neaprakstāma, jūras krasti un nebeidzamās pļavas, kas ieskauj kalnaino apvidu rada elpu aizraujošus skatus, īpaši, ja iespēja to izbraukāt nejauši iegūtā kosmosa kuģī. Celiņi vietām tik šauri, ka neiespējams izmainīties ar pretimbraucošo (attausa atmiņā līdzīgs brauciens pa Īriju, bet toreiz mums bija zumzīšmašīnīte), bet tur jau viss tas skaistums. Atpakaļ braucot Bathas virzienā (latviski būtu Bāta, bet taupot Evijas emocijas, domāju labāk rakstīt angliskajā variantā. Katrā ziņā pilsēta, kur jāaizbrauc vēlreiz, pārāk skaista) uz viena tāda celiņa ap vienpadsmitiem naktī, mūsu mašīnas priekšā vicinās cilvēka stāvs. Piebremzējām, trīcoša meitene knapi spējīga izteikt, ka vajadzīgs telefons. Tikko cietusi avārijā, tur mašīnā joprojām ir viņas māsa! Jopcik. Pavērāmies krūmos - mašīna kājām gaisā, kāds ložņā ārā no tās. Māsa, paldies dievam dzīva un vesela. Pēkšņi tikām ierauti stāstā visā pilnībā. Abas meitenes šokā tā purēja, ka teikumu nevarēja salikt kopā - esot braukušas, kaut kādas smiltis uz ceļa, tad bremzēja, tagad mamma nositīs par to masīnu, sasista jau otrā šonedēļ.... Aiz aukstuma, aiz šoka un izbīļa viņas drebēja, drīzāk tiešām purēja ārprātīgi. Vienīgais, ko varam izdarīt, viņas apskaut un mēģināt noturēt, lai nestaigā pa ceļa vidu, un gaidīt kamēr mamma atbrauks. Sapratu, ka galīgi nezinu, kā rīkoties tādās situācijās. Laikam vienīgais - nesapanikoties. Pat negribu domāt par to, ja tur tā māsa būtu paikusi. Atvadoties novēlēju meitenēm daudz laimes otrajā dzimšanas dienā, mašīna ir tikai lužņi,

Nu jau esam atpakaļ Londonā. Man šī nedēļa vēl brīva, Kristaps strādā, es meklēju darbu. Šodien no sava ceļojuma atgriezīsies abas austrāļu kaimiņienes - bija līdz Skotijai aizšāvušas. Tad jau būs ko dzirdēt. Visticamākais, ka visas atlikušās dienas arī pavadīšu šeit, bibliotēkā, jo mājās bez zeķu gludināšanas nevarētu neiesastīties bezgalīgajā tarkšķēšanā.

Priecīgi jums!
Emītim daudz laimes otrajā dzīves dzimšanas dienā un māsai Ullai - daudz laimes vārdiņdienā, un lai galīgi nenokavētu - daudz laimes Ozolam Jānim dzimmenē, kas tepat aiz stūra!

Kā iesmērēt neiespējamo

Prmajā dienā, pēc iebraukšanas Londonā, devāmies bezmaksas ekskursijā - ļāvām lai vietējie mākleri mūs pacienā ar kafiju un izrāda lielpilsētas rajonus. Kā šodien atceros, māklere parādīja pusotru dzīvokli un aizināja uz biroju, tur mēs sazināšoties ar īpašnieku par cenu un mūs pieteikšot kā iespējamus īrniekus. Uz jautājumu, ko tas nozīmē, vai varam īpašniekam atteikt, ka atraduši labāku variantu, atbilde bija "nu tas vairs nebūtu pieklājīgi".

Vasaras sākumā, atverot bankā kontu un lūdzot piešķirt minimālo komplektu - nekādus overdraftus, nekādas kredītkartes, nekādas papildus apdrošināšanas, likās aizdomīgi, ka tajā pašā mirklī tika piezīmēta mūsu nākošā tikšanās bankā pēc trīs mēnešiem, t.i. augustā. Ierados augustā, lai pārskatītu mūsu un bankas attiecības, turpinātu mūsu elementārās attiecības, t.i. ieprasītos uz karti, kas ir vairāk kā SOLO (kaut kas ļoti vienkāršs, tik vien kā norēķināties veikalā), lai var izdzīvot arī internetā, pajautāt jautājumus, kas mums sakrājušies saistībā ar naudas apjoma palielināšanu, ko izņemt no automāta, pārskaitīt internetā utt. Tā vietā Rozālija, ļoti trennēts klerks, sarunu uzsāka ar vārdiem, kāds man ir telefona aparāts. Kad atbildēju - vienkāršākais no visiem, nebūtu žēl, ja pazustu, viņa saprata, ka jāmaina taktika. Nākošais jautājums bija - ja es nomirtu, vai manā ģimene varētu segt mana ķermeņa pārvešanu uz mājām. Johaidī, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Atbildēju, ka pagaidām neplānoju mirt. Nākošie jautājumi, liekas, bija tik pat emocionāli. Bez elpas ievilkšanas viņa man ne tikai piedāvā kādu tur golden klienta statusu ar visām pretnāves gadījumu apdrošināšanām (cik spēju izsekot, tur visas iespējamās apdrošināšanas bija iekļautas) ... "uz tātad mēs no jūsu konta mēnesī par to paņemsim tik un tik". Lai ar godu tiktu vaļā no Rozālijas, ierunājos, ka man ar vīru jāapspriežas. "jājā, mēs te tagad visu jau aizpildījām, lūdzu parakstieties, un vīram aiznesiet bukletiņu". Paldies, vēja māte, gribējās teikt. Galīgi apjukusi izgāju no bankas, tik daudz sapratu, ka neko neesmu parakstījusi, pilnas rokas ar bukletiem, bet to, ko vēlējos, tā arī nemaz neesmu dabūjusi. Banka uzaicināja parunāties par jaunāko produktu. Reāls kreņķis par nočakarēto laiku.

Domāju, ja man Rozālija šitā, ieiešu citā filiālē, notēlošu blondīni un koncentrēšos uz savām vajadzībām. "Nē, nu jūsu kontam nav ne vainas, tikai mēs nevaram dot nekādu citu karti, kā tikai (nožēlojamo - autora piezīme) Solo karti, neuztveriet to personīgi." Paldies, meža māte. "toties, vai jusu istaba kuru īrējat, ir slēdzama..." un sākās tieši tas pats. Izlocījos kā nu mācēju ar nu jau diezgan strupām atbildēm.

Tie stasti jau bija aizkrāmējušies prom, kad pēkšņi - pagājušo nedēļu st''avu pasta rindā un nejauši uzjautāju kādam tur servisa cilvēkam padomiņu par naudas pārvedumiem un Latviju. "Ah tā, nu kā tad sokas jūsu vīram Latvijā, ah, viņš ir šeit, ah, viņš arī te strādā, un cik jūs maksājiet par bankas kontu...Jā, un šeit jau ir aizpildīta anketa, ....nu vīram variet aiznest bukletiņu, nav nepieciešams, lai par šo pakalpojumu parakstītos jūs abi." Teju apraudājos no sajūsmas. Teicu, paldies, Abdul, šobrīd neko neparakstīšu, jo mani šis pakalpojums neinteresē. Lūdzu, kādas izmaksas ir pārvedumiem uz Latviju. Esmu augusi. Pateicu vēlreiz Paldies Abdul un izgāju lepni paceltu galvu ārā. Neiesmērēsiet man neko!

Kristaps pazaudēja bankas karti, pieteica kā zudušu, un banka pati atsūtīja VISA karti vietā! Morāle - nav ko jāiet uz banku kaut ko prasīt, ja visātrāk viss nokārtojas brīdī, kad kaut kas pazaudēts.

Cilvēku cilvēcība

Londona man māca cilvēcību.
Dzīvot lielā pūznī nozīmē zināt savu vietu un sadzīvot ar pārējiem visu krāsu kukaiņiem. Sākumā kā pārsteigums bija situācijas, ka cilvēki metro samainījās vietām, lai mēs ar Kristapu varētu apsēsties kopā. Ne lūgti, ne prasīti, vienkārši cilvēcīgi saprotot kopā sēdēšanas burvīgumu. Tagad šādas darbības novēroju diezgan bieži, un arī pati pārsēžos pa vienu vietu uz priekšu, lai pārītis varētu sačupoties.

Vienu citu dienu ar nolasāmu jautājumu sejā vietējā lietoto grāmatu veikalā meklēju Londonas karti. Stāstu saimniekam, ka gribētu karti par mākslu uzveidot, vai viņam nav kāds eksemplārs, ko nebūtu žēl nodot sašķērēšanai. Manās rokās nonāk neliela kartīte, ko viņš dāvina ar vārdiem "Tu šodien esi man miljonais pircējs!" Es nosmaidīju patiesu smaidu.

Vēl vasaras vidū pie Paula katedrāles gaidīju Kristapa pusdienas. Blakus uz beņķīša notika romantiska rosība, divi puiši kaislīgi skūpstījās. Nospriedu, ka vienīgais, kas mani mulsina šajā situācijā ir fakts, ka kāds vispār tur tik kaislīgi skūpstās. Darba kolēģi iepazīstina ar savām tā paša dzimuma otrajām pusēm, metro gaidot, cilvēki meitenes samīļojās un uz atvadām sabučojas, teātrī vien otram sačupuši uz pleca divi kungi. Tupat blakus sēž musulmaniete, kurai aiklāta seja, izņemot acis. Sapriecājos, ka atrodos pilsētā, kur jebkāda dažādība ir akceptēta.

Restorānā sāku sarunu ar kādu kungu no sērijas- kāds Ņujorkā vakar bija laiks... Uzzinot, ka es no LV, pēkšņi uzsāka apcerējumu par to, cik netaisnīgi, ka Rotko joprojām piemin kā Krievijā dzimušu, ja dzimis Latvijā. Es biju uz pakaļas ko tādu dzirdot. Viņš pagāšnedēļ ar Rotko dēlu runājis.
...un tas onkolītis, kas tur restorānā ķipa strāda (vairāk grozās pie ieejas un uzņem viesus, risina neatrisināmas problēmas ar sakārnīšu tantītēm, izmet kādu joku), izrādās ir kungs, kas 15 gadus bijis viesnīcu ķēdes "7 seasons" direktors un pēc tam 15 gadus darbojies restorānu biznesā, atvēris desmitiem restorānu, ieskaitot Harodā esošos.... Nodzīvojies līdz infarktam un tagad vienkārši prieka pēc nākot uz darbu, un kā likums, visu laiku sūkstās par sāpošajām kājām.
Līdzīgs ir vēl viens kadrs, kas visus dresē, izsper kādu joku, visus nostrostē, bet jocīgas sakritības kārtā, viņa darba dienās cilvēku restorānā kā pilns. Strādājis Ņujorkā pa viesnīcas direktoru, tad saķēris infarktu un tagad vienkārši prieka pēc nāk uz darbu.
Tā domāju, cik jocīgi, ka tādus cilvēkus satieku. Viņiem cits apvārsnis, citas robežas, īpašs humors, prasības zvērīgas, bet ne sīkumainas. Es jūtos labi tādu kompānijā.

Un, ja esi Londonā uz elevatora, ievēro, ka visi stāv labajā pusē. Tas tāpēc, lai steidzīgie varētu aizskriet garām. Cilvēcīgi.

Bildes:
Vindsora:http://picasaweb.google.com/intasorina/Windsor#
Konteinermājas:http://picasaweb.google.com/intasorina/Saatchi#
Sači galerija: http://picasaweb.google.com/intasorina/KonteinermajasUnDainers#

Internets / cietums/ Romāns Abramovičs

Nespēju noticēt savām acīm, kad ieraudzīju laikrakstā ar 400 000 exsemplāru dienā šādu rakstiņu. Sirdi pacilājoši iespurdzos! Ko es teicu! Internets te ir pilnīgā p****ļā. To pat viņi atzīst publiski.

Kā arī ar 400 000 lasītāji 1. septembrī izlasīja par Liepājas cietumu. Iespaidīgi izskatās izklājumā - teju trešdaļa lapas.

Romāns lāga onka. Romāns neko galīgi nepaēda, tik vien kā izdzēra suliņu un nopriecājās par kafiju. Romāns īpaši negaidot, atnāca samaksāt rēķinu, apjautājās, no kurienes tad esmu, paņaudējām, ka ārā paliek arvien aukstāks, nosmējām, ka Latvijā tik daudz cilvēku, cik East Finčlijā, uz viņa interesi par to, vai man patīk Londona, atbildēju apstiprinoši. Tāda sajūta, ka man jūs visus no viņa jāpasveicina :) Lāga onka, drīzāk ļoti šarmants kungs. Un tā botoks dāmīte, kas bija līdzi, izrādās ir pati Daša:)... ko tik googlā nevar uzzināt. Viņa paēda kārtīgi.

viesu un bezinterneta terapija

Vai zinājāt, ka interneta trūkumu organismā var aizvietot ar viesu uzņemšanu? Joprojām dzīvojos pāris centimetrus virs zemes - iepriekšējā nedēļas nogalē apciemoja mūs Klēģeri ar draugiem, bet tikko lidostas autobusā iesēdinājām Zemīšus. Divas nedēļas nogales dienas Londona tika izdzīvota vēlreiz un vēlreiz, vakari iestiepās rītos, pa vidu vēl mēģinot laikus ierasties darbā un astoņas stundas godīgi nostrādāt. Kolosāla sajūta, ka joki tiek pateikti ar pusvārdu un kompānija smejas līdz asarām stundas no vietas. Kaut kādā brīdī, latviešu valodā skaļā balstī stāstot par mums pašiem, katrs izteiktais vārds ir kā terapija, īpaši tādam fruktam kā man, kas faktiski domā skaļā balsī.

Visādas bildītes salikšu tagad... ko tur daudz stāstīt.

Te no vazāšanas pa Liverpūles ielas stacijas rajonu, kur blakus kolorīts Spitafield tirdziņš: http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaPaLiverpulesStacijuUnSpitafildaTirgu#
Lūk, arī solītā Oxforda: http://picasaweb.google.com/intasorina/KazuJubelisOxforda#
Ieskats uzdzīvē ar Klēģeriem: http://picasaweb.google.com/intasorina/KlegeruApciemojums#
Zemīši trāpīja tieši Liānas dzimdienā: http://picasaweb.google.com/intasorina/ZemisiLondonaUnLianasDzimmene#
Ja viesi kādā brīdī iesūtīs bildes no saviem aparātiem, un būs arī kas glīts, es pievienošu klāt jau esošajām miglu bildēm:):)

Runājot par bezinterneta terapiju - tā izgadījās, ka lielajā Londonā, faktiski, impērijas galvaspilsētā sāk rasties visādi trūkumi, kas bendē dzīvi. Internets izrādījās cietais rieksts. Kaut kā prātā bijām iedomājušies, ka gan jau kāds vietējais gudrinieks ievilks vadu no kaimiņmājas, bet izrādās, ka te visu operā Lielbritānijas telekompānija, un pat nieka vadu, no kura atkarīga eksistence, operē tikai lielās telekompānijas, kas internetu dod caur BritishTelecom. Nošauties. Tāpat kā daudz kur trūkst telefona zona, tāpat kā nevar nopirkt labas zeķu bikses, kuru numurs būtu mazāks par 40den, tāpat kā importa Depo nevar nopirkt atsevišķas sastāvdaļas, no kurām uztaisīt plauktus, tāpat kā piena produktu klāsts ir nožēlojams pat lielveikalā....

Beigu galā droši vien jautāsiet, kā tad mums te tā iet, nu tā, paīstam.... Labi. Es nopietni atkal esmu ķērusies pie jauniem darba meklējumiem. Ne nu tāpēc, ka neapmierinātu šībrīža, bet gan tāpēc, ka tiešām jūtu, ka varu darīt daudz vairāk kā atbildēt uz sūdzībā par to, ka maize ir auksta vai nevaram pasniegt organizko krāna ūdeni. Nudien reizēm skumji sametas no tās publikas. Iespējams, ka šo tēzi par manu darba meklēšanu jau esat dzirdējuši, bet liekas, tas paņems kādu laiku.... sākot ar niecīgu detaļu kā sava CV pilnīga radīšana atkal no nulles. Mūžu dzīvo - mūžu mācies.
Esmu priecīga par Kristapu. Viņš mācās pavāru lietas ar tādu aizrautību! Kā viņš pasaka - darbs, kas jādara ar rokām un tomēr ir radīšanas prieks.

Mīļie, visus samīļoju no sirds, īpaši Rogus, kas zem Rogu ģimenes karoga nodzīvojuši pirmo gadiņu. Gods un prieks būt jūsu vedējiem forever:):)


p.s. galds, pir kura top un turpmāk taps ieraksti:

5 gadu kāzu jubelis

5 gadu kāzu jubileja vispār ir kolosāls iemesls tikt ārā no Londonas pūžņa un nodzīvoties zaļi. Bija radies sarakstiņš, kuru noteikti ir jāizpilda, un Oksfordas apskatīšana bija diezgan prioritāra šajā listē:) Ņēmām to lietu nopietni un devāmies apskatīt vietu, kur zinību kalni sagrupēti vairāk kā 40 koledžās, kur pirmās no tām dibinātas jau 12. gs. "Man kā vēsturniecei..." salikās tā jocīgi par tēmu cik te viss sens. Padomājies, kad viņi dibina pirmās universitātes, mums tiek dibināta Rīga; kad Britānijā sāk runāt par sieviešu tiesībām - Latvijā dzimtļauži bez tiesībām; kad sāk veidoties latviešu literārā valoda, te virpina humoru "trīs vīri laivā".

Pilnīgi nejaušā kārtā Oksfordā risinājās "open house Oxford" jeb "atvērto durvju diena" - iespēja apmeklēt iestādes, mājas, koledžas, kas parastajam apmeklētājam normālos apstākļos tiek liegts (līdzīgs pasākums nākošā nedēļā noritēs Londonā). Ņemot vērā, ka pilsētas vecākā un skaistākā daļa ir būvēta kādus 400 gadus atpakaļ, tad kopējā pilsētas sajūta ir visai nomācoša. Drumi mūri, pelēki mazi lodziņi, kas atgādina vairāk klosterus. Kad mūros ieiet iekšā, tur paveras burvīga iekšējā pasaulīte - dārzi, skvēriņi, halles, baznīciņas, kuros acīmredzot visa tā iekšējā koledžas dzīve notiek. Bijām arī vecākajā Lielbritānijas bibliotēkā, kur jau 500 gadus tā saņem no izdevējiem katru grāmatu, kas publicēta. Bibliotēka pati nodeva savu atrašanos vietu. Kamēr mēs to meklējām, pēkšņi uz ielas ļoti skaidri varēja sajust Latvijas nacionālās bibliotēkas grāmatu smaku. Izrādās, bijām nostājušies blakus ventilācijas lūkai, kur aiz stūra ir arī pati bibliotēka. Nākas secināt, ka pasaulē visas bibliotēkas smaržo vienādi - pēc LNB. Oxforda izrādās ir pasaulei devusi Tolkīnu un Alises brīnumzemi. Maģiska vieta. Nu.... ne pārāk romantiska 5 gadu kāzu jubilejas svinēšanai, bet neies jau un nelūrēs visu dienu viens otram acīs ;)

Visādi citādi - viss pa vecam, rutīnā nepaspējam iedzīvoties :) Kristaps nu ir pilntiesīgs students, sāks jau trešdien apgūt zinības. Es ļoti par to priecājos, atceroties cik nesen viņam studēšana bija pēdējākā vietā. Mājas foršas, kur dzīvoties, tik vēl tas internets nav nokārtots. Izmantoju visādas 21gs iespējasa pieslēgties caur telefonu un visādi citādi izlīdzēties. Tāpēc pagaidām bildes nevaru ielādēt. Bet kā tikko - tā uzreiz:):)

Dikti gaidām Klēģeru pāri ciemos, vairs tik kādas 4 dienas. Zamīši arī pošas.... Ui, kā mēs jūs gaidām:):):):)

Daudz laimes kāzu gadadienā Rūtentāļu pārim!!!!! Droši vien šogad vīnogulāja ražu varat novākt:):)

septembris

Ar ronalda mcdonalda svētību, kas izdomājis inetu un tualetes dot par brīvu, arī ierakstīšu jums rindiņu un pēc tam došos mājās.
Kristaps jau ierakstījās par mājām, par kurām arī es nevaru nerunāt. Liāna pie pirmās izdevības izmērīja, ka no krodziņa pāri ielai ir tieši 50 soļi līdz gultai:) Savukārt tieši zem logiem ir veikals, kur brokastis dodamies iegādāt pidžammās. Kā teiktu Ufo - ideāls piess. Patiesībā mēs ceļamies ar veikala atvēršanu un dodamies gulēt, kad veikals slēdzās. Tā kā mūsu mājīgā istaba atrodas tieši virs bodes, tad garajos rītos modinātājs ir veikala ding-dongs (pīkstulis, kas veikalniekam vēsta par klienta ienākšanu par durvīm). Kaitinoši jau ir, bet toties rīti neiestiepjas vēl garākos rītos. Veikaliņā ir viss dzīvei nepieciešamais, ieskaitot follijs, auzu pārslas, korķviļķis un viss pārējais. Būs jāuzsāk sarunas par procentu atlaidi, jo brokastu greipfrūtu noiets bodei garantēts:)
Savukārt krodziņš dzīvo savā nodabā necerētu klusi. Nospriedām, ka tas tāds vecu vīru krogs, kur onkas vakarā nekaitīgi izdzer pa pintei. Krogā dzīvo pelēksvītrains minkāns un sainmieko Džons ar draudzeni, bet bārnene esot no Zvviedrijas. Sākam apzināt apkārtējos ērtākai sadzīvei.

Kristaps jau divos vārdos izlielījās par dušu, bet es nevaru nepasvītrot dušas nozīmi mūsu dzīvē. Endijs mūs bija nospīdzinājis līdz izmisumam ar ūdens sildīšanas ekonomiju (pat vienu augusta rītu tā caur smaidu teica "jūs noteikti esat pamanījuši, ka duša tāda vēsa. Esmu ietaupījis uz gāzi pamatīgi". Ceru, ka viņš pamanīja mūsu sejas, kas visnotaļ vēstīja to, cik viņa joks nav bijis smieklīgs). Savukārt ūdens spiediens nav pašsaprotama parādība šajā miljonu pilsētā. Ja esi ar svešinieku beidzis runāt par laiku, droši vari uzsākt sarunu par ūdens spiedienu! Kaut kas nežēlīgs. Pēc trīs mēnešiem vidusmēra dušā vārdu salikums "ātra dušiņa" kļūst par izsmieklu. Džeina pat teica, ka ja jaunajā mājā būs tāds pats spiediens kā Endija mājā, viņa apsver savu garo matu nogriešanu! Tas nu būtu kaut kas nenormāls, bet realitāte. Paldies dievam, saimnieks mums pie boilera ierīkojis ūdenspumpi.

Tagad cenšamies apdzīvot mūsu māju. Abas meitenes ir vienkāršī debišķīgas, kamēr mēs pa darbiem, viņas pamanījušās savilkt visādas mazmantiņas, kas mājas padara par mājām. Tagad tik notiek cīniņš par televizora piešķilšanu. Taču vesels stāsts par televizora vešanu uz mūsu mājām, to tas tika vests ar metro. Abas dabūjušas visiem dievooties, ka goda vārds to nav nozagušas :) Pagalmiņš pagaidām tāds dieva dots, bet lēnām uzņem mūsu savestos zaļumus, bazikus un lokus.

Ai, un par britu vasaru, kas beigusies vispār jau nav vērts runāt. Pagāšnedēļ trīs dienas bez lietus jau likās aizdomīgas. Tagad jau atkal viss sliedēs, pie tam septembris gaisā. Jā, to nu šodien tiešām varēja just, galu galā abas mājas kolēģes devās uz saviem skolotāju darbiem, bet mums darbiņa spriekšā uz gājēju celiņa ik pa brīdim pieparkojās rolsroisi un bentliji, kas izlaida lepnos vecakus, daļēji histeriskas māmiņas ar botoks lūpām un iestieptām sejām (tās sejas saucas "why so serious?" Ledžera fani zinās no kurienes tas) ar sapucētajām atvasēm uz brokastu tēju. Ka jums saku - ne atskatīties. Liāna katru dienu ierunājas - nu nevar būt, ka šodien nav ne viena stāsta:) Un katru dienu ir kāds eksemplāris, kuru vērot un nenobrīnīties, bet nu skaidrs, ka, "tad, kad sāc smaržot glāzes, tad ir skaidrs, ka tev nauda ir pa daudz" (Liānas citāts).

Labi, došos apdzīvot mājas, noskriet kādu km. Mani maratonistes panākumi pagaidām pieticīgi, lai ari 20 minūtes bez apstājas skriet man ir baiss sasniegums.

Dvīņu brāļiem Reinim Rozītim un Tālbergu Kristapam daudz laimes dzimmenēs! Savukārt, vecākiem - lai jauks un piedzīvojumu pilns ceļojums. Noteikti pārbaudiet, vai tiešām greizie ratii ar kājām gaisā un ūdens izlietnē notek uz otru pusi, un nogaršojiet Vegimite (gluži neēdams nav, bet norīt nav iespējams) :):)

Jaunās mājas

Sveiki, draudziņi!

Es - Kristaps esmu pilnvarots jums ziņot, ka esam pārvākušies (salūts;)

Tas nozīmē, ka vēl nav Interneta, tāpēc šo mantu pagaidām nākas zagt darba vietā!

Visas pārējās mantas ir droši novietotas mūsu jaunajā istabā, kas atrodas jaunajā mājvietā, kas atrodas tajāpat metro stacijā, kurā mitāmies arī iepriekš, bet tikai drusku tālāk. Vecajām mantām ir piepulcējušās jaunās - koka galds ar lavandas ziedu podu uz tā, dzeltens krēsls ar pieskaņotu dzeltenu galda lampu. Divas naktslampas abpus gultai ar jauniem palagiem, spilveniem un arī segu. Tā kā mūsu ģimenē ir jau divas segas, viena uz salas un otra kontinentā. Vēl ir spogulis un vēl pāris marginālas parādības. To visu bruacām iegādāt vietējā IKEJā, paļaujoties, ka gan jau kaut kā to visu mājās aizvedīsim. Kādu mirkli domājām, ka nesīsim tik visu rokā tik prom uz metro, bet tad mirklis pārgāja un bija skaids, ka nekur mēs to visu neaiznesīsim. Visa vienkārši bija daudz. Bet mūsu optimisms attaisnojās un uzradās kaut kāds pusoficiāls taksis, kas par puspiedienīgu atlīdzību aizgādāja mūs ar visām mantām mājās.

Nu tā kā tā. Televīzija vēl īsti nestrādā, Interneta nav, bet duša ir debešķīga - spiediens tāds, ka acis lec laukā un karstums apburošs.

Nu tā īsumā. Endijam esam pateikuši ardievas, bet nu viņš vēl reizēm atsūta kādu īsziņu - piemēram saņēmu no viņa atskaiti par viņa meitas veiksmēm skolas beigšanas eksāmenos;)

Nu lūk. Trešdien būs mājās Internetas, tad būs vēl vairāk burtu un bilžu!

Turās!

domu gali

- Avīzē bija publicēti Londonas metro karstākās vietas. Dažās stacijās temperatūra vasarā nekrītās zemāk kā +32C. Viena no tām - Oxford circus - pilsētas iepirkšanās centrs, vecā darba pietura. Neesmu bijusi tur kopš vairs nestrādāju pie itāļiem.

- jaunās mājas gaidāmas pilnīgi plikas, bet pateicoties patērētājsabiedrības labākajām tradīcijām, viss eksistencei nepieciešamais salīdzinoši maksā kapeikas.

- svētdien mūsu restorāniņā uz brokastīm bija ienākusi Natālija Portmane. Kādu citu dienu pasniedzu tēju Naidželam Hovardam, kas esot arī dikti zināms. Hmmm, nav neko tāds neizsaka. Džeina (mūsu jaunā mājas kaimiņiene, kas šobrīd ceļo pa Eiropu) pirmajā Londonas dienā Koventgārdenā satika Džūdu Lovu. Abas ar Liānu spiegdamas atskrēja mājās.

- algu man jaunajā darbiņā ieskaita JSB Excavators Ltd. Apsmējos un uzliku dziesmiņu par JSB traktoriņu.

- pietrūkst mūzikas. Kopš esam šeit, mūsu klucītis (ārējais disks) negrib piešķilties. Tur iekšā visa pasaules mūzika un visas mūsu bildes. Sirds dreb par klucīša dzīvību.

- Vienu dienu vīrs mājās pārrodas ar milzīgu kasti - darbā viņam atdevuši printeri. Tagad mums ir arī printeris:) Kolēģis esot ieguvis īpašumā krēslu (parastu koka krēslu, pusdiengalda parasto), to piestiprinājis pie savas ne mazās mugursomas ar savelkamajām lentēm, uzkāpis uz sava riteņa un tāds arī aizminies uz mājām. Lielpilsēta pieslēpē situācijas, kas jārisina.

- Kristaps lasa savu bībelīti. Vakar pirms gulētiešanas bija ticis līdz 143 lpp, kurā aprakstīta lopu kaušana. Saldus sapņus.

- Banka par katru nieka mūsu kustību sūta informatīvas vēstules. Apnicis saņemt to makalatūru. Kāds te vēl runā par banku grūtajiem laikiem Lielbritānijā. Protams, nabadziņi, ja šitā tērē papīra un pasta izdevumiem, un kāds vēl tās vēstules sagatavo....

- pa lielam domas šobrīd tādas eksistenciālas saistībā ar jauno mājvietu. Dikti gaidu, emu nogurusi no Endija īpatnībām. Labi, ka viņš tagad ir brīvdienās.

- Kamēr Endijs brīvdienās, mūs apciemoja parādu piedzinējs un atnes vēsti par pēdējo brīdinājumu. Mums nav ne jausmas par ko, jautrā kompānijā iztēlojāmies lietas, par ko Endijs nebūtu samaksājis un ko varētu piedzinēji aizvākt. Ienāca prātā doma, ka varbūt viņš tagad ir aizmucis no valsts, kas izskaidrotu to, kāpēc tik ļoti mūs gribēja pierunāt turpināt īrēt viņa māju. Uz ziņu par piedzinēju Endijs atsūtīja ziņu, lai mēs cenšamies nevienam svešiniekam durvis neatvērt.... Atkal vieta smieklim, kā gan viņš to iedomājās mājā, kurā dzīvo vēl trīs pieauguši cilvēki un ārdurvis ir ar stiklu.

- Atrakstīja Alejandro (Dānijas laiku labākais no draugiem), ka oktobra sākumā būšot Parīzē. Esmu gatava pirkt biļetes jau šodien! Nav redzēts kādus gadus 12:)

- Liāna atdzinās, ka viņa sākot pieņemt mūsu angļu valodas runas stilu. Vieta kārtīgai jautrībai, jo angļu valoda, atšķirībā no viņas, nav dzimtā valoda.

- Liānas brālis pagāšpiektdien apprecējies. Puisis esot aiz satraukuma nedaudz iedzēris pirms ceramonijas. Viss gājis gludi, viņš dikti koncentrējies tekstam, kas jāatkārto aiz mācītāja. Pēc zvēresta mācītājs, pieklājīgs būdams, teicis "paldies, Rikij", Rikijs kārtīgi iejuties tēlā svinīgi atkārtojis skaļi pa visu baznīcu "Paldies, RIkij!". Viesi esot līdz asarām rāpojuši aiz smiekliem. Es ieteicu Liānai aizsūtīt brālim kartiņu ar tekstu "Paldies, Rikij!".

Laiks pirkt aviobiļetes!

Oi, kājas ir pats svarīgākais orgāns manā ķermenī šobrīd. Būšana 9 stundas uz kājām ved pie vēlmes tās reizēm noskrūvēt un paņemt jaunas no cita komplekta. Tad nu tās tiek lutinātas un pūtinātas, pirktas īpašas zeķes un smēres, un pat izpelnījās īpašu braucienu uz veikalu, lai saņemtu balvā par skraidīšanu labu labās kurpes. Tagad ar jaunajām brūnaļām kājās, sēžu svaigi sakārtotajā istabā, lai pastāstītu, kā mums iet.

Mums nupat ies vēl foršāk kā iepriekš, jo esam beidzot tikuši pie savas teritorijas. Jau iepriekšstāstīto apsvērumu dēļ dzīvosim kopā ar austrāļu meitenēm, bet man liekas, ka būs jauki - jauki. Tāpēc - laiks pirkt aviobiļetes uz Londonu, gaidīsim jūs četru guļamistabu divstāvu mājā ar apdzīvojamiem bēniņiem nākošos astoņus mēnešus (hmm, kad paskatās, cik ātri pagājuši iepriekšējie trīs, astoņi mēneši ir ar roku aizsniedzami).

Māju meklējumi izvērtās teju dramatiski, daļēji laika trūkuma deļ, daļēji Londonas piedāvājuma dēļ. Mēs abi ar Kristapu strādājam, vienīgā, kas mūs varēja izručīt, bija Liāna. Pa vakariem malām cauri piedāvājumus, nākamā rītā Liāna visus apzvanīja, ieguva labi ja pusotru iespēju kādu mājokli apskatīt (jo tie, kas sludinājumos, tie jau esot aizņemti, kas liek domāt, ka tie, kas sludinājumos, nemaz neeksistē), vakarā mums asarām acīs stāstīja par tiem drausmīgajiem ūķiem, kuros cilvēkiem liek dzīvot. Finālā divu nedēļu laikā izdevās iegūt pāris jēdzīgus variantus. Viens no tiem - pats ideālākais, kas vispār varēja būt par naudu, ko būtu maksājuši. Pēc tuvākas izpētes internetā, ar lūztošu sirdi nācās to aizmirst drausmīgā rajona dēļ. Mīlīgā mājiņa atradās tieši pāri ielai no Hampstead Heath parka, bet līdz metro 15 min jāiet pa rajonu, kurā pilsēta izmitina cilvēkus ar finansiālām problēmām, kas, savukārt, izv

ērties visai krimināls.

Pārējie cilvēcīgie varianti bija diametrāli pretēji - viens: Kamdenas centrā, 3 min no metro, 20 min līdz darbam, 450 naudas nedēļā, trīs istabas ar mūsu guļamistabas logu uz lielo ielu, pirmais stāvs, blakus krogam; otrs: mūsu tagadējais rajons East Finchley, kas ir 40 min līdz darbam, 15 min līdz metro, 4 guļamistabas, bēniņi, dārziņš, 390 nedēļā, jaukā klusā rajoniņā. Tad nu mums, lauku bērniem, svaigs gaiss bija svarīgāks par dzīvošanu pašā centru centrā, kā rezultātā izvēlējāmies otro variantu. 15 min līdz metro būs piespiedus sportiņš, kas tik ļoti pietrūkst. Mjā, par naudiņām nerunājot. Gribi dzīvot Londonā, esi gatavs maksāt 450 uz četriem cilvēkiem nedēļā, sadalot uz četri un pieskaitot rēķinus, pareizinot nedēļu skaitu mēnesī, mums abiem tas ir tuvu 1000 mārciņām mēnesī:):) Realitāte.

Tā nu mēs tagad sagaidīt vien nevaram 29. augustu, kad pārvāksimies!!! Man patīk fakts par svaigu gaisu un gaišajām telpām un tas, ka visiem pietiek vietas, pat ja ciemosies draugi! O, tāds atvieglojums tagad, kad šī visa sāga atrisināta. Jāievācas un jādzīvo nost.

Tāda sajūta, ka viss pa solītim iet uz priekšu, man ar darbiņiem iegājis sliedēs, tūliņ pārvāksimies, redzēs, kā Kristapam ar darbiem, es mēģināšu dabūt vēl ko labāku. Noteikti nav sajūta, ka dzīvojam atpakaļgaitā.

Pie tam kompānija ir tāda ļoti savēja. Ar Liānu esam abas kaut kur līdzīgas, tādas, kas var tarkšķēt par visu, iebremzēt par lietām, kur nevajadzētu, bet veikalā izpakot svarus un nosvērties, ja vajag. Ar viņu par visu ļoti vienkārši vienojamies un dzīvošana kopā nesagādā nekādas problēmas. Otra austrāļu meitene Džeina bija šeit uz pāris dienām, šobrīt ceļo pa Eiropu, tā kā īstā iepazīšanās vēl tikai priekšā.

Labi, mīļie, samīļoju visus domās un priecājos par jūsu vasaru, kas izskatās pilnībā izdevusies. Tikko apskatījos kalendārā un iepletu acis par esošo datumu. Tas arī nozīmē, ka Dita ir par vienu gadu vecāka:):) Klēģeru pāris par vienu gadu tuvāki:):) Lienes nosvinējušās, tagad Lindām kārta:):) Daudz laimes jums visiem svētkos, piedomājam ļoti!

Vakar redzējām dzīvu piemēru - kas bez biksēm, tas bez bēdām:):)

Te arī dažādas bildītes no dažādiem pasākumiem/ piknikiem. Arī jaunā mītne no ārpuses: http://picasaweb.google.com/intasorina/RondomBildesAugusts#

kāds ārā laiks?... un vēl jautā

Ja nu mani kas var novest līdz mērenam izmisumam, tad tā ir Lielbritānijas vasara! Aust atmiņā ainiņas no Ostinas, Dikensa, Brontē grāmatām un ekranizācijām, kā smaklās aprinas kundzītes pie pēcpusdienas tējas pārrunā laika apstākļus. Domā - parunāt par laiku tā ir tikai laika nosišana? A-aaaa, nekā! Tas ir pats būsiskākais temats katram, kas atrodas uz šīs salas. Bez diskusijas par laika apstākļiem pasaule neapgriežas ap asi, vai arī, ja apgriežas, tad nenostājas vietā:) Un ir arī ļoti būtisks pamatojums - laika apstākļu mainās dienā vairākas reizes. Ja iedomājies izskriet svārciņos, pamatojoties un to, ka vajar bija teju +30C, tad pats vainīgs, jo šodien vasara ir miljards gigakilometru attālumā, ir +16C un līst. Vakarā atkal skaidrojas, nedaudz zilas debesis, pēc minūtēm 20 viss apmācas, un atkal līst. Nākošā diena - it kā nekas nebūtu noticis - saule un 25. Aiznākošā diena, un visas pārējās atkal apmācies un līst. Tātad jāsecina, ka runāt par to, kāds ārā laiks, vēl ir ražīgi.

Un vari plēst matus un šaustīt sevi.. nevienu tas neinteresē. Apspied sevī lietussargu nīdēja balsi, nodur galvu un dodies vienu tādu beidzot nopirk, labi zinot, ka drīz pazaudēsi, bet dabūsi pirkt jaunu vienalga. Jo esi Londonā, un līst visu laiku ik pa brīdim.

Un pēcpusdienas tēja arī nav nekāda leģenda. Manā darba vietā (kas tagad ir vienīgā un īstā) pēc plkst. 15.00 nav iespējams ēst pusdienas, bet gan pasēdēt pie pēcpusdienas tējas. Tieši tā arī saucas - pēc plkst. 15.00 - pēcpusdienas tēja. Vārdsakot, cilvēki slinkā gaitā izvēlas vietu pie kāda no galdiņiem, pasūtot pēcpusdienas tēju un kūciņu. Visbiežāk tā ir 'cream and tea' (tulk "krēms un tēja"), kas patiesībā apzīmē "smalkmaizītes ar putkrējumu un ievārījumu un English Breakfest (melno) tēju ar pienu". Kundzītes ar uzkrāsotām sejām, kungi rūtainos uzvalkos malko tēju lēnā garā, piekožot klāt smilšmīklas izstrādājumu. Tik nereāla ainiņa. Tās pašas Ostinas, Dikensa un Brontē kundzītes, tikai citās kleitās - tējas kleitās! Jau ar Zani tikām skaidrībā - kas ir tējas kleitas - pumpainas, līdz ceļiem, ar īsajām vai garajām piedurknēm, noteikti ne lencītēm. Es vienu tādu gribētu - tējas kleitu. Kokteiļkleitas man ir - Liepājā kastē ;)

Ah, mīļie, mīļie, balta skaudība par laivbraucieniem un vasaru pie dabas.... Priecājamies par jūsu priekiem. Mīļi sveicieni no Kristapa. Viņš ceļā no darbiņa tagad.

Iz Kristapa!

Nu, čau draudziņi!

Paldiesintai, ka Inta raksta daudz un bieži un līdz ar to visi esat lietas kursā par mūsu ikdienu. Nu tā te rubinamies, pa maziņam:)

Izgaišnedēļ piefiksēju, ka pulkstenis manā darba vietā reizēm sāk apstāties. Izrādijās, ka apstāties viņš neapstājas vis, bet es viņā vienkārši sāku ieskatīties pārāk bieži, kas savukārt lika man secināt, ka cita nekā saistošāka uz ko skatīties šajā darbiņā daudz vairs nav palicis, kas savukārt uzprasās uz secinājumu, kuru es jau padalīju ar savu priekšnieku - jāsākšu domāt par nākošo darbavietu. Nu tā kā man vismaz mēnesi iepriekš jābridina par savu aiziešanu, tad nekādu radikālu izmaiņu tik ātri nebūs, tikvien kā galvā jauna doma, ko ripināt, kad pulkstenis kārtējo reizi apstājies.

Izpētīju, ka ir te viņiem tāda lieta, kas saucas National Vocational Qualification, nu tāda kā ārpusklases kvalifikācija, kuru cilvēks var iegūt gandrīz jebkurā profesijā, kurā viņš darbojas. Nu strādā sev cilvēks par oficiantu, vai pārdevēju, celtnieku, vai šoferi un vienā dienā grib par to papīru. Tad nu valsts par velti tādu lietu piedāvā. Attiecībā uz pavāriem šada lieta darbojas tā, ka ir koledžas, kuras piedāvā iegūt šo kvalifikāciju, cilvēkiem, kas jau strādā virtuvē, nepilnu laiku mācoties klātienē un, puspilnu laiku strādājot savā virtuvē. Un arī šīs apmācības ir par brīvu. Un kā mēs zinām - par brīvu ir labi! Tad nu mēģināšu pastaigāt pa šo taciņu.

Nopirku grāmatu - 800 lpp. Ilgi meklēju kādu noderību lasāmvielu par ēstgatavošanu, bet veikalos pamatā ir tikai pavārgrāmatas, kur raksta tikai ko darīt, bet nevis kāpēc. Tad nu sāku izmeklēšanu un uzdūros vienam interesantam britu pavārām, kas saucas Heston Blumenthal, kurš ir molekulārās virtuves tāds kā guru. Viņš, protams, ir tāds drusku saspiedies pavārs, ar novirzēm uz gatavošanu ar šķidro slāpekli un gliemežu putras vārīšanu, bet pamatā viņš ir tāds vecīts, kurš pamatīgi pēta molekulārā līmenī no kā sastāv katrs ēdiens, kā tās molekulas reaģē, kad šis ēdiens tiek cepts, vai vārīts, vai marinēts, vai citādi virtuvizēts. Kas pašos pamatos man liekas simpātiski, jo man ir svarīgi saprast, kāpēc gaļa ir jācep tieši tik grādos un kāpēc piens putojas tieši tad un tā un kā uztaisīt mīklu, kas smuki uzpūšas, lai vispār varētu tā kātīgi iemācīties gatavot. Nu tad uzraku, ka šis pats Heston Blumenthal savos trakajos jaunības gados dikti ietekmējies no vienas grāmatas par dažādu ēdienu molekulāro sastāvu un es to grāmatu atradu un nopirku. Rīt sākšu lasīt. Drusku drosmes vajag sakrāties, lai sāktu lapot tās 800 lpp:)

Punkts.

Ai, viskautkas

Hmmm, nu nav nekāda tāda aktuāla jaunuma, ko pastāstīt, bet šis un tas ir noticies.

Šonedēļa traka - traka, mēģinu savienot gan frančus, gan itāļus. Galīgi nav viegli, bet, ja ar godu gribu aiziet no vieniem un pieklājīgi uzsākt otrus, neizlaižot kārtējos ienākumus, tad nākas piedzīvot vairākas dienas pēc kārtas, strādājot no 6.45 rītā līdz 23.30 ar stundiņas pārtraukumu. Kad nu šis trakums ir beidzies, tad varu beidzot izlasīt epastus, izmazgāt drēbes, izravēt dobes, iedzert lēno rīta kafiju un doties uz darbu strādāt tikai 8 stundas dienā :) Vakar, velkoties mājās pa tukšu Oksfordas ielu, spriedelēju, cik tomēr esmu pateicīga centīgai strādnieku šķirai, kas izcīnīja piedienīgās astoņas darba stundas dienā. Tas tomēr ir nenovērtējami, jo strādāt vairāk var tikai tad, ja ir iedvesma. Pārējos gadījumos tās ir mokas.

Franči ir.... smalks iestādījums:) Jau vizuāli vien atliek tik fočēt un likt uz žurnālu vākiem. Ēdiens garšīgs, kolēģi atlasīti kolosāli, tīri, jauki, pārdomāti.... bet publika.... Jēziņ! Par to es varētu uzsākt sējumus. Atmosfēra salīdzināma vien ar MTV šovu "my sweet 16", kas ir nedaudz advansētāka publika kā "pirksti gaisā". Liekas, tādam vidējam apmeklētājam dzīvē nekas nav vienkārši, lai arī nauda vispār nav jautājums. Citam glāzes smird, kādam vēl jāsagriež salāti sīkāk, jo sakost nevarot, kafija jādzer caur salmiņu, burgera sastāvdaļas jāizliek atsevišķi pa šķīvjiem, kredītkarte jānotīra... Mācība jau no iepriekšējās dzīves - neko tādu neņemt personīgi, drīzāk iesmaidu, reizēm acu priekšā gatavs cirks. Tad ir tādi vairāki pircēju tipi. Ir Parisas, kurām mērce vienmēr jāielej atsevišķā trauciņā. Tad ir tādas sakārnīšu tantiņas ar lielām melnām brillēm, kurām viss ir jāsasmalcina. Ir pastāvīgie klienti, kas nāk katru dienu un jānodrošina, lai viņi dabūtu apsēsties tajā pašā vietā. Bez jautājumiem jāatcerās, ka zemenes ēdīs bez krēma un kāda kafija jāpasniedz neprasot. Rezumējot - trenniņš baigs. Ne jau restorāna bizness vai oficiantes karjera mani saista, bet gan drīzāk - vot kā tikt ar šitādiem murdziņiem galā, pa lielam - klientu apkalpošana, ar ko darīšana jebkurā biznesā. Vakarā, kad mēģinu Kristapam savas dienas rezumē pasniegt, abi esam kārtīgi sasmējušies. Tik bēdīgi, ka mums brīvdienas vairs nesakrīt.... nemaz.

Tagad, kad ar darbiem saveidojies tāds atrisinājums, jāsāk risināt dzīvošanas jautājums. Endijs pavēstīja, ka viņa meita grib dzīvot ar viņu kopā, bet ne šajā mājā. Līdz ar to - viņš meklē dzīvokli, bet mājai - īrniekus. Kā pirmajiem piedāvāja mums un Liānai, bet neatkarīgi viens no otra, viņam atteicām, vairāku iemeslu dēļ - mājai vējš pūš cauri un ziemā noteikti te salsim, duša ir tādā taupības režīmā (gan spiediens, gan teperatūra), ka to var paciest tikai vasarā, tualete jāiet no verandas puses, tajā nav apsildāmu ierīču. Vienu dienu Kristaps man saka "Paklau, man ienāca prātā .... kā tu domā, kāpēc tualetē karājas bieza ziemas jaka...". Nē, nē, es negribu sēdēt uz poda ar ziemas jaku! :):) Pie tam, tā Endija lēkmjainā pedantība rezultētos ar regulārām pārbaudēm un komentāriem.

Paši jau spriedām, ka divatā īrēt dzīvoklīti pašiem tomēr pagaidām būtu neprātīgi dārgi, tāpēc vārds pa vārdam - ar Liānu nolēmām kopā meklēt nākošo dzīvošanas vietu - četristabu māju ar dārziņu priekš mums trijiem un vēl divām Liānas austrāļu draudzenēm. Atlocījuši piedurknes maļam cauri visus i-neta piedāvājumus.

Kas Londonā jauns redzēts? Ooo, bijām tad vēlreiz uz Alberthalli, uz Bahu. Tas nu reiz bijas kas kolosāls. Vai ne, ka reizēm ir tā, ka sēdi baznīcā uz koka beņķīša, klausies debušķīgu mūziku, aiztaisi acis un domā - ja es varētu atgulties un klausīties ko šitik skaistu.... Tad nu reiz tas ar mums notika:) Albertholā pa 5 naudām partera vietās, kur oficiāli nav sēdvietu, sanākušie atgūlās uz grīdas un terapeitiski meditēja, klausoties Monteverdi kori diriģenta Gardenera vadībā, kas visu koncertu nodiriģēja bez notīm priekšā. Tas nu reiz bija kas tiešām tiešām skaists!

Bijām aizkūlušies arī līdz Ričmondas parkam - īsts Līgo seksadroms, nodomājām - vieni vienīgi ozoli un papardes vien:):) Tad nu no Robina Huda ieejas caur izabellas dārziem, gar briežiem, kas ganījās, izveicām tādu slinku svētdienas pārgājienu. Lūk, arī http://picasaweb.google.com/intasorina/Ricmonda#,

Te vēl viens ar Wimbldonas parka apmeklējumu, kur līdz parkam tā arī netikām:) http://picasaweb.google.com/intasorina/Wibldona# un te jau arī viņš - Rojāls Alberts: http://picasaweb.google.com/intasorina/RojalsAlberts#

Labi, nu gan beigšu. Mājām šobrīd uz pāris dienām ievācās Endija draugi - ģimene ar bērniem. Štrunts par ģimeni, bet tie bērni.... nu redzēs, redzēs:):)

Franču darbs un Rojāls Alberts

Es dabūju to franču darbiņu - http://www.daylesfordorganic.com/scat/pimlicocafe :):) Pa vairākiem lāgiem gāju uz intervijām un visādiem izmēģinājumiem, līdz pagāšpiektdien saņēmu oficiālu uzaicinājumu sākt pie viņiem darbu. Es tagad sprnos par šādu veiksmi, tāpēc esmu uzsākusi jau nākošā darba meklējumus - tā teikt - īstu darbu. Esmu pārliecināta, ka tas no reiz paņems daudz manas nepacietīgās dvēseles nelielos pacietības krājumus, bet nu nevar būt, ka šajā milzu pilsētā neatradīsies kaut kas ko meklēju.

Spiegdama varu pastāstīt - bijām iekš Royal Albert Hall uz koncertu! Tik sen jau gribējās dzirdēt kaut ko ļoti skaistu, un savu devu saņēmu:) Jau 115 sezonu BBC rīko simfoniskās mūzikas festivālu, kur, domājams pēc vārdiem bukletā, tiek savākts krējums. Padomājies, šodien dosimies klausīties koncertu, kuru diriģē Gardiners - Baha interprets, pēc pāris dienām - Norringtons, džeki, kurus jau tagad augstskolās studē. Pavisam mīlīgi ir fakts, ka pāris letiņi (t.sk. importa letiņi) arī iekļuvuši bukletiņā vakar diriģējis Andris Nelsons, bet pēc nedēļas - Mariss Jansons, bet vēl pa vidu vienu dienu - Gidoniņš ar' uzspēlēs.

Tas amizantākais faksts, ka vietā, kur visos pasaules teātros ir dārgākās partera vietas, Albert Hollā ir stāvvietas pa piecīti. Pat trešajā balkonā, kur jāskatās caur lenķī ir dārgāk kā piesēst uz grīdiņas parterī! Tā nu mēs, šito zinot, nepieļausim svētdienas kļūdu un nemaksāsim vairs 10 naudas par biļeti (kas jau arī tomēr ir dāvana par šitāju kvalitāti).

Un par pašu zāli vispār nav ko bilst. Biju domājusi, ka ir liela, bet, nu ka tiiiiik milzīga, nenāca i ne prātā. Ai, nu ko nu vispār par to vairs.... tik vien vēlreizīti noelsties un atkārtoti doties uz koncertiem.

Vēl tikai reklāma - nākošā gada aprīlī Alberta Hallā uz HD ekrāna tiks rādīta "Gredzenu pavēlnieka" II daļa ar dzīvu orķestri muzikālajam noformējumam. Biļešu cena - no Gb 15 - 55. Visiem tiem, kas toreiz Dreiliņielā nomocīja pirmo daļu ar daļēju aizmigšanu un pārēšanos, domāju, šī būtu kā reizi iespēja turpināt savu izaugsmi! hihihiiii

p.s. un vēl par cilvēkiem - atceries, tēti, es stāstīju par latviešu krievieti, kas strādā manā darbā. Vēl prasīji, vai viņa maz latviski runā... un kā vēl! Vēl smieklīgāk ir tas, ka viņa ir Liepājas slimnīcas kolēģe - Žanna no piektās nodaļas:):) No viņas arī sveicieni tētim.

Tāpat sveicini visām Kristīnēm, Ditām un Martām aizgājušajos vārdu svētkos:):):)

cilvēki

Tāds ritms ieveidojies - ejam uz darbu katru dienu, un vakaru beidzam, kā ienāk prātā. Visādas izdomātas fīrītes - jāsatiek pazīstami cilvēki un jāizvairās no pūļiem. Tāda fīrīte.

Nika. Pazinējiem pastāstīšu, ka Londonā satiku Veroniku. Nika, sasmēlusies pasaules drosmes, ņemot talkā brīvprātīgo darba pieredzi Indijā nupat patrodas ceļā (cik sapratu caur puslatīņameriku) uz Brazīliju līdzīgā brīvprātīgo misijā. Sapriecājos viņu te satikt:):) Sazinājāmies vēl LV, bet tad nospriedām, ka īsti neviena no bara uz vietas vairs nav - pašas tūlīt braucam prom, Ingrīda Tallinā, Zane - āfrikā...

Poļu kolēģe. Kāda poļu kolēģe man tagad jāpieskata. Kaut kā sanāca tā, ka viņa mani pieņēmusi par uzticības personu, bet ne par to stāsts. Drīzāk stāsts ir par to, ka šī pilsēta ir pilna ar ļoti vientuļiem cilvēkiem. Katram savs liktenis - cits naudas, cits izglītības, karjeras, piedzīvojumu meklējumos, cits no kaut kā bēg, bet tik ļoti daudzi ir pavisam vientuļi. Ar to domājot - pavisam, pavisam vieni. Tik vieni, ka šajos miljonos nav ar ko parunāt, klīsti pa veikaliem, pārpildītām ielām, grūsties metro un vienalga esi viens. Un dienām cauri nav ar ko parunāt. Tā izrādās mana kolēģe, nupat aiz vientulības sviestā ejot, meklē kādu, kas reaģē un cilvēcīgi parunā. Tāda baisa sajūta zinot viņas stāstu, bet tāds prieks sajust, ka tiešām varu palīdzēt.

Austrāļu kaimiņiene Liāna. Vakarvakarā sarunājām doties uz festivālveidīgu koncertu, kas notiek Borisam Džonsonam tieši pie kabineta loga Londonas mērijas pagalmā, Temzas krastā. Programmā - latīņamerikāņu ritmi. Vakars jau tik vienkārši nevarēja beigties... finālā attapāmies, tiesājot kārtējo siera kūku un šokolādes cepumus, sēžot Loyda mājas piekājē un beidzot izrunājām visu to, kas abām pusēm bija sakrājies... par Endiju. Sasmējāmies pavisam un galīgi par saviem visādiem novērojumiem un piedzīvotajām epizodēm. To nemaz jums atstāstīt nevar, padomāsiet, ka mēmais dīvainis. Bet viņš ir vienkārši vientulis, kas ielaidis savās mājās svešiniekus, un pie katras izdevības cenšas parunāt. (Tagad, piemēram, lai arī kājas krustā kā vajag uz tualeti, bet tomēr pagaidīšu, kamēr Endijs pabeidz dienišķās vakariņas, savādņāk tikšu ievilkta sarunā uz vairākām stundām....) Nav man ar viņu neviena bilde, izņemot tā, kas jau publicēta.

Pūļi. Pagājušo sestdienu Londonā sākās šmotku veikalu izpārdošanas. Tā kā mana darba vieta atrodas tieši Regents un Oxfordas ielas krustojumā, tad galīgi negribot, jau ikdienā pēc darba nākas stumties cauri kaudzēm. Bet, kad pienāk izpārdošanas... pirmo reizi saķēru paniku. Iestūmāmies piekrautā metro, lai pabrauktu pāris pieturas uz Haidparka pusi, nolīstu kur maliņā, bet, izkāpjot no stacijas, priekšā tie paši pūļi. Goda vārds - salīdzināt var tikai ar pēcdziesmusvētku gājienu uz tramvaju. Kā auksts ūdens man pārlija, histēriski nopurinājos un paziņoju - viss, es vairs nevaru! Kristaps pavilka mani malā, kādā valūtas maiņas punktā, lika aiztaisīt acis un iztēloties, ka ejam pa mežu... tādā garā, līdz tikām līdz kaut necik prom no galvenām straumēm. Tā runājām, ka varētu iet uz muzeju brīvdienā, apmeklēt tirdziņus, vai veikalus, vai parkus - bet tie cilvēki! Katrā ziņā jābūt īpaši trennētam, lai varētu tajā ārprātā kaut ko nopirkt. Es to nevaru. Štrunts par pārtērētajām mārciņām, esmu gatava maksāt par pūļiem, kuru nav, brīdī, kad izvēlos ko sev.

Virtuāli. Ir mājas lapa www.meetup.com, kur cilvēki dibina saiknes. Ne jau iepazīšanās portāls, bet gan viens tāds, kur cilvēki dibina grupas - grāmatu lasītāji, sēņotāji, putnu vērotāji, salsas dejotāji. Un tiešām kopā dara lietas, ne tā kā draugiem.lv, kur it kā piesakās grupās, bet realitātē cer tos cilvēkus nekad nesatikt:):) Kolosāls pasākums, šo to sev esmu atradusi, kur pieteikties, kamēr esam vēl te. Latvijā neatradu nevienu grupu par nekādu interesi :) nepatīk mums tie cilvēki:):)

Brīvdienās bijām arī izbraukumā ar Londonas autobusiņiem, devāmies meklēt kešus uz parku, kurš, liekas, ir aizmirsts, kur savlaik izvietota daudzinātā Kristāla pils, kas diemžēl nodegusi... Savukārt, šajās brīvdienās, kas mums abiem ir brīvas beidzot - satiksim kādu meiteni, ko Kristaps pazīst no Amerikas studiju laikiem. Cilvēki. Bez viņiem nevar.

Pielikumā visādas bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/LianaUnLoyds# vai arī http://picasaweb.google.com/intasorina/KesaUnKristalaPilsMeklejumi#

Nedēļa ar P / S - auļiem

Pauļi - Sauļi atzīmējami kā pirmie viesi, tāpēc noteikti uzrakstīšu:)

Izrādās, ka laiks, pavadīt ceļā no Rīgas līdz Londonas Stanstedas lidostai, ir precīzi 2 reizes īsāks kā tas, kas jāpavada no Stanstedas līdz mūsu Leicester Roudai. Bijām savos apartamentos ap 4-iem naktī (pēc LV laika - kādos 6šos). Tā ļoti jau arī nesteidzāmies - lidmašīnā iekāpām pēdējie (bija jāizspēlē pāris partiju "sabotiera"), arī šajā krastā bija jāiesēž McDē. Smieklīgi, kad ieradāmies mājās, visi protams čučēja. Endijs mums bija iepriekš teicis, ka Zani un Pauli liks gulēt savā kabineta istabā. Kad tur 4os no rīta ievēlāmies, izrādās, tur guļ viņš pats. Esot visu sagatavojis viesiem, tikai zīmīti aizmirsis atstāt:):)

Nu, un tad nākošās dienas notika tas, kas draud jums visiem, kas viesosies Londonā pirmo reizi :) - ķosīšana uz riņķi vien, lai redzētu vismaz to obligāto minimumu. Izrādījām vietas, kuras paši zinājām, un aizdevāmies izpētīt vēl nezināmo, papildinot kopā dzīvošanos ar izcolo Geo - kešošanu. Nezinātājiem izstāstīšu, ka pasaulē norisinās spēle, kuras ietvaros cilvēki viskur paslēpj kastītes, publicē internetā attrašanās vietu un tad citi dodas meklēt. kastītēs mēdz būt kādas mantiņas, kuras var paņemt, atstājot vietā ko savu (http://www.geocaching.com/). Citreiz ir mantiņas, kurām pielikta zīmīte par to, kur tai jānokļūst. Mūsu gadījumā vienā Hampsted Heath kastītē bija spēļu suņuks ar zīmīti, ka vēlas nokļūt Windsoras pili . Tā kā mēs, visticamāk, kādu dienu turp aizdosimies, sunīti paņēmām pie sevis.

Nostaigājām ļoti daudz. Pauļa smalkajā aparātā rādīja, ka ik pa brīdim esam nostaigājuši kādus 5 km, tā kā pieļauju, ka ražīgākajās dienās varēja būt arī 25km. Tāpēc, lūdzu, ņemiet līdzi labus apavus, ja vēlies apskatīt Londonu:)

Te arī bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosPauliSauli#

Zane, Humus recepte mums joprojām prātā, to noteikti nosūtīsim:):)

Vēl viens jauks prieciņš mums gadījās, tā teikt - ģimenes bizness. Vienu dienu mani darbiņš aizsūtīja uz kafijas apmācībām. Teju vai iespurdzos aiz prieka. Tiešām tur traka ņemšanās ap visiem tiem kapučino un kafe - late taisīšanu. Tā nu es atnāku mājās un stāstu Kristapam, kā es pirmo reizi mūžā taisīju kapučino un izpelnījos atzinību no pasniedzēja, kāda tur kafiju čempiona. Kristaps sāk darbiņā eksperimentēt. Finālā vienu dienu sagaida mani sajūsmināts. Izrādās, ka bija uztaisījis cafelatte klientam, kas ļoti noslavējis un finālā no sava priekšnieka dabūja balvu par "mēneša labāko cafelatti"! Balva - vīns:):) Nosmējāmies, kā mēs tā izķērām divus bonusus - man apmācības, bet Kristaps - vīnu. Nākošnedēļ mani sūtīšot uz Olīveļļu mācībām. Diez, kādā kategorijā Kristaps tagad varētu izpelnīties balvu:):)

Ar Paldies ir par maz!

Ziņoju, ka laika posmā no 27. jūnijam līdz 13. jūlijam nebijām sakabē ar realitāti. Tāda jocīga sajūta. Ai, visādas jocīgas sajūtas.

Viena jocīgā sajūta ir fakts, ka mums tagad nav māju:):) Daudz jau to zina, ka izkrāmējāmies no savas migas Dreiliņu ielā, kur mēs ar savām mantām sadzīvojām četrarpus gadus. Nolēmām, ka no vienas puses tā būtu neprātīga izšķērdība turēt labiekārtotu mantu glabātuvi, bet no otras puses, kad atgriezīsimies, gribēsim citu vietu ikdienai. Tā nu paātrinātā tempā pusotrā dienā no labiekārtota dzīvokļa pāri palika tikai sienas.

... tā ir vēl viena jocīgā sajūta... mantiņas, kuras bijām iegādājušies par pašu pelnītu naudu, meklētas un lolotas, bezkaislīgi tika salikts kastēs. Mantu pasaule ar mums pagaidām ir noslēgusies. Dienišķā nepieciešamība tiek atvasināta no reālā nepieciešamā - zobbirstes, zeķes, šampūns un pārējās saskaitāmās lietas.

... un vēl viena jocīgi pacilājoša sajūta - mums bija tik daudzu jūsu, kas mums tiešām tiešām palīdzāja.

Ah, un brālis Reinis! Viņš atbrauca no Liepājas uz Rīgu ar autobusu, lai palīdzētu! Paldies ir par mazu, lai pateiktu PALDIES! Tikai ar viņa palīdzību tā krāmēšanās vispār bija iespējama.

Paldies Kristapa tētim par Audīša pieskatīšanu. Visprecīzāk bija Reiņa teksts "Eu, tā vispār ir jūsu mašīna?"

Paldies Uldim par palīdzību ledusskapju stiepšanā (vienu no garāžas uz auto, no auto uz ceturto stāvu, citu no ceturtā stāva uz auto un no auto uz piekto stāvu!)

Paldies tam pašam Uldim un arī Tālbergu Kristapam par izpalīdzēšanu cīniņā ar veļas mašīnas pārvietošanu!

Paldies Vilnim par busiņu!!! Paldies par tā sakrāmēšanu, sadzīves vešanu uz Liepāju un vēl izkrāmēšanu divos naktī, lai arī jau 8ņos no rīts Rīgā jābūt darbā.

Paldies Kārlim un Ievai par vismaz 40 nonestajām kastēm no ceturtā stāva.

Paldies Ievas brālim Gatim par uzmundrinošajām zemenēm un, protams, arī roku spēku kastu stiepšanā

Paldies Ullai, Pēterim, mammai, tētim un Evijai par operativitāti nakts vidū, lai visu mantību sanestu uz Reiņa 3. stāvu! Es patiesībā biju šokā, ieraugot jūs pilnā komplektā:):)

Paldies Daugavasielas Rozīšiem, Reinim un Evijai, Deglavielas Šoriņiem, Klēģeriem, Rogiem un tantei Valdai par mūsu mantu glabāšanu! Man tiešām ir nedaudz kreņķis par to, ka šitā jūs jāapgrūtina, bet goda vārds jūs tiksiet atbrīvoti!!! Īpaši Reinis un Evija, kas atļāva savā savā dzīvoklīti ierīkot Šoriņu memoriālo istabu. ..un ceru, ka Daugavas ielā iemītniekiem nav sāni nodauzīti no kastēm, tās kaut kur ir iestumtas dziļāk.

... un paldies Deglavielas Šoriņiem, kas deva mums pajumti bezmāju situācijā:):):):) ... un paldies puisim, kas sataisīja Audīti, kad tas Liepājā izdomāja sakašķēties ar savu motoru.... un paldies Saldus vecaimammai par majonēzes cepumiem....un paldies Rogiem par Kristapa dzimmeni... un paldies jums, kas mūs satika!

Ah! Tā jums tik liekas, ka dzīvojiet savu dzīvi, bet jūs dzīvojiet arī mūsu dzīvi, mums līdzās esot. Tāpēc ar PALDIES ir par maz!

Te bildes no novākšanās pasākumiem:http://picasaweb.google.com/intasorina/PromNoDreilinielas#

Sadzīves sīkums

Kāda epizode no manas virtuves:) Brīdī, kad visi banku cilvēciņi izlaisti no darbiņiem kaut ko apēst un mūsu mazajā restorāniņā rinda ārā pa durvīm (normāla paradība katru dienu no plkst. 12:15 un ar mainīgām sekmēm līdz 13:30) mūsu raibajā, t.i. dažāda veida minoritāšu piesātinātajā virtuvē viens no brazīļiem iesaucas "Camon, guys and gays, let's go", kas brīvā tulkojumā uz dzimto nozīmē "Nu džeki un geji, aiziet". Pēc kā es nedaudz sarāvos, jo šāds izsauciens virtuvē, kurā šis minētais sadalījums ir apmēram fiftī - fiftī, likās tāds drusku politnekorekts. Bet man par nelielu brīnumu visi garšīgi nosmejas un pavisam pozitīvā gaisotnē turpina ņemties. Kaut kā tā ļoti cilvēcīgi salikās - cik tas ir normāli. ka šeit kādu nosaukt par geju, ja viņš tāds patiešām ir, nav nekāds apvainojums. Cilvēki par šādām lietām atklāti runā un par to nekaunas. Kas īsti tā homoseksualitāte ir es nezinu, bet vienu es zinu točna, tas nav kaut kas tāds, ko cilvēks izvēlas. Un tāpēc ir tik patīkami redzēt, ka ir vietas, kur katrs var būt tas kas ir un mierīgi ar to sadzīvot.
Visādi citādi - audzinu raksturu. Es vienu dienu sapratu, ka daudz vairāk par to, ko man var iemācīt darīt tajā virtuvē, man pašam vajag iemācīt sev, lai gūtu labumu no visas šitās pieredzes. Šī ir tāda iespēja trenēt raksturu un elementrāru koncentrēšanos un plānveidīgu rīcību. Redz man jau patīk viskautko tīrīt. Tad nu es patīru drusku tur un drisku šite un tad aizmirstu, ka es jau tur sāku kaut ko tīrīt un nepabeidzu, jo te patīrīt izrādījās drusku interesantāk:) Nu tāds mazais prāta vājums. Brīžam liekas, kur es šitāds nesavākts elements esmu varējis kaut ko savā dzīvē paveikt:). Un ir jau manī arī tas stulbais pedantisms, kas neļauj beigt berzt piem. rīsu vārītāju, kamēr mans paša ģīmītis nesāk lūkoties pretī ar jautājošu izteiksmi "ko tu te dari?" Tas, ka vakaros parasti palieku pēdējais mani vairs īpaši neuztrauc, gan jau arī manā dzīvē pienāks brīdis, kad vairāk par visu uz pasaules gribēsies tikt no tās vietas laukā, bet tā kā maksā man par stundām, tad īsti skriet man nav kur:)
Tādi vot pīrāgi:)

Dzīves anekdote: Princese Anna

Ai, nevaru neizstāstīt. Šodien pēc Leona pusdienām parciņā abi ar Kristapu ceļamies iešanai uz darbiņiem, bet pustukšajā laukumā mūs aiztur kāds miesasargs, kas lūdz pagaidīt pāris minūtes, kamēr kāda sieviete, kas šobrīd sniedz interviju, iekāps mašīnā. Mēs paraustam plecus un jautājam onkolim, kas tad tā tāda ir? Viņš pārsteigtu seju pagriežās un vēl pārsteigtāk saka - tā taču ir princese Anna! Paraustam vēlreiz plecus. Man pietiek ar to, ka tā ir princese, bet Kristapam pietiek nekaunība uzjautāt, kas tā princese Anna ir? Onkolis ar pārbolītām acīm mūs nopēta (no sērijas - no kurienes esat nokrituši) un paskaidro, ka tā ir karalienes meita, Čārlza māsa. Čut ne pati karaliene, ja ar Čārlzu kas notiek. Galīgi nosmējāmies.

nosvinējām:)

Smieklīgi Jāņi bija.


Kad mamma zvanīja mūs apsveikt Jāņos un bija ceļā uz ugunskuru, Kristaps vēl strādāja, bet es kompānijā ar jau pieminēto Ievu, viņas draugu un draugu draugu kolumbiešiem ienirām Haidparkā, lai uzpītu vainadziņus. Visrūpīgāk šai dienai bija gatavojies Diego, Ievas draugs, kas bija sagatavojis kastīti ar grillētu gaļiņu un sieru. Tā nu mēs tāda dīvaina kompānija - divas ar vainadziņiem un divi kolumbieši degustējām labumus parka centrā, kamēr jūs sēdējāt jau pie ugunskuriem.



Daugavas Vanagu namiņa kafejnīcā mūs sagaidīja ar sajūsmas saucieniem - "ē, divas ar vainadziņiem, laikam tikko no parka!" Bijām atkostas:):) Tur kafejnīcā par trīs mārciņām, kas ir apmēram 3 lati, pārdeva zelta alu, augšējā zālē nodejojām kājas beigtas visādās tautiskajās dejās, piestūmām vaigus ar pīrādziņiem un socializējāmies latviski. Emocināls brīdis sanāca vakara noslēgumā. Uz lielā teļļuka raidīja LTV pagāšgada Dziesmu svētku sadzietāšanos. Jo vēlāks vakars, jo tuvāk viss klātesošais pūlis pieplaka ekrānam. Kad parādījās Vaira ekrānā, visi aiz sajūsmas aplaudēja. Jocīgi bara instinkti. Dziedāšana līdzi ekrānam noveda pie dziedāšanas arī pēc tam, kad pārraide beidzās. Importa latvietim bija latviešu dziemu klade.


Tik jocīgi bija tādu ierakstu skatīties, tādi pagāšgada Dziesmu svētku sajūta sametās un izrādās bezgalīgs lepnums. Paldies jums, Dziesmu svētku banda, par kopā piedzīvoto!



Jāņu bērni. Kristaps, es, Ieva un pašiem sava Līga:) Tāpēc - Līgām un Jāņiem īpašs sveiciens! Visīpašākais jūsu vienīgajā vārda dienā!

Gatavojamies Jāņiem

Jau otro reizi dzīvē apstākļu sagadīšanās dēļ lasu grāmatu par "mazo lietu dievu". Tur mazai Raelai spēļu rokas pulkstens vienmēr rāda bez desmit divi. Viņa kādreiz gribētu pulksteni ar laika rādītājiem, kurus var grozīt, jo laiks jau ir priekš grozīšanas! Priecīgu Jāņus tāpēc!

Mums arī būs Jāņi. Domājām, izmantot unikālu iespēju un apzināti doties uz Daugavas Vanagu namu pie latviešiem. Mēs jau visi zinām, ar kādu līkumu viens otram apiet latvieši ārvalstīs, bet šoreiz dosimies taisni latviešu spietā (Divas reizes uz ielas dzirdējām latviešus, klāt nepiegājām. Vienā reizē kāds pārītis skaidrā valodā teica "šņabītis... ", bet otrā reizē mamma rāja bērnus ar tekstu "...nu Tu beidzot padomā!"). Mēs pagaidām bariņā esam četri, un viena no tām - Līga. Es arī varētu pieteikties par Līgu, vai Kristapu iekristīt par Jāni, lai lielāks fans rīt. Ceram arī tikt pie vainadziņiem, jādomā tik, ka, Haidparkā plūcot puķītes, neviens mums nesados pa nagiem.

Esam pa darbiem abi. Es strādāju kā pilntiesīgs Deli asistents, pārdodu sierus, desas, kafijas, kūkas, vīnus, maizes, olīveļļas, pesto mērces, visu, ko vien itāļu vēderi prasa. Padomājies, mūsu Deli, kas atrodas Londonas vidū, šodien viens vīrietis ar mani sāka sarunāties itāliski. Es kā cetrālā itāliete automātiksi māju ar galvu si - si ;) Iedevu viņam kafiju un viņš bija laimīgs, ka kāds viņu saprata. Man sajūsmina faksts, ka itāļi sev pāri nedara - viss ir ārkārtīgi garšīgs un svaigs, gan reizēm peld eļļā vai treknā sierā. Noteikti nepārdzīvošu, ja kāds dzīvsvara kilo būs nācis klāt, toties ēdu garšīgi un bez maksas. Reizēm ir dienas, kad mani kā jauniņo pasauc malā, lai uzrīkotu man degustāciju. Pagāšpiektdien bija sieri! No letes neatgāju, kamēr visu degustējamo nebiju izdegustējusi. Citā dienā 7ņos no rīta aicināja uz visādu smalko desu degustāciju, no tās gan atteicos, jo čili salami vai saulē žāvēts bekons brokastīs man neierakstītos.

Stāsts par fanču restorānu arī, lai arī ļoti lēni, tomēr turpinās. Biju uz to izprovēšanos kādu laiku atpakaļ, un secināju, ka tā stīvā sajūta, ko pauž restorāna interjers un pasniegšana izgaist brīdī, kad ierodies kā savējais restorāna aizskatuvē. Viņiem ir izdevies atrast kolosālus cilvēkus. Ha, viens no tiem mani pārsteidza, skaidrā latviešu valodā uzrunājot "Nu sveika, dārgā!". Esmu to darbiņu pie viņiem dabūjusi, tikai citā viņu ķēdes restorānā, vēstniecību rajonā Pimlico. Nedaudz jau stresaini būs, bet galvenais, lai viņu augstībām vēstniekiem labpatīkās atstāt dzeramnaudas, tas arī galvenais:):) Tik tā kā būsim uz vienu nedēļu Latvijā (no 27.06 līdz 07.07), tad priecīgi vienojāmies, ka darbiņu sākšu uzreiz pēc atbraukšanas.

Mājās mums tagad ir austrāļu kaimiņiene. Endijs kaut kur izracis vēl vienu īrnieku, pagalam jauku meiteni, skolotāju, ar kuru vakari pavadās saturīgi, pļāpīgi un smieklīgi. Viņi Austrālijā dzeramo ūdeni ņem no liela tovera, kur satek lietusūdens. Tas nekad nepaliekot vecs.

Priecīgus jums Jāņus, mīļie! Esiet dzīvelīgi un atraisīti dziesmām, un ...baudiet!

Londona zem 10 naudām

Galīgi saskumu. Kāds nopircis to grāmatu, ko biju iesākusi lasīt... grāmatnīcā. Toties, ņemot vērā mūsu izzinošo dabu, nopirku kādu citu (lai neviens nepaspēj izdarīt slikti, to nopērkot) - 1000 lietas, ko Londonā var darīt par mazāk par 10 mārciņām. Nudien kolosāls atradums. Pāris ieteikumi:

- doties apskatīt Benksija (grafiti mākslas guru) mākslu visriņķī Londonai

- Aizdoties uz Haidparka mājdzivnieku kapiņiem

- aizbraukt ar metro līdz parkam, no kura var apskatīt Temzas "vārtus" - milzīgas inženieriskas instalācijas, kas sargā Londonu no plūdiem

- 8 parki, no kuriem var redzēt Londonas panorāmu

- apmeklēt tenisu kursus, kurus atbalsta kāds tenisa lapdaris

- doties uz krodziņu, kur ik pa 5 min nomainās kāds priekšlasītājs

- doties svētdienas rītā pa velti izēsties smaklo tirdziņu degustācijās

- mācīties brazīļu bungu spēli

- apmeklēt visādas jocīgas grāmatnīcas, indiešu templi un medicības muzeju

- piedalīties moonwalk akcijā - sievietes krūšturos izģērbušās skrien minimaratonu par godu krūzts vēzim

- piedalīties flashmob akcijās. Iespied youtube flashmob. Ideja - cilvēki izplata informāciju, ka tikos un tikos visiem jāierodas konkrētā laukumā ar spilveniem un precīzi pēc plkst. sākas spilvenu kaujas, vai sarunā visi stacijā uz 2 minūtēm sastingt, tā teikt - pārsteigt apkārtējos nebrīdinot, radot jocīgu situāciju

- katru piektdienu pievienoties pūlim, kas Londonu apceļo ar krituļslidām

- iet parkā vērot sikspārņus

- doties konkrētās banzīcās zvanīt lielo baznīcas zvanu

- apmeklēt pusdienas laika klasiskās mūzikas koncertus bez maksas

... un tā vēl kādi 900 ieteikumi!

Izpriedu tagad maksimāli ļauties šīs grāmatas ietekumiem, lai dienas garākas un Kristapam starp darbiem un gultu arī būtu kāds interesantums. Kā pirmā ekskursija - uz Barbican Mākslas centru - to apstaigāt jau vien pilotāža un lidojums atpakaļ 70tajos, kad betons bija modē: http://picasaweb.google.com/intasorina/BarbicanArtsCentre#

Londonā par 10 naudām arī var izmēģināt visādas kafijas. Mans cafe latte tops:

1. Absolūti the best - Carluccio's Latte Milano

2. iekš Costas tīkla - itāļi tiešām mīl kafiju un par to viņiem gods un slava

3. iekš Nero tīkla - skat. iepriekšējo piebildi par itāļiem.

... - daudzās, kuras neatceros, kā bija

... Starbucks. Nu tiešām, tiešām jāatvainojas visiem faniem. Kafija traki klibo.

... Subway - nu grandrīz pēdējā vietā

... galīgi pēdējā McDē. Lai arī kā viņi cenšām reklamēt, ka kāda tur svaigi malta - nefiga! Bet Toties pie viņiem ir internets pa brīvu, tāpēc reizēm jāpiecieš šī neērtība, lievienojot daudz cukura.

Sveiciens no Kristapa pirms darbiņa! Foto fokusā - darbiņš:)

p.s. tāds galīgi nesvarīgs ieraksts tapa, vien runāšanas pēc.

Kopš 1999. gada 12. jūnija pagājuši 10 gadi!!!

Jopcik! Tiešām 10 gadi! 10 gadus atpakaļ Šoriņš satika svešu meiteni, bet Rozīte satika svešu un garu Šoriņu.  Un kopš tās dienas daudz kas ir mainījies:):) To mēs arī nosvinējām ar trīs dienu svinībām Londonā un tās apkārtnē:

http://picasaweb.google.com/intasorina/Svinibas10GadiKopa#