Kā iesmērēt neiespējamo

Prmajā dienā, pēc iebraukšanas Londonā, devāmies bezmaksas ekskursijā - ļāvām lai vietējie mākleri mūs pacienā ar kafiju un izrāda lielpilsētas rajonus. Kā šodien atceros, māklere parādīja pusotru dzīvokli un aizināja uz biroju, tur mēs sazināšoties ar īpašnieku par cenu un mūs pieteikšot kā iespējamus īrniekus. Uz jautājumu, ko tas nozīmē, vai varam īpašniekam atteikt, ka atraduši labāku variantu, atbilde bija "nu tas vairs nebūtu pieklājīgi".

Vasaras sākumā, atverot bankā kontu un lūdzot piešķirt minimālo komplektu - nekādus overdraftus, nekādas kredītkartes, nekādas papildus apdrošināšanas, likās aizdomīgi, ka tajā pašā mirklī tika piezīmēta mūsu nākošā tikšanās bankā pēc trīs mēnešiem, t.i. augustā. Ierados augustā, lai pārskatītu mūsu un bankas attiecības, turpinātu mūsu elementārās attiecības, t.i. ieprasītos uz karti, kas ir vairāk kā SOLO (kaut kas ļoti vienkāršs, tik vien kā norēķināties veikalā), lai var izdzīvot arī internetā, pajautāt jautājumus, kas mums sakrājušies saistībā ar naudas apjoma palielināšanu, ko izņemt no automāta, pārskaitīt internetā utt. Tā vietā Rozālija, ļoti trennēts klerks, sarunu uzsāka ar vārdiem, kāds man ir telefona aparāts. Kad atbildēju - vienkāršākais no visiem, nebūtu žēl, ja pazustu, viņa saprata, ka jāmaina taktika. Nākošais jautājums bija - ja es nomirtu, vai manā ģimene varētu segt mana ķermeņa pārvešanu uz mājām. Johaidī, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Atbildēju, ka pagaidām neplānoju mirt. Nākošie jautājumi, liekas, bija tik pat emocionāli. Bez elpas ievilkšanas viņa man ne tikai piedāvā kādu tur golden klienta statusu ar visām pretnāves gadījumu apdrošināšanām (cik spēju izsekot, tur visas iespējamās apdrošināšanas bija iekļautas) ... "uz tātad mēs no jūsu konta mēnesī par to paņemsim tik un tik". Lai ar godu tiktu vaļā no Rozālijas, ierunājos, ka man ar vīru jāapspriežas. "jājā, mēs te tagad visu jau aizpildījām, lūdzu parakstieties, un vīram aiznesiet bukletiņu". Paldies, vēja māte, gribējās teikt. Galīgi apjukusi izgāju no bankas, tik daudz sapratu, ka neko neesmu parakstījusi, pilnas rokas ar bukletiem, bet to, ko vēlējos, tā arī nemaz neesmu dabūjusi. Banka uzaicināja parunāties par jaunāko produktu. Reāls kreņķis par nočakarēto laiku.

Domāju, ja man Rozālija šitā, ieiešu citā filiālē, notēlošu blondīni un koncentrēšos uz savām vajadzībām. "Nē, nu jūsu kontam nav ne vainas, tikai mēs nevaram dot nekādu citu karti, kā tikai (nožēlojamo - autora piezīme) Solo karti, neuztveriet to personīgi." Paldies, meža māte. "toties, vai jusu istaba kuru īrējat, ir slēdzama..." un sākās tieši tas pats. Izlocījos kā nu mācēju ar nu jau diezgan strupām atbildēm.

Tie stasti jau bija aizkrāmējušies prom, kad pēkšņi - pagājušo nedēļu st''avu pasta rindā un nejauši uzjautāju kādam tur servisa cilvēkam padomiņu par naudas pārvedumiem un Latviju. "Ah tā, nu kā tad sokas jūsu vīram Latvijā, ah, viņš ir šeit, ah, viņš arī te strādā, un cik jūs maksājiet par bankas kontu...Jā, un šeit jau ir aizpildīta anketa, ....nu vīram variet aiznest bukletiņu, nav nepieciešams, lai par šo pakalpojumu parakstītos jūs abi." Teju apraudājos no sajūsmas. Teicu, paldies, Abdul, šobrīd neko neparakstīšu, jo mani šis pakalpojums neinteresē. Lūdzu, kādas izmaksas ir pārvedumiem uz Latviju. Esmu augusi. Pateicu vēlreiz Paldies Abdul un izgāju lepni paceltu galvu ārā. Neiesmērēsiet man neko!

Kristaps pazaudēja bankas karti, pieteica kā zudušu, un banka pati atsūtīja VISA karti vietā! Morāle - nav ko jāiet uz banku kaut ko prasīt, ja visātrāk viss nokārtojas brīdī, kad kaut kas pazaudēts.