Kompostrētais latviskums

Pat nezinu, kādas pārdomu un ideju sakritības dēļ uzprasījos aizdoties uz Londonas latviešu kora mēģinājumu. Sagribējās kaut kādu "saviskumu", piederību kādam baram, terapeitisku padziedāšanu un vienkārši pačalošanu savā valodā. Izkāpu savā kefīra pieturā (viena tagad tāda ieviesusies, kurai blakus atrodas veikals "Kaļinka" - rakstāms ar slāvu burtiem. Tur atrodami četru veidu kefīri! Arī Kārums, selgas cepīši parastie, serenādes, Cido sulas un līdzās daudz kam citam arī Staburadzes (??) ražota Vāverītes torte. Vai tad Staburadzes vārdu vēl lieto?) un devos uz turpat netālo Daugavas Vanagu namu. Dziedātāju tikšanās krodziņā, kur pēc brīvprātības principa tiek "iesildītas" balsis ar Aldara zeltu, tad lēnā zosu gājienā uz zālīti, neiztukšoties zelti tiek paņemti līdzi, lai uzmalkotu pa vidu Barisona "Latvijas" taktīm.

Publika maziņa - apmēram 20 cilvēku korītis ar vairumu altu (kora dalībnieki būtu vairāk priecājušies, ja es izrādītos soprāns nevis kārtējais alts), pieci soprāni, trīs tenori un, kā jau īstenā korī pienākas, - viens bass. No tiem - trīs vai četras sirmas galvas, kas raiti, bet ar akcentu runā senā latviešu valodā, vairāki jaunieši, kas Londonā dzimuši un auguši, lielākā daļa izskatījās "pirmā aizbraukšanas" viļņa sekas un daži kā es - tikai nesen.

Lai arī kora rindās neesmu stāvējusi gadus 4-5, jau pirmājā brīdī manīju atšķirību starp zvērīgo Latviešu - iezemiešu attieksmi pret kori kā mūziku, mākslu, sacensību, un klaidu pulcēšanos, lai labi pavadītu laiku, un pierādītu, ka var! Tā nu es divas stundas aizrautīgi izdziedājos, mēģinot balansēt starp abiem lielumiem. Aizverot baltās ēkas durvis aiz sevis, kāds otrais alts man uzjautāja - uz kurieni tu, varbūt pa ceļam? Kad skaļi atbildēju - man uz Sitiju (City - rajons, kur Kristaps strādā) man pēkšņi galvā saslēdzās tāda kompostrēta sajūta - it kā tikko bija tautasdziesmas un pēkšņi atkal Sitija.

Hmm, 18. novembrī koncerts. Jābūt tautastērpos.... kādam ir idejas?