Cilvēku cilvēcība

Londona man māca cilvēcību.
Dzīvot lielā pūznī nozīmē zināt savu vietu un sadzīvot ar pārējiem visu krāsu kukaiņiem. Sākumā kā pārsteigums bija situācijas, ka cilvēki metro samainījās vietām, lai mēs ar Kristapu varētu apsēsties kopā. Ne lūgti, ne prasīti, vienkārši cilvēcīgi saprotot kopā sēdēšanas burvīgumu. Tagad šādas darbības novēroju diezgan bieži, un arī pati pārsēžos pa vienu vietu uz priekšu, lai pārītis varētu sačupoties.

Vienu citu dienu ar nolasāmu jautājumu sejā vietējā lietoto grāmatu veikalā meklēju Londonas karti. Stāstu saimniekam, ka gribētu karti par mākslu uzveidot, vai viņam nav kāds eksemplārs, ko nebūtu žēl nodot sašķērēšanai. Manās rokās nonāk neliela kartīte, ko viņš dāvina ar vārdiem "Tu šodien esi man miljonais pircējs!" Es nosmaidīju patiesu smaidu.

Vēl vasaras vidū pie Paula katedrāles gaidīju Kristapa pusdienas. Blakus uz beņķīša notika romantiska rosība, divi puiši kaislīgi skūpstījās. Nospriedu, ka vienīgais, kas mani mulsina šajā situācijā ir fakts, ka kāds vispār tur tik kaislīgi skūpstās. Darba kolēģi iepazīstina ar savām tā paša dzimuma otrajām pusēm, metro gaidot, cilvēki meitenes samīļojās un uz atvadām sabučojas, teātrī vien otram sačupuši uz pleca divi kungi. Tupat blakus sēž musulmaniete, kurai aiklāta seja, izņemot acis. Sapriecājos, ka atrodos pilsētā, kur jebkāda dažādība ir akceptēta.

Restorānā sāku sarunu ar kādu kungu no sērijas- kāds Ņujorkā vakar bija laiks... Uzzinot, ka es no LV, pēkšņi uzsāka apcerējumu par to, cik netaisnīgi, ka Rotko joprojām piemin kā Krievijā dzimušu, ja dzimis Latvijā. Es biju uz pakaļas ko tādu dzirdot. Viņš pagāšnedēļ ar Rotko dēlu runājis.
...un tas onkolītis, kas tur restorānā ķipa strāda (vairāk grozās pie ieejas un uzņem viesus, risina neatrisināmas problēmas ar sakārnīšu tantītēm, izmet kādu joku), izrādās ir kungs, kas 15 gadus bijis viesnīcu ķēdes "7 seasons" direktors un pēc tam 15 gadus darbojies restorānu biznesā, atvēris desmitiem restorānu, ieskaitot Harodā esošos.... Nodzīvojies līdz infarktam un tagad vienkārši prieka pēc nākot uz darbu, un kā likums, visu laiku sūkstās par sāpošajām kājām.
Līdzīgs ir vēl viens kadrs, kas visus dresē, izsper kādu joku, visus nostrostē, bet jocīgas sakritības kārtā, viņa darba dienās cilvēku restorānā kā pilns. Strādājis Ņujorkā pa viesnīcas direktoru, tad saķēris infarktu un tagad vienkārši prieka pēc nāk uz darbu.
Tā domāju, cik jocīgi, ka tādus cilvēkus satieku. Viņiem cits apvārsnis, citas robežas, īpašs humors, prasības zvērīgas, bet ne sīkumainas. Es jūtos labi tādu kompānijā.

Un, ja esi Londonā uz elevatora, ievēro, ka visi stāv labajā pusē. Tas tāpēc, lai steidzīgie varētu aizskriet garām. Cilvēcīgi.

Bildes:
Vindsora:http://picasaweb.google.com/intasorina/Windsor#
Konteinermājas:http://picasaweb.google.com/intasorina/Saatchi#
Sači galerija: http://picasaweb.google.com/intasorina/KonteinermajasUnDainers#