1. decembris

Sen nav komunicēts ar blodziņa palīdzību. Kā pie Starptautiskās AIDS dienas, tā mierīgi jāpiesēž un jāieraksta par dzīvi Londonā - kā stāstu jums, kā Šoriņu dzīves vēsturisko faktu hronoloģiju, kā vienkārši terapiju, jo visi notikumi sāk saskriet putrā un laiks, tā teikt, skrien.

Mēs esam uzsākuši vēl vienu pagrieziena punktu savā Londonas pieredzītē - darbu nomaiņa. Gribētu, lai Kristaps pats pastāsta par savu jauno darbiņu sīkāk. Tik vien varu lielās līnijās pastāstīt, ka viņš jutās savu izdarījis ātrās ēdināšanas Leonā (Leona restorāni esot dabūjuši balvu kā restorāns ar kvalitatīvāko ēdienu... vai kaut kā tā) un meklēja iespēju strādāt darbu, kur būtu darīšana ar reālo šmorēšanu. Tā nu vienu dienu cilvēks ar minimālām pavārmākslas zināšanām izgāja pa durvīm un atnāca mājās ar jaunu darbu - bija nošarmējis Koventgārdenas restorāna šefpavāru. Jāpiebilst, ka restorāns šobrīd tiek tiek būvēts. Paredzēts smalks iestādījums, kur tiek ieguldīti miljoni un Kristapas būs viens no pieciem virtuves pavāriem! Es dikti priecājos par šarmanto vīru, kas aiziet un dabū. Tagad katru dienu apmācības, staigā tāds vidēji apgarots un nedaudz sabijies par to, kā būs.

Es jau oktobrī sapratu, ka mana oficiantes misija arī ir jāuzlabo, t.i. jātiek ārā no vietas, kur viss ir tik skaists, tik drošs, tik vienmuļš. Lai arī restorānu apkalpojošais personāls, mani ieskaitot, dienā noskrien kopumā daudzus kilometrus un stress ir pastāvīgs, sajutu sevī izaicinājuma vēlmi. Kā pirmais - jau oktobrī tūlīt pēc mūsu brauciena uz Kornvolu pateicu darbiņā, ka palieku līdz 29. novembrim, t.i. pagājušajai svētdienai. Iespējams, izskatās pat ļoti bezatbildīgi un riskanti pret šībrīža ekonomiskajām šausmām, bet tas ir viens no veidiem, kā iet uz priekšu, un es to sajutu kā pareizo. It kā jau pakausī bija doma, ka jāmeklē jauns darbiņš, jāiet priekšu, bet allaž atradās kādi aizbildinājumi "ai, esmu piekususi", "rīt sākšu meklēt", "šodien nav laika". Tikai brīdī, kad es te tagad sežu pie rakstāmgalda, atkal galva ir brīva, ir energija skatīties tālāk. Drošību dod faksts, ka restorānu biznesā darbs Londonā būs vienmēr! Šajā lielpilsētā ir neskaitāmas aģentūras, kas nodrošina ar darbaspēku dažādiem pasākumiem. Visām, kurām esmu aizsūtījusi pieteikumus, visas man ir atzvanījušas un piedāvājušas darbu (arī vakar piezvanīja un palūdza šodien pāris stundas pastrādāt). Tā kā obligāto izdzīvošanas minimumu nopelnīšu ar oficiantes darbu. Pārējais laiks jāvelta tam, lai ietu tālāk. Tas nebūs viegli, jo, kā jau iepriekš teicu, konkurence ir milzīga. Tomēr šo faktu ignorēju, jo ticu, ka viena maza šķirbiņa tomēr priekš manis atradīsies.

Londonas dzīve ir pilna ar atklāsmēm. Viena no tām ir par egocentrisko dzīvi, ko mēs te dzīvojam, kas man kalpo kā pašpietiekamības treniņš. Redz, Latvijā pašpietiekamības procents bija salīdzinoši zems. Mājas pastāvīgi bija pilnas ar ciemiņiem. Ja ne ciemiņi, tad garās telefonsarunas vai palikšana darbā līdz nakts melnumam. Ja ne darbs, tad braucieni uz Liepāju vai vecāsmammas virtuves remonts. Allažiņ atradās ko sadarīt, dot sevi citiem, reizēm darīt darīšanas pēc. Tagad pa lielam esmu uzlikta uz pauzes, jo ap mani riņķo tikai ES - "ko es ēdīši", "kas man patīk", "ko es gribu", "kas man vajadzīgs"... Protams, ka lielā daļā ES ir savienība ar Kristapu, bet pa lielam, tās ir arī ikdienas rūpes - es, es, es, es, es.... It kā sevi izcel ārā no inkubatora un noliec zem palielināmā stikla. Reizēm ļoti apnicīgi (un tā ir sadaļa, kur sāk trūkst tuvie cilvēki, draugi), reizēm tuvredzīgi (jo tie citi bieži dod lidojumu), reizēm ļoti audzinoši - tiec nu galā pati ar sevi - izklaidē sevi, parūpējies par sevi, izglīto sevi, esi klusumā ar sevi. Londona ir liela, liela dzīves skola, bet negribu tajā ieprūst, noteikti nē. Jo mana motora sastāvdaļa tomēr ir tuvie cilvēki.

...un tāpēc mēs ļoti, ļoti priecājamies par Zanes apciemojumu uz Valsts svētkiem, un ļoti gaidām (es skaitu dienas) Rogu ģimenīti uz Ziemassvētkiem un Pēteri ar Ullu uz Jauno gadu :):):) .... un Pauliem biļetes esot jau nopirktas uz martu.... Kolosāls!

Priecīgi šodien visiem Andriem ar!

p.s. Vakar jocīgā kārtā iemaldījāmies Čainataunā apēst rīsu porciju. Vīrietis, kas apsēžas pie blakus galdiņa - Uldis Rudaks! Ka es jums saku - tas sagādā daudz lielāku prieku par faktu, ka Anglijas karalienes nobrauc ar mašīnu garām. Gājām Uldim paspiest roku un apjautāties, kā koncerti Londonā :):):) Joprojām iespurdzos, atceroties šo nelielo saskriešanos miljonu pilsētā.