viesu un bezinterneta terapija

Vai zinājāt, ka interneta trūkumu organismā var aizvietot ar viesu uzņemšanu? Joprojām dzīvojos pāris centimetrus virs zemes - iepriekšējā nedēļas nogalē apciemoja mūs Klēģeri ar draugiem, bet tikko lidostas autobusā iesēdinājām Zemīšus. Divas nedēļas nogales dienas Londona tika izdzīvota vēlreiz un vēlreiz, vakari iestiepās rītos, pa vidu vēl mēģinot laikus ierasties darbā un astoņas stundas godīgi nostrādāt. Kolosāla sajūta, ka joki tiek pateikti ar pusvārdu un kompānija smejas līdz asarām stundas no vietas. Kaut kādā brīdī, latviešu valodā skaļā balstī stāstot par mums pašiem, katrs izteiktais vārds ir kā terapija, īpaši tādam fruktam kā man, kas faktiski domā skaļā balsī.

Visādas bildītes salikšu tagad... ko tur daudz stāstīt.

Te no vazāšanas pa Liverpūles ielas stacijas rajonu, kur blakus kolorīts Spitafield tirdziņš: http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaPaLiverpulesStacijuUnSpitafildaTirgu#
Lūk, arī solītā Oxforda: http://picasaweb.google.com/intasorina/KazuJubelisOxforda#
Ieskats uzdzīvē ar Klēģeriem: http://picasaweb.google.com/intasorina/KlegeruApciemojums#
Zemīši trāpīja tieši Liānas dzimdienā: http://picasaweb.google.com/intasorina/ZemisiLondonaUnLianasDzimmene#
Ja viesi kādā brīdī iesūtīs bildes no saviem aparātiem, un būs arī kas glīts, es pievienošu klāt jau esošajām miglu bildēm:):)

Runājot par bezinterneta terapiju - tā izgadījās, ka lielajā Londonā, faktiski, impērijas galvaspilsētā sāk rasties visādi trūkumi, kas bendē dzīvi. Internets izrādījās cietais rieksts. Kaut kā prātā bijām iedomājušies, ka gan jau kāds vietējais gudrinieks ievilks vadu no kaimiņmājas, bet izrādās, ka te visu operā Lielbritānijas telekompānija, un pat nieka vadu, no kura atkarīga eksistence, operē tikai lielās telekompānijas, kas internetu dod caur BritishTelecom. Nošauties. Tāpat kā daudz kur trūkst telefona zona, tāpat kā nevar nopirkt labas zeķu bikses, kuru numurs būtu mazāks par 40den, tāpat kā importa Depo nevar nopirkt atsevišķas sastāvdaļas, no kurām uztaisīt plauktus, tāpat kā piena produktu klāsts ir nožēlojams pat lielveikalā....

Beigu galā droši vien jautāsiet, kā tad mums te tā iet, nu tā, paīstam.... Labi. Es nopietni atkal esmu ķērusies pie jauniem darba meklējumiem. Ne nu tāpēc, ka neapmierinātu šībrīža, bet gan tāpēc, ka tiešām jūtu, ka varu darīt daudz vairāk kā atbildēt uz sūdzībā par to, ka maize ir auksta vai nevaram pasniegt organizko krāna ūdeni. Nudien reizēm skumji sametas no tās publikas. Iespējams, ka šo tēzi par manu darba meklēšanu jau esat dzirdējuši, bet liekas, tas paņems kādu laiku.... sākot ar niecīgu detaļu kā sava CV pilnīga radīšana atkal no nulles. Mūžu dzīvo - mūžu mācies.
Esmu priecīga par Kristapu. Viņš mācās pavāru lietas ar tādu aizrautību! Kā viņš pasaka - darbs, kas jādara ar rokām un tomēr ir radīšanas prieks.

Mīļie, visus samīļoju no sirds, īpaši Rogus, kas zem Rogu ģimenes karoga nodzīvojuši pirmo gadiņu. Gods un prieks būt jūsu vedējiem forever:):)


p.s. galds, pir kura top un turpmāk taps ieraksti: