Domu spēks Kornvolā

http://picasaweb.google.com/intasorina/Kornvola#

Ražīgāku darba meklējumu vārdā atbraucu uz Nacionālo Bibliotēku, lai nebūtu jāiztīra vēlreiz visa māja, lai nebūtu jāsāk gludināt zeķes, tīrīt ledusskapu vai ravēt puķpodus. Spīd saulīte, īpaši neglīto bibliotēkas māju apsēduši baloži, blakus vīrietis grauž nagus. Vai esat dzirdējuši, ka domas regulē fizisko pasauli, reizēm es tam ļoti ticu, iespējams, reiz redzētās filmas Secret sekas. Sāku par to runāt, jo kādu brīdi esmu uzvilkusies par nagu grauzējiem. Kur vien paskatos, kāds grauž nagus - bibliotēkā, veikalā un, kas pats ļaunākais, metro, kur tādam nagu grauzim jāsēž pretī pusstunda. Reizēm liekas, ka viņš / viņa nodīrās pirkstus līdz kaulam (tas no tuvākiem vērojumiem metro). Tikai nesen man saslēdzās, ka nagu grauzēji riņķo tikai ap mani (ar Kristapu vai kaimiņienēm tā nenotiek) un jo vairāk es par viņiem kreņķēšos, jo vairāk viņi mani apsēdīs. Tikko es tam pastiprināti pievēršu uzmanību, tā viens nagu grauzējs atkal sēž man blakus.

Runājot par tēmu "domas regulē fizisko pasauli", pastāstīšu par mūsu neseno ceļojumu. Palūdzu darbā brīvdienas uz nedēļu (jo pēc peļņas likumiem nov un dec menešos restorāna bizness nedod brīvdienas, bet kas to lai zina, vai līdz janvārim tur sabūšu) un sakombinējot brīvās dienas kopā ar Kristapu, noslēmām izrauties no Londonas burzmas. Līdz pat brīdim, kad ieraudzījām mūsu izīrēto mašīnu, nezinājām, kur un kā dosimies, tā teikt, ļāvāmies plūsmai. Tajā brīdī mūs sāka pārsteigt visādas mazas nejaušības. Te dažas no tām -

- Ar interneta palīdzību izīrējām mašīnu. Pasaulē, kurā visi brauc pa nepareizo pusi, vēlējāmies mazu zumzīšmašīnīti ar automātu kārbu, bet visam pa spīti internetā pieejamās tikai ar mehānisko. Automāti tām, kas iederās superextraluksus klasēs. Daudz nedomādami, atķeksējām savu izvēli pie mini klases. Kā gadījās kā ne - zumzīšmasīnītes vietā mums iedeva precīzi extra luksus klases kuģi (tomēr ar mehānisko kārbu), jo maziņām izbeigušās, bet mēs jau esam samaksājuši. Kristapa seja atplauka. Kā nekā nav sēdēts pie stūres mēnešiem.

- Visā prieka eiforijā par brīvdienam, kosmoskuģi un saulaino laiku, vienā brīdī attapu, ka mans maciņš pazudis. Banku kartes, braukšanas karte, tiesības.... viss tur bija iekšā un viss ir pazudis. Nostūrējām sānceļa bistro un es apzvanīju bankas, lai slēgtu kartes. Vēlreiz un vēlreiz pārmeklējām visu mašīnu, kabatas, somas, ieloces, beņķus, es jau sāku iztēloties, kāds būs mans nākošais maciņš. Kā jau braucienā - jākāpj no mašīnas ārā un atkal iekšā, jāpiestāj, jāizņem ēdamie no bagažnieka, visu laiku pieturēju domu, ka tas maciņš ir labu clivēku rokās un viņš pie manis atkal atradīsies. Līdz vienā brīdī Kristaps mani pasauc atpakaļ - Intiņ, paskaties, kas uz Tava beņķa! - maciņš! Mute pavērās. Goda vārds, tas maciņš no gaisa nokrita!

- Braucām uz duračku un pavisam neplānoti uzdūrāmies Džeinas Ostinas mājai, Čederas ciematam (vieta, kur ražo Lielbritānijā tik slaveno čederas sieru) un arī Mokey World-am! Monkey World bija seriāls Animal Planet, kas sākās precīzi brīdī, kad no rīta bija jamostas. Tā vietā, lai uzklausītu visas pasaules bēdas kādās no rīta ziņām, kādu pusgadu no rītiem modāmies ar stāstiem, kā tie izglābti šimpanzes, orangutāni, kapucīņi un citi līdzīgie, un kā viņiem atkal māca būt par pērtiķiem īpašā centrā. Tā nu pilnīgi nejaušā kārtā apciemoju bezrokaino Lala, pīpēšanas atkarībnieku Čārliju un visus pārējos. Apbrīnojams ir izdarītais cilvēku darbs. Pirms 20 gadiem viņi izbijušā cūku fermā atveda pirmo šimpanzi, kas bija turēta 10 gadus būrī.

- Finālā aizkļuvām līdz patiesi skaistai Anglijas daļai - Kornvolai. Daba vienkārši neaprakstāma, jūras krasti un nebeidzamās pļavas, kas ieskauj kalnaino apvidu rada elpu aizraujošus skatus, īpaši, ja iespēja to izbraukāt nejauši iegūtā kosmosa kuģī. Celiņi vietām tik šauri, ka neiespējams izmainīties ar pretimbraucošo (attausa atmiņā līdzīgs brauciens pa Īriju, bet toreiz mums bija zumzīšmašīnīte), bet tur jau viss tas skaistums. Atpakaļ braucot Bathas virzienā (latviski būtu Bāta, bet taupot Evijas emocijas, domāju labāk rakstīt angliskajā variantā. Katrā ziņā pilsēta, kur jāaizbrauc vēlreiz, pārāk skaista) uz viena tāda celiņa ap vienpadsmitiem naktī, mūsu mašīnas priekšā vicinās cilvēka stāvs. Piebremzējām, trīcoša meitene knapi spējīga izteikt, ka vajadzīgs telefons. Tikko cietusi avārijā, tur mašīnā joprojām ir viņas māsa! Jopcik. Pavērāmies krūmos - mašīna kājām gaisā, kāds ložņā ārā no tās. Māsa, paldies dievam dzīva un vesela. Pēkšņi tikām ierauti stāstā visā pilnībā. Abas meitenes šokā tā purēja, ka teikumu nevarēja salikt kopā - esot braukušas, kaut kādas smiltis uz ceļa, tad bremzēja, tagad mamma nositīs par to masīnu, sasista jau otrā šonedēļ.... Aiz aukstuma, aiz šoka un izbīļa viņas drebēja, drīzāk tiešām purēja ārprātīgi. Vienīgais, ko varam izdarīt, viņas apskaut un mēģināt noturēt, lai nestaigā pa ceļa vidu, un gaidīt kamēr mamma atbrauks. Sapratu, ka galīgi nezinu, kā rīkoties tādās situācijās. Laikam vienīgais - nesapanikoties. Pat negribu domāt par to, ja tur tā māsa būtu paikusi. Atvadoties novēlēju meitenēm daudz laimes otrajā dzimšanas dienā, mašīna ir tikai lužņi,

Nu jau esam atpakaļ Londonā. Man šī nedēļa vēl brīva, Kristaps strādā, es meklēju darbu. Šodien no sava ceļojuma atgriezīsies abas austrāļu kaimiņienes - bija līdz Skotijai aizšāvušas. Tad jau būs ko dzirdēt. Visticamākais, ka visas atlikušās dienas arī pavadīšu šeit, bibliotēkā, jo mājās bez zeķu gludināšanas nevarētu neiesastīties bezgalīgajā tarkšķēšanā.

Priecīgi jums!
Emītim daudz laimes otrajā dzīves dzimšanas dienā un māsai Ullai - daudz laimes vārdiņdienā, un lai galīgi nenokavētu - daudz laimes Ozolam Jānim dzimmenē, kas tepat aiz stūra!