....par ko smejamies, par sevi smejamies....

Kad (sa)dzīve atkal iepakojas somās un neskaitāmos maisiņos, mēbeles tiek izjauktas un notiek vairs tikai gaidīšanas process, dzīvīte tiek nolikta uz pauzītes. Mūsu tabulas par dzīvi šeit un tur tiek pārskatītas ik dienas, kas vēl jāuzspēj un ko esam jau palaiduši garām.

Tā pagājušajās brīvdienās sanāca sasmieties līdz asarām. Tik aizņemti ar dzīves plānošanu un pārorganizēšanu, nenoreaģējām, ka pusdienu kontiņā nav naudiņas. Aizbraucam uz Ričmondu, kas, kā jau tika stāstīts, tiešām ir ļoti jauka vietiņa Londonā, lai slinki paslinkotu un attapāmies, ka pie īstākā bada nav vispār ne kapeiciņas, par ko paēst (satraukumam nav pamata, pa kabatām salasījām sviestmaizei). Apokaliptiski apsēdāmies uz beņķīša un nez kāpēc sākām mēģinājām atcerēties, kur mēs ko Latvijā esam likuši - ledusskapis pie Valdas, veļmašīna pie Rodziņiem, ziemas jaka Deglava ielā... Boksa cimdi, lodētājs, laiva, roratslēga, sniega lāpsta, divi dārzeņu mizotāji, trīs guļammaisi... visādu nejēdzīgu mantu pilna pasaule, bet paēst nav ko:) Tāda komplekta rezultātā atliek tik no sirds apsmieties.

Vēlreiz mēs apsmējāmies līdz raudāšanai (vispār ir veselīgi šitik garšīgi apsmieties, ka abiem jāslauka asaras un nevar vien beigt...). Vitauts Ļūdēns. Kristaps vienu rītu paver acis un savā smadzeņu brīvgaitā, pēkšņi pārtraucot klusumu, trenetajā korista balsī paziņo "Dzied apvienotie kori... mūzikas autors Imants Kalniņš, dziesmas vārdu autors Vitauts Ļūdēns..." Tā mums divvientulībā aizķērās Vitauta Ļūdēna vārds, pārsvarā interpretācijas par dzīvi. Vai draugi viņu sauca par Viti vai Ļūdi? Vai dzejoļi bija ar rīmēm un cik krājumi... un tā kādu mēnesi no vietas, līdz vienā vakara nekonedarīšanā es paziņoju - izdaram kaut ko gruntīgu beidzot - izlasām Vitim biogrāfiju un apskatāmies, kāds ta' šis izskatījies, kad bija dzīvs.... Sacīts, darīts - uzmeklējam google.com Vitauta Ļūdēna foto un es aiz prieka, ieraugot bildē skaidīgu kungu ar ziediem rokās, prefesionālu mūsdienu preses foto iesaucos - Dzīvs! Kristap, viņš ir dzīvs! Turpat skatos, man cienītais krampjos raustās - virs nelielās bildītes lieliem burtiem ir rakstīts - Miris Vitauts dzejnieks Vitauts Ļūdēns.

"...par sevi smejamies...."

Es jau saprotu, ka šī niekošanās drīzumā būs jāizbeidz un jāsāk risināt nopietni dzīves jautājumi, bet kaut kā gribās nepazaudēt šo vieglumu, ko devis šis gads.

Gaidām Reini.

Kampaņveidīgi - lūk bildes:

http://picasaweb.google.com/intasorina/NeredzetiSturiKoventgardena#

http://picasaweb.google.com/intasorina/PedejreizitiSatiktiLaudis#

http://picasaweb.google.com/intasorina/LokalieDostoprimi#

http://picasaweb.google.com/intasorina/Ricmonda02#

Atvadu sākums

Šādi jau ir noticis - brauc prom no iegūtiem jauniem draugiem, kurus, iespējams, nekad vairs neredzēsi, bet vienlaikus tiek skaitītas dienas līdz satiksim savējos draugus un ģimenes. Dalītas sajūtas. Kādu laiku atpakaļ maģiskais "augusta beigas" bija tik tāls termins līdz brīdim, kad kolēģe Swarna nopūtās "es laikam Tevi nekad vairs nesatikšu....". Nu, izņemot, ja brauksim pie viņas uz Indiju... ja viņa pati tur atgriezīsies dzīvot... Šobrīd krājas adreses, kur jāplāno ceļojumi. Manā kastītē pārsvarā ir austrumu gals - Indija, Šrilanka, Austrālija, Polija. Ah, gribās tagad braukt uz mājām un ceļošanu nedaudz atlikt.

Vispār, galva ir pilna un sūkļa efekts, kāds bija Londonas perioda sākumā, pieslēdzas daudz retāk. Uznāk dienas, kad gribas, ir vēlme un izturība vērot katru seju, kas pārvietojas pa piebāzto metro, uzreiz pēc tam iedoties grāmatu veikalā, lai pamielotu acis ar visko, doties uz kafejnīcu un palasīt grāmatu, parunāt pa telefonu ar visādiem cilvēkiem, iesaistīties sarunās ar nepazīstamajiem (un tādi mani joprojām uzrunā visjocīgākajās vietās) un vēl izlasīt visu internetu.... Bet vairums dienu es to vairs nevaru izdarīt. Ar grūtniecību tam nav nekāda sakara. Vienkārši galva nespēj ņemt pretī to informācijas kvantumu, un pat, cierējot pa cetrālajām ielām, vislabākā izvēle ir mūzika ausīs un nodurts skatiens. Reiz satiekoties mūžam pūļiem pārpildītajā Oksfordas ielā Kristaps paziņoja, ka viņš nupat ir iemācījies peldēt pūļiem pāri, kas ļoti atvieglo vizuālās informācijas uzņemšanu. Redz, man grūtāk ir izstiepties divmetrīgai, lai risinātu šo jautājumu.

.. ir 7.06 sestdienas rītā, nenāk miegs, jo bēbītis izdomājis šodien doties uz darbu, nevaru / nemāku paskaidrot, ka nekur nav jāiet, varam nedaudz pavaļoties. Kristaps mūs abus nolēmis ignorētu un kārtīgi beidzot izgulēties pirms jaukas nedēļas nogales! Lai arī jums tāda un dažiem - ļoti īpaša nākošā nedēļa! Mazajai Tīnai ap šo laiku jānosvin divgadnieks, Tarvidas jaunkundzītei un Gunāram- kārtējie 18:):) Bučas jums

Eņģelisms

Es tā domāju par ilgotu un kārotu pilsētu, kas kļuvusi par fonu...

Katru dienu braucu garām izgaismotam naksnīgam parlamentam, Kristapam katru rītu jāpasveicina saullēkts, kas atspīd Tower tiltā, lielumi (un skaisti lielumi:)), kas pārvērtušies par ikdienas fonu. Tam klājas pa virsu visas ikdienas mazlietiņas un ķebelītes, iepirkumi, rēķini, draugu satikšana, darbu darbi un viss pārējais. Tādā nedēļā kā šī, kad Kristapam ir jāstrādā tikai rīti un man ir tikai vēlie vakari, kas faktiski nozīmē to, ka nesatiekamies nemaz, visiem slāņiem uzslāņojas vēl sazvanīšanās ap 11tiem, kad Kristapam pauzīte, 14.30 - kad viņam darbiņš beidzies, bet es esmu ceļā, ap 17tiem, kad man pauzīte un pēc 23jiem, kad eju uz pieturu pēc darbu. Tā sazvanīšanās regularitāte sasaistās ar skatiem, ko redzi tajā pašā laikā katru dienu, var ievest vieglā transā ar vēlmi, kaut tas mainītos... Vienvakar mainījās...

Es jau sen spriedelēju par eņģelismu, kas katrā cilvēkā mīt. Kādā neplānotā brīdī acu mirklī rīkojies neapdomājoties, ar apziņu, ka tā ir tagad jādara, tā ir pareizi.

Veicot ikdienas maršrutu ar tam piederīgo sazvanīšanos mājup krietni pēc vienpadsmitiem vakarā autobusā ievēroju pārīti, kas iekāpa, jautri čalojot. Meitenei rokās grāmatas, puisim - ģitāra. Tāds nedaudz novalkāts čehols, kas varētu nozīmēt tikai to, cik ģitāra ir iecienīta ikdienā. Man patīk vērot cilvēkus, tāpēc neko daudz nedomājot, vēroju arī, kā viņi abi izkāpj no autobusa. Puisis pasniedz meitenes roku, abi samīļojas, sabučojas un tad kā palēninātā filmā atskatās uz kustību uzsākušo autobusu un izmisīgi sāk dauzīt pa braucošā autobusa aizmugurējo logu. Visi pasažieri žēli nopūšas - puisis ģitāru aizmirsis...

Kas man lika celties kājās, paķert to ģitāru, lūgt autobusam apstāties un pusnaktī izlēkt nezināmā Londonas ielā, es nezinu. Bija skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz iepriekšējo pieturu, viņi tur būs. Pieturā viņu nebija, tikai policists, kas pārģērbjas, visriņķī izkārtotas viņa mantas, apavi, dvielis, uniforma, cepure... Pēc tam tikai iedomājos, cik jancīgs bija tas skats, bet tajā brīdī man beidzot pieslēdzās galva - sasodīts, ko es tagad iesākšu ar ģitāru! Policists apakšveļā norādīja virzienu, kurā jaunieši devušies. Bez komentāriem un īpašas atļaujas lūgšanas, atstāju ģitāru pieturā (smaga), galu galā tas džeks tur ir puspliks un savākt visas mantas, vēl ģitāru un aizmukt viņš nepaspēs. Apejot ap tumšu stūri dzirdēju jauniešu satrauktu skriešanu atpakaļ. Droši vien ar domu noķert autobusu atpakaļceļā. Protams, ka sejā viņiem bija rakstīts "aizmirsu autobusā ģitāru", tāpēc man atlika norādīt, ka ģitāra ir drošās rokās, pie pusplikā policista pieturā.... "Un Tu izkāpi no autobusa, lai tikai atdotu ģitāru!", "Nē, es nespēju ticēt!","Kaut kas neticams!", pārsteigtais jaunietis nebeidza jūsmot. "Nē, tu tiešām esi eņģelis," dzirdēju viņu sakām, kad jau biju labā gabalā! "Paldies, tādā gadījumā būt eņģelim ir sasodīti laba sajūta!" atbildēju un atlikušās piecas pieturas, kuras nācās noiet ar kājām, smaidīju platu skaidu. Par to, ka es nezinu, kāpēc tā izdarīju!

satraukumam nav pamata

Piedodiet par pagāšreizi! Lai arī kopš uzrakstīšanas laika mani skāruši vēl vairāki līdzīgi notikumi (kas nav bijuši man pa prātam), nolēmu, ka vairs uz iestādēm neapvainošos, ar viņām nerunāšu un viss. Lai arī tas bija manā dzīvē vienīgais lielums, par ko satraukties.... Balansam jau kādu satraukumiņu vajadzētu :)

Satraukumiņš rodas, domājot par augusta noslēguma datumiem, kad no salas pārvācamies atpakaļ uz kontintnentu. Brālis izdomājis mums atbraukt pakaļ ar auto, pie reizes izbaudot kolosālu ceļojumu. Plānotais maršruts vēl nav izstrādāts, bet katrā ziņā izklausās nenormāli jautri - mēs četratā ar piekto pasažieri vēderā mērosim 2500 km Londona - Liepāja. Tad jau redzēs. Datumi, kas jūs visus tik ļoti interesē arī vēl tiek pieskaņoti, domājams, uz 27 - 29. augustu būsim mājās-mājās. Septembra sākumā, saprotams, pēc brāļa jubilejas svinībām, būsim pieejami visādiem piknikiem. Tad jau vairs tik tāds nieks - atrast dzīvokli, iekārtoties un briest lielajam pasākumam!

Te visādi pasākumi ilustratīvam noformējumam:

Wimbledon 2010:http://picasaweb.google.com/intasorina/Wimbledon2010#

viss kas, rati un Kristapa dzimpene:http://picasaweb.google.com/intasorina/VissKasUnRati#

Latvenergo pieminot

Noslēdzot šodienu gribējās ar seju iekrist spilvenā un sakliegties par to, kā es gribu būt atpakaļ maza iznēra valstiņā. Tādā, kur neko īsti neko nevar prasīt, jo neko neesi pelnījis, un tāda arī attieksme. Ja arī izpelnies uzmanību, tad caur paziņām vai ar naudiņām. Nevis tā kā te - visi ar smaidošās sejām un pilnu pārliecību pēc smalkiem brendu likumiem reklamējās, ka Tu nu esi mūsu klients zelta vērtē, ka Tevisdēļ esam gatavi izklāties, bet realitāte ir vēl skarbāka.

Šodien vienkārši pagadījās viss kopā.

1. Telefona rēķins joprojām ceļo uz veco adresi. Atceros, ka zvanīju pa visādiem iemesliem, pie reizes painteresējoties, vai adreses visiem mūsu abiem numuriem nomainītas. "jā, jā," bija atbildes. Pienāk rēķinu laiks, un tie joprojām ceļo tālo ceļu uz pasaules malu Longlane ielā.

2. DHL mums sūta paciņu jau vairākas nedēļas. Sēžam klusumā vairākas dienas, lai nepalaistu garām klauvējienu, bet šie, pretēji lūgumiem ierasties laikā, kad esam mājā, atbrauc un atstāj kārtējo ziņu - "ak vai cik žēl, jūs nebijāt mājās, jūs nesatikām". Rezultātā jāmēro pārbrauciens pāri trejdeviņiem kalniem pakaļ paciņai.

3. Topošo māmiņu aprūpe slimnīcā parastajā - izstāvu rindu pie asins noņemšanas kabineta, kur norādīja, ka bija jāpajautā, vai man nevajag arī asinis nodot citiem iemesliem. Izstāvot jau nākošo rindu, mani novirza uz pilnīgi citu nodaļu un palūdz pastāvēt rindā, līdz izskatīs manu problēmiņu. Kad tā atrisināta, jāstāv nodaļā uz asinsnodošanu reģistratūras rindā, lai izpelnītos pastāvēt pie asinskabinetiņa, kurā, savukārt, norāda, ka trūkst viena papīrīša un būtu vēlams doties uz nodaļu pie vecmātēm tai pakaļ. Izstāvēju pacietīgi arī to rindu, lai dotos pie asinsnodošanas reģistratūras un paša asinsnodošanas kabineta, pie katra, saprotams, pa rindai.

4. Līst lietus

Es jums pateikšu. Tad vismaz labāk uzvilkties pa Latvenergo darbiniekiem (tiem dažiem Liepājas galā), kas divarpus gadus staipa elektrības plānus no viena kabineta uz citu. Tur vismaz skaidri redzams, ka viņi negrib strādāt, bet te šajā skudru pūznīti visi ar patiesi noraizējušamies sejām it kā kaut ko palīdz.... Es uzvilkos kā lapsene!

Tāpēc, ejot garām milzīgām Natwest bankas reklāmām, kur gudrām sejām cilvēki reklamē pakalpojumus ar nosaukumu "mēs esam izpalīdzīgākā banka", atecrējos kā pirms dažām nedēļām bez jebkāda iemesla banka anulēja mūsu abu maksājumu kartes. Kristapam zem viņa vārda sistēmā uzrādās, ka viņš pieteicis karti kā pazudušu (! lieki piebilst, ka Kristaps pats par to bija pārsteigts) un drošības pēc tāpēc banka izlēmusi noslēgt karti arī Kristapa sievai! Nenormāli izpalīdzīgi, pateicos! "Pēc jauno karšu saņemšanas (bankas kartes izgatavošana 3dienas) lūdzam kartes aktivizēt, sūtot parakstītu iesniegumu uz jebkuru filiāli (pasta pakalpojumi 3 dienas) un jūsu karte tiks aktivizēta 3 - 5 darba dienu laikā!" Ģimene nedēļu dzīvo badā...no sērijas.

Man gribās pasaulīti ar mazāku clivēku skaitu ar mīlīgiem un vecmodīgiem kantorīšiem, no kuriem pat neceri saņemt palīdzību...

krāsaina epizode iz vakardienas

Mūsu izcilajā Kumbrijas ceļojumā iestādīju savu telefonu. Nu kaut kur, starp kalniem un mežiem, un ezeriem, nu tā ar galiem. It kā liela vajadzība pēc telefona šajā Londonas dzīvē nav, bet fakts, ka nevaru jebkurā brīdī piezvanīt Kristapam, reāli apbēdina. Kristaps bija tiktāl apbēdināts, ka nodeva lietošanai savu telefonu un pats dzīvoja bez. Divas nedēļas šādā kārtībā nodzīvojām, it kā varētu jau vēl, jo degoša vajadzība nebija iegādāt telefonu, bet vīra nemobilitāte (jo telefons ir pie manis) mani sāka ļoti nomākt.

Pie tam, nevarējām vienoties par nākošā aparāta modeli. Kristaps bija par to, ka man ir vajadzīgs tas pats labākais, bet, zinot, savu attieksmi pret telefoniem (tie ir domāti tikai runāšanai un vizbiežāk tiek iebāzti "vietiņā", kur atrast nevar) pārliecināju savu vīru, ka man vajag vienkāršāko par vienkāršu - tikai telefonu nevis mantiņu, kura nav žēl un kurš neizposta vairāku ģimeņu budžetus. Tā nu izspriedu, ka ātrākais ir uzmeklēt lietotu telefonu vietējā sludinājumu portālā.

Vakar uznāca iedvesma un to izdarīju. Pirmais, kas bija publicēts, tika sazināts un norunāta tikšanās. Pēc balss cilvēks izklausījās pēc melnādaina, pie tam adrese tāda - nekurienē. Sacīts - darīts. Salikās tāda smieklīga ainiņa - grūtniece stāv ielu kruscelēs, saznās ar slepenu tēlu par mistiskas tikšanās vietas uzmeklēšanu. No pretējā stūra parādās melns, nošļucis un dedains tēls ar oranžu iepirkuma maisiņu un, kā tētis teiktu, līdz riebumam pieklājīgs. Lūdzu, paldies, vai jūs lūdzu, es, paldies, nē, vai šeit būs ērti piesēst, vai saule jūs nekarsē.... ar šitādiem tekstiem piesēdām pie kāda esteita (dzīvojamās mājas, kur pilsēta izmitina trūcīgos). Trīcošām rokām čalis izvilka ne tikai manu kāroto nokiju, bet arī visādus citus aparātus, ja nu man pēkšņi interesē iesaistīties viņa biznesā. Tomēr vecā labā nokia pārspēja jebkādus Ķīnas iphona pakaļdarinājumus. Vienkāršs un parasts telefons, un pat negribu zināt, pa kādiem ceļiem tas nācis - zagts, vai atrasts, vai tiešām viņa.

Ainiņas otrā epizode norisinās ļoti ātri - pēkšņi manā rokassomiņā apgāžas ūdens pudele, kas kārtīgi nebija aizskrūvēta. Steigā ķeru grāmatu, maku, ģimenes pagaidām vienīgo, Kristapam piederošo telefonu, ipodu, lai glābtu no nejaušiem plūdiem. Dredainais jaunēklis momentā reaģē - "paga, man mājās viena somiņa...". Pēc minūtes jau bija atkal klāt un svinīgi dāvina man rokas somiņu. Tā nu es tagad nesaprotu, vai es par tiem 20paundiem vakar iegādāju telefonaparātu ar somu bonusā vai somu ar telefonu bonusā:)

Esmu atkal pie sakariem, bet visi numuri zuduši, tāpēc būtu svētīgi, ja Tu man atsūtītu savējo:)

Līgo - Līgo!

Pavisam savādāka Līgošana:) Ar sveštautiešiem, dziedāšanu, vienkāršu pasēdēšanu un nereālu izsmiešanos. Šitā smiets nebija sen. Zin kā ir, kad cilvēkiem ap galdu ir kontakts un var līdz asarām par jebko.

Statistikai - ap galdu sēdēja 5 latvieši, 1 lībiete, 2 kolumbieši, anglis, jamaikietis un bolīviete, neviena Līga, neviens Jānis.

Lai jums sirsnīga un ņirdzīga šī diena:)

Inta, Kristaps, +

Kumbrija, ak, Kumrbija

Jau ilgi trināmies to apskatīt. Tas ir Skotijai līdzvērtīgs rajons, kuru noteikti vajadzēja apciemot. Vietējie to sauc par ezeru zemi un mēs pievienojamies. Pēc lokālā akcenta, kuru saprast nevar teju nemaz, nodēvējama par vietējo Latgali. Bet daiļa gan - kalni un ezeri vien. Kalni ne tie paši augstākie, bet nu vismaz triju Gaiziņu augstumā, kur augstākās virsotnes ir ap km augstas.

Tā kā izrēķinājām, ka uz turieni nokļūt ar auto būtu 6h un iedzimta slinkuma vārdā tā arī visas brīvdienas braukātu tikai ar mašīnu, redzot tikai to, kas ir autoparkinga apkaimē, tad tomēr izvēlējāmies mainīt žanru un izmantot vilcienu - autobusu - k2 (tulk - savu kāju pāra) pakalpojumus. Finālā, lai nokļūtu līdz pirmajai naktsmājai, bija jāizmanto divi metro, divi vilcieni, divi autobusi un 3 jūdzes vēl ar kājām. Neticēsiet, mājvietā nonācām apgaroti un enerģijas pilni:)

Mājvietu izvēle daļēji sakrita ar pēdējā brīža meklējumiem. Izdomājām, ja jau žanru maiņa, tad pa pilnu programmu - mēģinām atrast vietiņas prom no civilizētās pasaules. Diemžēl neizdevās un vienu no trim naktīm nācās gulēt viesu namā, bet pārējo iztikas minimums bija vienkārši ekskluzīvs, īpaši diviem, kas tik ļoti gribēja izbraukt no Londonas džungļiem.

Tagad skaties bildes:http://picasaweb.google.com/intasorina/Kumbrija#

Sper man vēl... :)

Godvārds varu nodievoties, ka mūsu dzīvesvieta ir pavisam jauka un tā nemazākajā mērā nav ne krimināla, ne kādi citādi mūsu emocionālo stāvokli apdraudoša:) Kaimiņieni Tīnu no Argentīnas satiku 26. maijā - tieši mēnesi pēc ievākšanās šeit. Katram savs dienas ritms, katram sava istaba-aliņa, kur ielīst. Ne visi grozās pa virtuvi pārtikas meklējumos, dzīvojamā istaba nepastāv... vienkārši nav kur visiem burzīties. Dienas paiet strādājot un tā arī nekad nesatiekamies. Vienīgais, esmu ievērojusi, ka kaimiņš Kevins izlieto ļoti daudz tualetes papīru un Kriss no Velsas reizēm uztrinkšķina padomju armijas kara dziesmām līdzīgus akordus un uzdungo man nepazīstamas dziesmas.

Gan nevarēju nepamanīt, ka vakar istabā virs mums ir atstāsts suns. Sajutos kā nedaudz suņu patversmītē - blakusmājas suņuks tiek visu laiku turēts sētā un, nabags, bez apstājas skrāpē mājas durvis, lai ielaiž iekšā. Vakaros, kad viss pierimst un skaņa izplatās ātrāk par skaņas ātrumu, suņuka mokas ir sirdi plosošas. Tam visam komplektā pēkšņi stāvu virs manis kāds nabadziņš gaudo. Nākas nojaust, ka esam starp īstiem suņu mīļiem. Stāsta turpinājumu uzzinājām vēlā vakarā, kad pieķērām velses Krisu ar četrkājaino draudziņu slapstoties pa trepēm lejā - piecus mēnešus vecais haskija kucēns piektdien tikšot dāvināts kādam draugam. Dievīgs radījums, tādā acu mirklī var iemīlēties! Tad nu līdz piektdienai viņš savā velsas akcentā trennēs suņuku par labi audzinātu draugu.

Mūsu istabā arī troksnis parādījies. Vienu dienu mans vīrs pārnāk brunurupuču Turtles-nindžas paskatā - smaids pa visu seju un uz muguras bruņurupuča bruņa. Kolēģis Džons tagad aizdevies uz Skotiju un iedevis pieskatīt Hangdrum (man liekas, ka nav latviskā nosaukuma, tāpēc vajadzīgs vizuāls paskaidrojums šai rindkopai). Tad nu mēs arī reizēm patrokšņojam:)

Londonas apstate turpinās - bijām aizbraukuši uz būvlaukumu, kur top 2012 olimpisko spēļu stadioni un tiem piederošās būves, parki un tilti. Milzīga teritorija, kurā šobrīd ir neskaitāmi ceļamkrāni un arī taciņa ar skatu torni interesentiem. Lūk bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/Londona2012OOOOO#

Svinot lielisko piekdienas vakaru aizgājām dzīvajā redzēt kaut ko šitādu: http://www.youtube.com/watch?v=mbH7Hx6HEd4 . Iespaidīgi.

Tiem, kuri uzdod jautājumus par vēdera augšanu, varu atbildēt, ka aug:) Nupat ir sācies "sper man vēl" periods jeb uz kautiņiem balstītas attiecības ar vēderu. Kāds tur nupat mani ir uzsācis iespārdīt no iekšpuses. Sākumā spokaini, bet nupat jau ikvakara izklaide skatīties uz vēderu, kā tas kustās un kūņojas. Smējos, ka noteikti Xfailu idejas autore ir bijusi grūtniece:)

Kentenberija un citi zvēri

Izrēķinājām, ka kopš marta, kad bijām iebraukuši uz pāris dienām Latvijā, neesam bijuši ārpus Londonas midzeņa. Tā nu krāmējām koferus un posāmies ciemos pie Uģa. Smējāmies, ka braucam uz kūrortu - viņa ciemiņš (atvainojos, pāris reizes man tika aizrādīts, ka tā ir pilsēta) atrodas pie jūras. Kamēr bakstījāmies ar biļešu pirkšanu, visas sēdvietas autobusā sestdienas rītā jau bija izpārdotas un pavisam nejaušā kārtā vienīgais tuvākais punkts, kur varētu piebraukt ar autobusu, lai Uģis mūs savāktu, bija Kentenberija. Hohohooo, tā nu beidzot mums pilnīgi nejaušā kārtā palaimējās redzēt izslavēto mega katedrāli. Lūk arī bildes: http://picasaweb.google.com/intasorina/KentenerijasKatedrale#

Ko vēl esam sadarījuši? Aizgājām uz "Karaļa Lauvas" mūziklu (kapitāls - http://www2.disney.co.uk/MusicalTheatre/TheLionKing/home/index.jsp), satikām vakar Londonā Ildzi un atklājām parku pikniku sezonu.

Apsveicu visus starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā un visos citos svētkos:)

Priecīgi jums visiem,

Inta

Londonas krāsainība

Esmu maz stāstījusi par savu darbu, jo liekas, ka tur jau daudz nekas nenotiek, tik vien kā ikdienas šļura. Kartam taču ir ikdienas šļura, kurš gan par to gribētu dzirdēt papildus. Bet reizēm gribās pastāstīt par cilvēkiem, ar kuriem strādāju.

Reizēm man maiņas sanāk strādāk kopā ar indiešu meiteni Swarnu. Apbrīnoju viņas raksturu, labākas dzīves nolūkos viņa izvēlējusies savu sešu mēnešu veco bēbīti atstāt vecākiem un braukt pie vīra uz Londonu iekārtoties, lai kādā nākotnē arī to bērniņu varētu uz šejieni atvest. Tā nu viņa pauzītēs, rijot asaras, sazinās ar savu mazo puiku un turpina vienmuļo dzīve šeit Londonā.

Sametās smieklīgi, ka viņa bija pēdējā, kas uzzināja, ka es esmu stāvoklī. Teju diendienā kopā, bet nebija ievērojusi, ka es žaketi jau sen nevaru vairs aizpogāt. Arguments, ka Inta taču regulāri iet uz baseinu, viņai bija nostrādājis pret grūtniecību, jo tad taču peldēt nevarētu... Jaunā informācijas deva par manu grūtniecību un faktu, ka atļaujos arī iet peldīt, mūs uzjundīja uz stāstiem par Indijas ikdienu un viņas dzīvi tur.

Reidzi, ja reiz esi grūtniece Indijā, tev darīt neļauj gandrīz neko, ģimenes locekļi, draugi, paziņas un kolēģi, visi skraidot riņķī un izpildot jebkuru vēlmi. "Vispār Indijā cilvēki ir vientiesīgāki, ja palūgsi ko atnest, viņi atnesīs, neviens nenodomās - vai tad pats nevari," skaidroja kolēģis Navdips, kuru bez turbāna neesmu redzējusi. Ja kādam izdevušām lieliskas pusdienas, porciju atliek grūtniecei, pat ja tā ir tikai puspaziņa. Liek kastītē un nākošā dienā nes uz darbu. Tā nu es arī kādu svētdienu, pateicoties Swarnas indietībai, tiku pie kārīgas karija porcijas. Gardi. Iepriekšējā dienā viņa savu gatavoto zivju kariju aizsūtījusi vīra kolēģei, arī viņa gaidot bērniņu:)

Aizrunājāmies par to, kā viņa bijusi stāvoklī, kā māte aizliegusi sēsties pie stūres, iet vienai pastaigāties... jo, "ko cilvēki padomās". Dakteris, uzzinot, ka viņai vīrs dzīvojot Londonā, pierunājis uz dārgu ķeizera operāciju. "nu, ko es varēju darīt, man bija tiešām bail, kas ar mani notiek. Tad man aizsēja acis....." KO? Jā, tad viņai aizsēja acis un veda uz operāciju zāli. Narkoze un visas lietas, operācija notiek veikmīgi, tik tās acis aizšņorētas tāpēc, ka slimnīcā nav uzparikte, uz kuras pieliek paladziņu priekšā skatam uz vēderu. Bērniņš piedzimis veselīgs, tikai jaunajai mātei nebijis piens, ar ko viņu barot. Dakteris aizliedzis slimnīcā iemest māsas atvesto formulu. Tā vietā lūdzis māsiņai, no vietējās iezskrietuves, kas pāri ceļam, atnest kārtīgi novārītu bifeļa pienu. Tas tad arī bijis mazuļa vienīgais ēdiens kādu brīdi. Māmiņa tikmēr no rīta līdz vakaram esot barota vienīgi ar maizi, lai parādītos piens. Tā esot normāla prakse, jo vidēja indieša ēdienkarte sastāv tikai no rīsiem un visa veida karijiem. Esot uzskats, ka jāēd baltmaize, tā tiešām ir?

"A Tu aprecējies aiz mīlestības?" Otro reizi mūžā es saņemu šādu jautājumu, un otro reizi no indieša. Viņa man sīki izprasīja, vai bučojos ar savu topošo vīru pirms kāzām un lielām acīm noklausījās atreferējumu, ka mēs kopā apmeklējām pasākumus, palikām pa nakti viens pie otra un viesojāmies kopā pie vecākiem. Viņai palaimējies, esot to puisi zinājusi un esot arī ļoti paticis, bet vecākajai māsai gan bijis jāizvēlēs vīrs no fotogrāfijas. Ja liekas simpātisks, tad vecāki dodas pie puiša vecākiem pārrunāt darījumu. Divas nedēļas pēc fotogrāfijas apskatīšanas, māsai esot svinētas kāzas. Redzi, es viņai teicu, man šī precināšanas koncepcija nav man pilnīgi skaidra.

Vakar ēdu mūsu Kongo pavāra bezgalgaršīgo rīsu sautējumu un sajutu sevī dziļas ilgas pēc kārtīgas kotletes.

Reizēm iedomājos, kā būs atpakaļ Latvijā, kur visi ir tikai latvieši vai krievi...

Pastaiga bez iemesla

http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaBezIemesla#

Viss ir normāli!

Daudz laimes MAMMAI VĀRDDIENĀ un LĪGUCIM 30-TAJĀ!!!!!

18. maiji un patīkami piepildīti ar svinēšanu, tad nu es arī paceļu ingvera tēju par jūsu veselību!

Sveicieni tiem, kam tuvojas dzimšanas dienas un īpaši viņai, kas gatavojas dzimšanas dienā skriet makratonu! Lai izturība gatavojoties. Te iedvesmai:
http://picasaweb.google.com/intasorina/LondonasMaratons#

Man arī ir sakrājies kas sakāms:) Vai nu arī vienkārši gribās jums pastāstīt. Ir tapis turpinājums stāstiem par došanos pie dakteriem Londonā. Es jau stāstīju, kā man te gāja ar sistēmas izprašanu un dakteru / sistēmas paviršību. Domāju, ja reiz mani tagad ir pilntiesīgi pierakstījuši aprūpē, tad ar nopietnu seju došos to visu izbaudīt. 14. maijā, biju ierakstīta viņu kalendārā. Paši taču piedāvājās mani apskatīt un apklaušināt, un nospriest, vai viss ir normās.

Aizdevos pie dakteres, kura man jautāja - asins analīzes normālas? ... nu es saņēmu rezultātus, bet maz no tā ko saprotu, es ceru, ka normālas.... "labi, tad normālas," viņa nomurmina un ieraksta savā kladē, ka normāls. Nākošais jautājums "ultrasologrāfija normāla?"... nu tas bija kādu brīdi atpakaļ, 30. martā, bet, cik atceros, neko man nenormālu nepateica... "labi, tad normāla," atkal ielika krustiņu kladē. "Tagad gulies uz kušetes, tā.... šitā, kas skan ir bērniņa sirsniņa..., labi, vari celties augšā.... nu, vēl kādi jautājumi?" 6 minūtēs vizīte bija cauri! Aiz pārsteiguma man pat vairs jautājumu nav! Ļoti ceru, ka man uz pieres rakstīts, ka viss ir normāli, pretējā gadījumā te tiešām varētu sākt kreņķēties. Es tak pirmo reizi uzmetos pa grūtnieci, kurai vajag visko pastāstīt, paturēt rociņu un nomierināt, ka viss man ir kārtībā. Ko nu daudz, krēņķēt nav ko! Jūtos normāli un briestu normāli.

Toties nākamajā reizītē, kad man bija jāiet pie tiroksīna dakteriem, mani sagaidīja trīs ārstu kolīzijs, apsēdušies pusaplī man pavēstīja, ka analīzes ir normālas (! hi, gandrīz iespurdzos deļ šī apzīmējuma) un ka būs nedaudz mani jāpieskata. Viņi pierakstīšot telefona klīnikā - es nododu analīzes, rezultātus man paziņo pa telefonu. No tā sapratu, ka trīs ārsti pusaplī mani vairs nekad neuzrunās.

Jūtos mierīga. Katrā apmeklējumā man liek piečurāt vienu burciņu, kura satura rezultātus man katru reizi paziņo kā "normālus". Tātad, viss ir normāli!

p.s. vienvakar mūs kārtīgi sasmīdināja Ziņģīte: "Obligāti jārāpo pirms gulētiešanas. Visur, kur vien iespējams, jācenšas kaut nedaudz parāpot. Protams, izmantojot ceļu sargus" Abi iedomājāmies, kā mēs tagad varētu rāpot uz riņķi:) Pilns teksts par absolūtu veselību: http://www.tvnet.lv/sievietem/vesela/328871-zingite_spardies_un_pazudis_riepa

p.p.s biudītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/VecakiCiema#
http://picasaweb.google.com/intasorina/ParvaksanasNoLondonasUzLondonu#
http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaPaVietejoApkaimi#
http://picasaweb.google.com/intasorina/SvetdienaApSaatchiGaleriju#

Gads Londonā

Šodien ir tā diena, kad svinam gadu kopš esam Londonā. Nu, īpaši nesvinam, bet zināmu apcerību piedzīvojam. Jā, tas ir pagājis ātri, bet tajā pašā laikā 365 dienas ir pelnījušas titulu - viens gads. Noticis un piedzīvots ir daudz, redzēts un izjusts. Sākot ar absolūtu eiforiju, beidzot ar skarbu cīņu ar sevi. Šī noteikti ir mācībstunda, kas man (un varētu arī teikt Kristapam) ir bijusi ļoti nepieciešama. Vienkārši, to vajadzēja piedzīvot, izmēģināt, kā tas ir - dzīvot pasaules lielpilsētā, gadu prom no savējiem, cīnoties par vienkārši būšanu te un tajā pašā laikā baudot raibumu. Tagad es zinu un man ir pilnīgi skaidrs, ka ir iestājies Londonas pēdējais periods pirms mājās braukšanas, tā teikt.

Nākamā rindkopa, ko gribētu uzrakstīt, ir jaunizceptās grūtnieces izjūtas un ikdiena, bet, zinot, ka lielākā daļa lasītāju (siev. dz.) savā mūžā ir bijušas stāvoklī, tas varētu būt ne visai aktuāli, lai arī mana pasaule tikai ap to vien rotē. Ne tika daudz domās par maziņu - šoriņu, bet vairāk par savu ķermeni, kas visādi aug un mainās, un pie kura jāpierod. Pieļauju, ka vīriešu dzimumam šo rindkopu neinteresantuma dēļ gribētos izlaist tāpat.

Paskatīšos, vai iespējams ielikt kādas jaunas bildes vizuālajam noformējumam... pacieties...

kaimiņu būšana

Kad jau esmu uzsākusi atzīmēties, kur es sēžu, tad varu šoreiz atzīmēties, ka sēžu jaunās, t.i. citas mājas pašiztīrītā virtuvē.

Nu, kā tad te ir? Rindu mājā, kur viesistabas vietā iebūvēta garāža, ir četras 10kv.metru lielas istabas, uz katrām divām pa vannasistabai, kuras apdzīvo 4 pārīši. Tātad - mēs dalām šobrīd dzīves telpu ar vēl sešiem cilvēkiem. Un tieši tāpēc, ka iepriekšējie iedzīvotāji nekad nav iztīrījuši cepeškrāsni, šeit nedaudz ož pēc kojām. Bet, kad jau mēs pieņemām lēmumu te līdz augustam dzīvot, tad arī dzīvosim. Tām šausmām, kas noteikti jums tagad uzaust imaginārā ainiņā par šejienes sadzīvi, es noteikti gribu atspēkot, ka ļauties iesviesties ikdienā, kas vairs nav ierasta ir arī savi ieguvumi. Pirmām kārtām - cilvēki. Neesmu jums vēl izstāstījusi par Kongo šefpavāru, Antonu no Sočiem un Nurgulu no Mongolijas, ko satieku ikdienā darbā un kas ir īstas pērles, te klāt nāk kolorītā pubika dzīvesvietā.

Tātad, viens puika ir no Ziemeļvelsas, kas runā ar baisu akcentu, ja vajag - lamājas velsiski un mācās par autobusu šoferi. Viņu es satiku šeit pirmo. Biju pāris dienas te dzīvojusi, bet nebija pagadījies satikt nevienu kaimiņu. Kādā naktī pamostos no baisa trokšņa, kas atgādina kāda (priekšmeta, dzīvas būtnes) klapēšanu. "Sāksies..." nomurmulēju un steberēju uz loga pusi, no kura nāca troksnis. Zem logiem kāds jaunēklis, kunga prātā, klapē pa aizslēgtām virtuves durvīm un uzstāj, lai laižu iekšā, kāds esot solījis atslēgu, tieši šodien (šonakt?) jāievācas, bet tā arī nav dabūjis. Kristaps viņu atpazina - tas tak Kriss no citas istabas. Prieks iepazīties.

Viņam draudzene no Argentīnas. Cits pārītis no Kolumbijas. Tie, savukārt, vienu dienu pārrodas ar aliņu dievdesmitčetrpaku un draugu latīnamerikāni. Kamēr atsaldēšoties vista vakariņām, tā tiek vien būšot. Acīmredzot pietika ne tikai vistas gaidīšanai. Vēl sešos no rīta, ejot uz darbu dzirdēju, ka sirdssāpju pārņemtās balsīs jāņotāji auro tā, ka mājai jumts un visi kaimiņi augšā. Tomēr ikdienā sevi pierādījuši kā kārtīgi kaimiņi. Strādā pārsvarā nakts maiņās par rikšu vadātājiem, tāpēc jādomā, ka tā bija vienīgā brīvā nakts. Mēs tikai nebijām rēķinājušies ar viņu izturību naktsmaiņās.

Kevinu satiku tikai šodien, neskatoties uz to, ka jau nedēļu dalām vannasistabu. Viņš, tīrasiņu anglis būdams, šodien neizturēja un izmazgāja virtuves grīdu. Es arī neizturēju un izberzu tās virsmas, kuras mēs turpmāk lietosim. Kevins te esot pavisam periodiski, tikai dažas darbadienas nedēļā.

Tagad, kad esma pārdzīvojuši pārvāšanās murgu (tas tiešām bija murgs, visu iedzīvi vest ar metro bija neprāts, lai gan citu variantu nebija), iekārtojušies mums atvēlētajos 10kv. metros, varam turpināt piedzīvot Londonu. Sākam ar vietējo apkārtni, kas ir dievīga. Vecie doki ir aizbērti un to vietā iekārtoti parki. Pāri pa Temzai gozējas Canary Warfa skrāpji. Skaistums. Dažos saglabātajos dokos pieparkojušās jahtiņas un baržas. Īpatni un skaisti.

Turam īkšķi par Braunu - Kregu - Kameronu. Šodien Lielbritānijā vēlēšanas. Priecīgi sveicieni,

Šoriņi +

Pilna diena

Sēžu absolūtā bardakā, starp somām un kastēm. Jau atkal pārvākšanās. Esam astoņus mēnešus nodzīvojušies pa savu Long Lane leiputriju, laiks iepazīt citus krastus, tā teikt, apdzīvot pēdējo no trim mītnēm savā Londonas ceļojumā, Londonas centram pavisam tuvu stāvošā rajonā Canada Water. Nākošos četrus mēnešus iekortelēsimies mazītiņā istabiņā četru istabu mājā pie ūdeņiem un parkiem un tikai 30min attālumā no darbiem. Eleganti. Tad klāt nāks jauni kaimiņi un jauni sadzīves noteikumi. Redzēsim.

Jautrība sāksies rīt, kad Šoriņi (kurš nu stieps, kurš nu stutēs) pārvāksies, izmantojot neko citu kā veco labo metro. Rēķinām, ka ar četriem - pieciem braucieniem (katrs stundu ilgs) varētu arī izdoties pārvest visu mantību. Kristapam šajā (un arī nākošajā, kad pārvāksimies uz LV) būs jāiznes viss Šoriņu ģimenes mantu/drēbju/mēbeļu/grāmatu smagums. Ko darīt.

Tad jau pastāstīsim par jaunajiem apstākļiem:)

Tikmēr varu palielīties ar dažādiem panākumiem. Saviem indiešu kolēģiem Navdipam un Svarnai esmu iemācījusi dzert zaptsūdeni. Atzīst par labu esam šo šķidrumu, jo kafija ir briesmīga, bet tēja apnikusi. Lepojos:)

Šodien arī pirmā reize manā mūžā, kad metro mani palaida apsēsties kā pilntiesīgu grūtnieci. Es pamatīgi apjuku, kad meitenīte leca kājās mani ieraugot un dievojās, ka tieši tagad jākāpj būs ārā. Apjuka arī visi apkārt sēdošie kungi, sakaunējās.

Šodien pirmo reizi mūžā man aptiekā zāles iedod par velti. Pasniedzu recepti aptiekāram un viņš man jautā - jums jau nav jāmaksā, vai ne? ....nav, nav.... piebalsoju līdzi, it kā zinātu pareizo atbildi. Kad jau tad jau. Pat prātā nebija ienācis, kad man varētu ko dot pa velti zāles aptiekā, tāpat vien. Lūdzu. Pie tam, dakteris, izrakstot man recepti zālēm, vispār pat nepaprasīja pierādījumu tam, ka man šīs zāles būtu vajadzīgas. Nosmaidīju, ka nākošreiz jāiet pajautāt teju vai kokaīns, kad jau šitā visi dala zāles. Nezinu, vai esmu stāstījusi, ka man piešķīra ģimenes ārstu uzvārdā Mulkis. Pietiek tikai ar pāris mīkstinājumiem, lai izlasītos savādāk:) Pēc šodienas apmeklējuma, kur viņu ieraudzīju pirmo reizi nopriecājos par uzvārda saderību ar tēlu, kas man izrakstīja zāļu recepti. ...lai arī pakausī gribētos cerēt, ka viņš nav tas, kas viņa uzvārdā zīmēts.

Priekā!

saruna pie kartupeļiem frī

Pēc likuma ir tā - vai nu darba devējs apmaksā pusdienu pārtraukumu vai nu arī dod paēst. Protams, kur cilvēku daudz, darba devējam lētāk ir samaksāt pavāram, kas katru dienu uztaisa kārtīgu ēdienu. Tiešām priecājos par šo likumu :) īpaši tagad, kad bads rausta ik pusstudu. Lai nu kā, arī pavāram pienākas nedēļā brīvdiena (nez kāpēc tikai viena) un viņa vietā vietējiem virtuves puišiem par pienākumu uzlikts uzveidot (nezinu, kā pareizāk teikt - uzvārīt vai uzcept) kartupeļus frī un chicken nugetus (kā tas varētu būt latviski... nu, piemēram, cālis eļļā). Svētdienās tā sauktā eļļas diēta. Īpaši, ja atdzisušais ēdiens jāuzsilda, tad skaidrs, ka pietiek vienreiz pamēģināt, lai turpmāk gribētos atklāti viebt seju par šīm "pusdienām". Viesnīcas vadība uz sejas viebšanu (ne nu es vienīgā viebju seju) tomēr reaģē un palūdza puišiem turpmāk svētdienās saveidot zaļos salātus un sautētos dārzeņus.

Vienā tādā svētdienā, trenkāju pa šķīvi salātlapas un atseldētus zirņus, kad man pretī piesēžas kolēģis ar kartupeļiem frī kečupa - majonēzes zupā. Jāpiebilst, ka kolēģis 2m, miesās trīsdurvju skapis, kurš tagad sverot vairs tikai 110kg, bet nesen bijis 150kg! Ievērtējot viņa porcijas saturu izmetu komentāru - "o, kur tad Tev šķīvī noslēpušies salāti?". Atļaujos iesmiet, jo svētdienas pusdienu saturs tika aktuāli apspriests un salātu un dārzeņu parādīšanās tika uzskatīta par triumfu. Kā ar āmuru pa galvu saņēmu atbildi "vispār es jau nemaz nedrīkstu ēst dārzeņus....". Man kā burkānu grauzim acis ieplešas. Redzot, ka ir nepieciešami paskaidrojumi, kolēģis turpina "es nedrīkstu ēst salātus un dārzeņus, jo tie ir ļoti kaitīgi manam ķermenim... Tā kā pārsvarā Lielbritānijā nopērkamie dārzeņi ir organiski (?!-autora piez.), tad man ļoti jāuzmanās no tiem. Es drīkstu ēst tikai ķīmiski apstrādātus dārzeņus, jo esmu ļoti uzņēmīgs pret dažādām baktērijām un infekcijām..." Gribēju iebilst, ka tas, kas viņam uz šķīvja drīzāk iedzīs kapā nekā viens organisks tārps... it kā tādu lielveikalā varētu dabūt... bet labāk noklusēju. Brain-washed, nodomāju.

pelni vēl nebirst

Vēl viena vērtīga diena Londonā, kas bija jāpiedzīvo šeit esot un strādājot viesnīcu sfērā! Vulkāns! Ar visu to pārdzīvojumu par brāli un Eviju, kuriem tieši šodien vajadzēja pie mums ierasties ciemā, bet finālā iesprūda Rīgas lidostā 9 stundu garā rindā, es tomēr priecājos, ka bija iespēja redzēt, kā sajūt prātā viesnīca Londonā. Kāds haoss valdīja! Telefona zvanu intensitāti varētu vienīgi salīdzināt ar dienu, kad trīs stundās izpārdeva DZSV biļetes. Menedžmenta cilvēki berzē rokas un rēķina, cik iepelnīs no soda naudām par neatbraukšanu (redz, lielākā daļa viesu kā reizi parasti ierodas no lidostām) un cik saskrūvēs cenas tiem nabadziņiem, kas lūgdamies lūgsies pēc naktsmājām. Kādus ciparus mēs skrūvējām! Jēziņ! Tagad bišķiņ kauns, bet tajā brīdī, kad gāž no kājām nost 4 lielas lidostas, azarts uz tirgošanos panesās pat viskūtrākajam darbiniekam :) Un ņem, un maksā, un par to vēl priecājās.

Tomēr tāds apmierinājums, ka tas ir liels un nevainīgs vulkāns, kas šitā visus uzkāra. Ka tas nav kāds terorakts vai katastrofa ar cilvēku upuriem. Skaidrs, ka cilvēcīgi žēl par Reini, kas savu brīvdienu 9 stundas nostāvēja rindā, izbesījies un noguris, bet tajā pašā laikā tas viss tikai tāpēc, lai neviens neciestu... nenomirtu. Un ja es iedomājos, kā putekļi salīp motoros un lidmašīna apstājas, tad es labāk gribu, lai Reinis ir 9 stundu rindā nekā potenciāli tur, kur lidmašīnas apstājas....

Tikmēr... paldies par apsveikumiem! Jūtos pārsteidzoši labi, tik vien kā pogas nekam vairs nepogājas ciet ;)
Par to jums visādas bidītes:
tikšanās LV: http://picasaweb.google.com/intasorina/SatiksanasLV#
Ciemos Pīlipi: http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosPilipi#
Lieldienas: http://picasaweb.google.com/intasorina/Lieldienas2010#
ciemos Zane un Paulis: http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosZaneUnPaulis2JebKesosanaNedelasGaruma#
..un pati aktuālākā galerija - Londona zied: http://picasaweb.google.com/intasorina/LondonaZied#

Kamēr saņemos un sašķiroju bildes, ko jums parādīt, tikmēr magnoliju ziedi jau pinā plaukumā:)

Šoriņi +

Mīļie draugi un klātesošie!

Iepazīstieties - mūsu topošais Šoriņš!

Ar šo paziņojam, ka darba patīkamā daļa mums jau ir aiz muguras, priekšā vēl 6 mēneši smaga darba (pārsvarā Intai, bet izrādās, ka arī tētiem uznāk šādi tādi grūtniecības simptomi) un tad jau vesela dzīve laimes un mīlestības:)

Gaidiet mūs visus mājās uz vasaras beigām, jo oktobris ir mums nozīmētais lielā sprādzienā mēnesis!

Apsveikumus pieņemam ikdienas, visu dienu!

Jūsu Šoriņi +

Daudz laimes Ieviņai šodienas dzimšansdienā!

Daudz laimes Paulai svētkos, kurus šogad nepieminam, bet svinam!

Daudz laimes Aivai vārda dienā!

Daudz laimes Rūķu Ingai rītdienas dzimmenē!

Lūk, TIK daudz laimes jums visiem!

Skaitām dienas līdz jūs satiksim :)

Dikensa Londona 21. gs

Pagāšnedēļ Londonas metropolē, šajā laimes zemē, kāds laikraksts saduļķoja ūdeņus un diezgan pamatīgi. Tajā pirmdienā, kad sākās rakstu sērija, pirmo reizi mūžā redzēju, ka metro katrs(!) pasažieris lasa vienu rakstu! Sākot no tā dienas diskusijai pieslēdzās un skaļā balsī kliedza karaliskā ģimene, politiķi (bez tiem neizpalikt, jo rudenī gaidāmas vēlēšanas), labdarības organizācijas, vienkāršie ļaudis, visi kā pamodušies no miega - pasaules vienā no bagātākajām lielpilsētām ir lielākais skaits cilvēku, kas dzīvo joprojām Dikensa laikos jeb tālu zem nabadzības robežas.

Dzīvojot no ienākumiem, no kuriem lielākā daļa aiziet maksājumos, jau kādu brīdi mācās sajūta, ka aiz biezās fasādes, kas saucas Londona, burtiski čurkst drausmīga nabadzība. Te stāsts ir par milzīgo cilvēku skaitu, kuri dzīvo nožēlojamās un aizmirstās sociālajās mājās, ģimenes, kas pa naktīm nakšņo frizētavās, kur saimnieks laipni ielaiž, cilvēki bez izglītības (jebkādas) un līdz ar to - bez prasmēm, bez pabalstiem, bez darba iespējām, kas gadā nevar sakrāt i ne 15 paundus, lai samaksātu bērnam par pieteikšanos skolā, ar minimālu saimniecību un finālā tiek apbedīti masu kapos.. jau paaudzēm. Nav runa par iebraucējiem - tie visdrīzāk izsitas un atrod savu pozu.

Pēc nedēļas ilgas rakstu sērijas vienā no centrālajām avīzēm, liekas, vidējais Londonietis pamodies - Kā šajā valstī, kur ir tik daudz iespēju un tik daudz naudas, nav iespējas izrauties no nabadzības loka... jau paaudzēm! Kā var tik ilgi gulēt saldā miegā un neredzēt, kas notiek deguna priekšā! Tad nu tagad viena liela sabiedrības daļa visus skatus vērš uz politiķiem un domes priekšniekiem - nu, ko darīsiet? Savukārt tie dod pretī, ka vajadzētu vairāk nodarboties ar labdarību un vairāk palīdzēt līdzcilvēkiem.

Es tik te no malas to visu skatoties un lasot nodomāju - ka tik atkal viņi te neieņem ērtas pozas un nesāk gaidīt viens uz otru. Ka tiešām kaut kas mainītos. Londona būtu to pelnījusi tāpat kā cilvēki, kas tajā mēģina eksistēt.

Tādi vērojumi. Paši skaitam dienas līdz 19. martam, kad ieparkosimies Latvijā uz četrām dieniņām. Dikti visus gribās satikt. Dikti :):):)

krokusi un +10C

Lai arī uz nedēļas beigām arī mums piesola "sniegu", krokusi katrā zāles pleķītī nodod pavasara klātesamību. Pie tam, ja pa ceļam starp sniega prognozēm ir +10C beidzot nopelnītās pavasara dienas, atgriežas sajūta, ka gribas paiet garām savai pieturai un arī nākošajai pieturai, vienkārši iet, baudot mierīgu pavasara vakaru. Šodien tāds bija. Es nedaudz jūtos vainīga par to, ka jūtos šādu pavasari nezin kāpēc nopelnījusi, iedomājoties, kādu Laimes lāča ziemu piedzīvojiet jūs. Bet katram sava realitāte un arī mana pelēkuma izturības koeficientam reiz ir gana. Gribu pavasari kā ēst. Un ja tas atnāk vienā nejaušā vakarā, baudu.

Gaļasmašīna. Tā es gribēju uzlikt nosaukumu blodziņam, ko rakstītu par darbiem. Bet tad izspriedu, ka tas ir pārāk subjektīvs nosaukums un droši vien varētu neatbilst objektīvai realitātei, vai nu arī tieši pretēji - tā tas ir visur, tikai es esmu pagadījusies līdz šim būt ārpus tās.

Tu esi maza skrūvīte, kura jebkurā gadījumā ir vienkārši aizvietojama. Tu esi ielikts tur, kur tev ir jāstāv un jādara tas, ko tev liek. Tev jāzina no A līdz B, kāds cits darīs no B līdz C. Uz jebkādiem jautājumiem tev piesaka - tas tev nav jāzina. Nav nepieciešama ekstra iniciatīva - dari un viss, nekas cits no Tevis nav vajadzīgs. Tā eksistē mazie cilvēciņi, tā eksistē vidējie menedžeri, tā eksistē galvenie šefi, katrs pilda savu mazu solīti. Kaut kā pietrūkst viens, kas uzņemas absolūtu iniciatīvu un arī atbildību. Viss ir pa plauktiņiem sadalīts - kurš vainos kuru. Reizēm amizanti. Sistēmu sistēmas izdomātas, kā novelt no sevis vainu. Jauki.

Tā man iet pa jauno darbiņu. Esmu savā viesnīcas recepcijā, pildu ikdienas pienākumus. Paiet precīzi astoņas stundas, pagriežos un aizeju. Ko tad es tur daru? Redzamā daļa ir tā, ko variet iedomāties - iedodu viesim atslēdziņu un pieklājīgi atvados, bet tā neredzamā puse ir sava veida aizbergs. Tur sākas interesantums, jo, tā kā esam vienā ķēdē ar 50 5* viesnīcām, visa saimniecība ir grandioza. Cipari, ailītes, shēmas, līgumu līgumi, noteikumi... Un tik nesakiet nevienam ka es jums esmu teikusi - vislielākais pārsteigums ir par to, ka viesnīcas cenas izdomā no zila gaisa! Zvana telefons - cik jums maksā istaba.... nu 100, 150, 170, 220... nu kādā garstāvoklī es esmu šodien ;)

Es ļoti ceru, ka jūs esat labā noskaņojumā:) Sveicieni arī no Kristapa, viņam rīt 5.35 jāsēž pirmajā metro, tāpēc tāds nerunīgs šovakar, bet pārsvarā arī pie labas omas. Vakariņas sievai ir izcilas! Es tiešām lepojos ar savu pavāriņu :):)

Olimpiāde pret futbolu. Futbols!

Braucot metro cilvēki uz beņķīša regulāri atstāj izlasīto laikrakstu nākošajam pasažierim. Aizvakar vakarā, ceļojot mājās, uz mana beņķīša kāds bija atstājis Guardian avīzes sporta sadaļu. Olimpisko spēļu laikā to kāri paķēru ar domu mājupceļa pusstundu ziedot rezultātu izpētei. Ziņoju - no 8 lapaspusēm Guardian sporta sadaļas 1 ir olimpiādei! Liela bilde ar UK kērlinga komandu pa visu lapu, kas pavada treniņus Kanādā. Vēl vienu sleju aizņēma kāda gudrinieka pārdomas par to, kā Vankūvera cīnās ar sniegu, transporta haosu un elektrības piegādi kalniem. Un viss. Jā, atvainojos, nebija pat viena lapaspuse, jo lapas apakšā bija futbola rezultāti. Tiem nebija pietikusi vieta pārējās septiņās sporta sadaļas lapās! Pēc tam, kad olimpiādes pirmajā dienā visi darba kolēģi viens otram pārjautāja - vai spēli (futbola) redzējuši, es jutos kā pelēkais zvirbulis, kas cītīgi līdz krišanai pagājušajā naktī skatījusies spēļu atklāšanu. Slēpes te ir tik nepopulāras, cik vispār iespējams, neskatoties uz to, ka pašiem pēc diviem gadiem tās būs jāuzņem.

It kā jau ir televīzijā viens BBC kanāls, kur olimpisko 20 min garo dienasgrāmatu rullē visu dienu līdz apnikumam un BBC2 vēlās nakts stundās raida mačus kādā sportā pilnā apjomā, bet mums taču jāguļ, īpaši, ja 7-ņos no rīta otrā jābūt Londonas galā. Protams, ka tiem, kam satelītu un kabeļu kanāli, noteikti, ka var redzēt vairāk, bet mums ir tik, cik ir.

Iespējams, ka esmu izlutināta. Parasti LTV 7 visu dienu visas dienas raida spēles pilnā apjomā (diez, kā šogad?), atklāšanu un noslēgumu rāda pa vairākām reizēm, laikrakstu pirmās lapas un ziņu pārraides, visi un visur runā par olimpiādi, pat ja mazajai Latvijai nav nekādu panākumu vai pat dalībnieku konkrētajām sporta veidam. Latvijā olimpiskās spēles, iespējams, tāpēc, ka maza valstiņa, kas jūt līdzi katram savējo prieciņam, ir daudz populārākas, nē, iespējams, mēs tiešām esam tādi, kuriem interesē viss un par visu, vienkārši esam trenēti interesēties. Tāpēc man arī ir īpašs lepnums par MILZĪGO LV olimpisko komandu, kas iznāca atklāšanas ceremonijā, salīdzinot ar citām mazajām valstīm (LT - seši dalībnieki?). BBC komentētāji iesmaidīja, ka šitie gan tajās cepurītēs (runājot par LV komandu) ceremonijas laikā izcepsies, jo ceremonijas stadionā esot karsts. Turpat kāds piebilda "nu, jā, bet tā ir vienīgā reize, kad komanda uzvelk svētku tērpu".

Kā vecs olimpiādes fans, katru rītu, pat neizkāpjot no gultas, izlasu visus virsrakstus un rezultātus, un šorīt ar lecienu no gultas skrēju pie dienasgrāmatas kanāla, lai man parāda, kā viņi izdomājuši izrunāts brāļu Šicu uzvārdu! Malači, puikas! Tik līdzīgi Harijam un Viljamam!

Visādi citādi dzīvojamies. Par darbiem, uz kuriem ejam katru dienu, izstāstīšu kādu citu dienu. Darbs kā darbs - ej un nāc mājās, pēdējā laikā katru brīvo brīdī izmantojot gulēšanai. Kristaps pārvarēja uzmācīgu vīrusu, es esmu tikusi vaļā no pirmā "jaunā darba noguruma", šodien pēc darbiem dosimies atkal uz National History museum, to pašu, kur atradām Darvina centru. Tur tik daudz kas palika neizstaigāts...

Vieglie 30 un dzīve pēc tiem

Ir dzīve pēc 30 :):)

Nospriedu, ka, ja jau reiz man 30 veļas virsū, es piedzīvošu krīžu krīzi, kārtīgi nočīksētšos, saraudāšos, nopuņķošos, sagruzīšos, uzvilkšu mīksto pidžammu un piepampusi sēdēšu pie teļļuka, ne ar vienu nekomunicējot, vilkšu ķeksīšus rozā dienas grāmatā ar piepildītajiem un nepiepildītajiem sapņiem. 30. gadu svinību priekšvakarā smadzenes šķērsoja fakts, ka abām vecmammām tūliņ ir 90, kas nozīmē vienīgi to, ka MAN IR JĀDZĪVO VĒL VISMAZ 60 GADI!!!!! Lūk, par to ir jāsaspringst! Jānodzīvo saturīgi vēl 60 gadi! Brālis Reinis jau paspēja iejokot, ka "jājā, arī Rīgas Dinamo normāli nospēlē tikai pēdējā trešdaļā". Tad nu krīze tagad ir atlikta uz nenoteiktu laiku.

Un kad jau krīze atlikās, tad nācās ar pilnu krūti pievērsties svinēšanai. Vakara aizsākums ar tuvākajiem salas draugiem Carluccios (ūķītis, kurā nostrādāju pāris mēnešus nudien veido kārīgus itāļu ēdienus. Vajadzēja tur atgriezties, lai reanimētu sajūtas) piedzīvoja starpposmu kādā bārā (http://picasaweb.google.com/intasorina/DzimsanasDienasIesildisanas# ), bet uzreiz pēc tam - caur McDonaldu, kur bija jāizšķērž pāris dārgās dzimšanas dienas stundas, uz lidostu! Šitādā pieklājīgā vecumā jau pasūtot biļetes, visvairāk satraucos par faktu, ka nedabūsim i ne kripatiņas miega, šitā svinot un ceļojot. Līdz varētu gadīties, ka ierodoties Romā, kur notika svinību galvenā daļa ar viena ielūgtā viesa klātbūtni, būsim nelietojami. Tad nu mēģināju katru strēķīti laika izmantot, lai pagulētu. Te ainiņa iz dzīves:


Kristaps mani atstāj lidostā uz beņķīšiem pagulēt, kamēr noskaidro visu noskaidrojamo. Atgriežoties viņš modina sieviņu un stāsta, ka tagad būtu jāiet čekoties. Izpūrusī sievas galva paceļas, lielām acīm veras sejā, it kā māj piekrišanu un uzstājoši jautājušā balsī jautā:"Jā, bet kur ir Kristaps, nav Kristapa, bet kur ir Kristaps?!"


Vēl tagad, abi atceramies un nevaram nesmieties. Kā šitā var bilde apdzist?! Iespējams, kaut kādā pirmajā dziļajā miegā saputrojos ar realitāti un te viš i - i miesīgu vīru vairs neatpazīst. Kristaps kādu brīdi domājis, ka es jokoju, bet tad nudien sācis satraukties un rādīt ar pirkstu, ka "redz, kur ir Kristaps!" Tik jocīgs moments, pēc pusminūtes es atžirgu un pati biju gatava iesmiet par gadījumu. Tāpēc, par to 60 gadu nodzīvošanu es tiešām domāju nopietni.


Ai, nu Roma ir Roma. Kā Kultakadēmijas finišētājam jau nu tikai medusmaize un sapņu īstenojums. Kā tur ir, jautāsi Tu, kas neesi nekad bijis Romā... Vareni. Viss ir varens un vecs. Grandiozs un izcils. Protams, ka Romas ielas, kā tēja Selgas cepumā, ir pielijušas ar ikdienu, kas varenumu liek mērķtiecīgi uzmeklēt. Bet visā visumā romiešiem piesieties par to, ka viņi uzbūvējuši Vatikānu un pilsētas centru atstājuši drupām, es nevaru. Divarpus dienās nebija laika muzejiem. To nākošreiz. http://picasaweb.google.com/intasorina/30Roma#


Es gribu pateikt LIELULIELULIELU PALDIES par sveicieniem no visiem. Atgriežoties no pāris dienām nerealitātēm, nosēdēju stundas pie korespondences, kas sanākusi visos interneta nostūros (kā zini, mūsdienās vairs nepietiek, ja paskaties epastiņu :)) un atšķirībā no visām pārējām kaut kādām dzimšanas dienām, kad apsveikumu saturs ir tikai smaidiņš vai labākajā gadījumā slinkais "daudz laimes", šoreiz es saņēmu tiešām ļoti lieliskus sveicienus un mīļvārdus. Un paciņas un kartiņas. Paldies. Man tas daudz nozīmē.

Ne-padomāt

Es te vienu vakaru aizdomājos, par to, ka Padomāšana ir īpaša komunikācijas disciplīna. "Ko šis padomās" un "ko tas padomās", un "ko par to padomās", un, "ja es šitā, noteikti padomās"... Liekas, ka patiesībā pasauli grūsta (un nezinu, vai uz priekšu) nevainīgā Padomāšana.

Kāpēc man tas ienāca prātā? Pāris nedēļas atpakaļ biju ieklīdusi Londonas kora saviesīgā vakarā. Bija saaicināti koristi - esošie un bijušie, viņu tuvi ģimenes locekļi vai draugi, aicināti radoši izpausties un tāpat padzīvoties kopā. Kāds dziedāja kvartetā, kāds skaitīja "jērādiņu", cits lasīja Ungāra dzejnieka atdzejojumu vai spēlēja četrrocīgi pianīnu... finālā, liekas, pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu īstu salona atmosfēru. Un, lai arī ar kādiem mākslinieciskajiem panākumiem katram savs priekšnesums izdevās, likās, neviens neko NEPADOMĀJA. Pēc pasākuma es tiešām sajutos kā apskaidrību ieguvusi un joprojām par to piedomāju. Tad tas ir tas, kāpēc šie cilvēki turas kopā un rada ap sevi tādu jauku atmosfēru - letiņi, bet bez Padomāšanas.

Aizdomājos, ka padomāšana sevī ietver teju vai sējumus. Padomāšana var būt un var arī nebūt kas vairāk kā darbības akts, atkarībā, vai esi Padomātāja vai Upura lomā. Un Upurim būt, piekritīsiet, reizēm ir tik ērti būt. Es varētu iedomāties, ka Padomāšana mazu tautu daudzos aspektos virza uz kvalitatīvāku izpildījumu, bet, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc latvieši ir viensētu radījumi arī 21.gs un daudzos gadījumos "mazie nabadziņi".

p.s. šobrīd iecienītas biezeņzupas, satori.lv un Deivida Starkija raidījumi par monarhiju. Ellīgi te gājis.

Davai, lai nodziest elektrība un skrienam :)

Varētu būt, ka katram reizi mūžā, sēžot restorānā, ienāk ķecerīga doma par to, ka varētu nodzist elektrība un mēs nemanot tieši pirms rēķina apmaksas izlavāmies ārā... Lūk, mēs to piesaucām tiešā vārda nozīmē.

Vakar aiz priekiem, ka Londonā ir iespēja satikt kolēģi Evitu, devāmies uz kādu korejiešu ēstuvi. Bijām nolūkojuši, ka vienā aizstūra vietiņā ir vairākas Āzijas izcelsmes ēstuves, kur pārsvarā burzās gados jauni cilvēki. Tas lika mums izsecināt gan par budžeta pieejamību, gan arī par gastronomisko novērtējumu.

Zin kā ar pasūtīšanu tādās vietās ir - ēdienkartē sazīmēti dieva brīnumi, dūrām pirkstu atvērumā un ļāvām mums atnest jebko, kas tradicionāls un nekustās. Pie visa tā, mums uz galdiņa uzcēla gāzes plītiņu ar saturu, kas vēl jēls, un, kad saņēmāmies sākt to gardumu nobaudīt, sapratām, ka bez ugunsgrēka mutē neiztiksim. Pūtām un elsām, un likās, ka tiešām aizdegsimies. Nu lūk. Kādā brīdī visā iestādījumā nodzisa elektrība. Visi romantiski sarosījās, meitenīte korejiešu akcentā nokliedzās "sorī" un visi turpināja čāpstināt, līdz elektrības padeve atjaunojās. Mēs pa to laiku jau bijām paspējuši visu notiesāt un palūgt rēķinu. Tikām sāka ost tiešām nelāgi - it kā kaut kas piededzis, tāda kā gumijas smaka... Evita paspēja ierunāties "tagad lai nodziest elektrība un davai, mēs skrienam". I nepaspējām par jociņu kārtīgi nopriecāties, ka tiešām nodzisa elektrība, pavērās ārdurvis, pa kurām iekšā ievēlās melnu dūmu mākonis un mēs visi metāmies skriešus! Panikas pārņemtie ļautiņi no ārpuses noskatījās, kā ar troksni un 2-metrīgām liesmām sprāgst kāds elektrības skapis turpat blakus, kur tikko bijā sēdējuši un jokojušies. Lūk, domā, ko runā ;) Par ugunsgrēku (mutē) vien runājām, līdz nodzisa elektrība un mēs aizskrējām nesamaksājuši. Sirdsapziņas uzrunāti, noteikti iesim tur paēst vēlreiz, lai samaksātu.

Vakardiena bija tāda pārpilna. Kolosāls atklājums - pastaiga gar Regents kanālu un Absolute Ice bārs - viss ledū.

http://picasaweb.google.com/intasorina/RegentSCanal#

p.s. te jau arī šodienas 21. gs pārsteigums:

http://picasaweb.google.com/intasorina/21GsDarvinaCentrs#

ģelas Britānijā

Sveikiņi, dārgie.

Sen ka nav rakstīts, jo tāda sajūta, ka nav jau ko rakstīt, bet tad, kad no visām malām sākam saņemt jautājumus par to pašu - nu, un kā jums tagad iet, nospriedu uzrakstīt kārtējo apdeitu.

Jau pirmām kārtām oficiāli paziņoju, ka Londonā ir iestājies pilntiesīgs pavasaris. Putnu kāre pēc intīmām attiecībām neļauj gulēt ni rītos, ni vakaros. Un tie nodevīgie +5C liecina par īpašu smaržu gaisā. Reizēm arī mēs atļaujamies izskriet pastaigā plānākās jaciņās un biezos kamzoļus beidzot varam nest uz ķīmenēm iztīrīšanai. Pavasaris samežģītā formā ir arī mūsu mājā. Liānai viņš patīk un nevar saprast, vai viņam viņa arī, un vai tur būs kāds turpinājums un ar ko tas viss varētu beigties, jo nu viņš šitāds un tāds... Un tad nu mēs tagad esam ievilināti visādos sirdsmoku stāstos. Kā precēts pāris ar saviem 10 gadiem kopbūšanas pieredzes mierinām, ka viss jau būs labi, un lai beidz visu sarežģīt, un vispār ... "visi vīrieši ir cūkas" :)

Man patīk mūsu Longleinas ģimenīte. Katram ir kāds savs kreņķis un katram pietrūkst "savējie mājinieki", tad visi metās kopā mierināt un drošināt. Interesanti vērot, kā "mazā nabadziņa" tituliņš rotē, tāds pienācis katram no mums. Tad izrunājamies, pasmejamies, pašausminamies visi četri kopā. Joprojām nevaru iedomāties, kā būtu, ja mēs dzīvotu ar Kristapu tikai divatā. Būtu grūtāk. Man vajag cilvēkus. Droši vien jautāsiet, kā beidzās stāsts Džeinai. Skuķēns nosēdēja mājās 2 mēnešus piespiedu brīvdienās un no pagāšpiektdienas atkal ir darbos. Turpat. Tikām esot vēl trīs skolotāji atstādināti, par kuriem sūdzējušies vecāki bērnam citā klasē. Džeinai tagad pārdomas - vai viņa grib būt skolotāja vispār.

Otrām kārtām paziņoju, ka krīze beigusies. The Independent 27. datuma numurā bija liels virsraksts "Rīt, 10.00 kas-tur paziņos, ka krīze ir beigusies". Nu kad tā, tad tā, tad atkal ir jāķeras klāt visu lietu pārvērtēšanai. Atkal.

Trešām kārtām. Man jau atkal būs jauns darbs. Ja sekojāt līdzi stāstam, līdz pat 1. decembrim strādāju balt-marmora restorānā, kur man vienkārši palika garlaicīgi. Izmantojot momentu, tā teikt, ķēros darbu meklēšanai Londonā pie ragiem, kas rezultējas ar visādiem secinājumiem.

Sāku ar to, ka izšķirstīju visus iespējamos interneta resursus, sūtīju CV uz visām malām, bet finālā vai nu īpatņi vai pat ne pliks paldies, ka epasts būtu saņemts. Izdomāju darboties sistemātiski (-āk) un sākt ar darba meklēšanas aģentūrām. Jebkurā, kur gāju iekšā, iztālēm mani ieraugot, palūdza, lai atstāju CV un viņi zvanīšot (kas nekad nenotika). Pie vairākām no aģentūrām pat piekļuve nav, sēž priekšā vīrs formā un jautā, vai man ir sarunāta tikšanās, jo biju jau nospriedusi doties iekšā, sist dūri galdā un teikt, ka te es esmu. Tad nu bija laiks "kāpt iekšā pa logu" un apzvanīt katru aģentu personīgi, bet atbilde pārsvarā bija - atvainojamies, bet tā kā ir pārāk daudz pieteikumu, nav iespējas ar jums tikties individuāli. Nu vēl viens variants ir zvanīt tieši uz kompānijām, kas varētu meklēt kādus censoņus, bet tām, savukārt, pārsvarā prasība vairāku gadu pieredze Londonā konkrētajā sfērā. Paldies par kūkām. Nu kā man te var būt vairāki gadi... Skaidrs, ka parauj kreņķis, ja atšuj 20 reizes dienā. Sāku visam tam procesam paskatīties no malas, kas vēsta par to, ka laikam jau tiešām ģenerāli te arī ir tādas kā pamatīgas ziepes ar darba tirgu. Otrām kārtām piefiksēju, ka darbiņā, kurā piestrādāju reizēm (aģentūra, kas nodrošina ar darbiniekiem visādus pasākumus), koleģiāli plecu pie pleca strādāju ar inteliģentiem baņķieriem, gurdiem finansistiem, apdāvinātiem tulkiem, talantīgiem tirgotājiem - jauniem un profesionāliem cilvēkiem. Visiem pa lielam stāsts ir tas pats - katrs cer ielauzties Londonas rotācijā. Sajūta, ka pati Londona to tiešām nevēlas, liekas, ka tā ir pa pilnu šobrīd. Piefiksēju, ka daudzo darba aģentūru mājas lapās sludinājumi sāk atkārtoties, bet www.gumtree.com - Londonas sludinājumu mājas lapā, viena otra vakance ir apskatīta līdz pat 20 000 reizēm. Jofiņ! Tad es, sagaidot jauno gadu, salīgu ar sevi mieru. Lai arī gribās ātri un gribās daudz, ģenerāls kreņķis nenoved pie nekā laba. Tajā pašā laikā, šī gada laikā, kopš te esam Lodonā strādājot it kā "mazos darbus", apkalpojot, tīrot, pienesot, es esmu tik ļoti daudz ko mācījusies, es arī paturu visu laiku prātā - visa šī informācija, kas pie manis nāk, man jāuzglabā ar svētumu, jātur acis vaļā un jāmācās. Baiss treniņš.

Tieši tāpēc es paņēmu zīmuli un izvēlējos sfēru, kur nekad neesmu strādājusi, bet vienmēr tā kā gribējusi. Un kad jau esmu tūrisma mekā, izvēlējos pamēģināt viesnīcas. Pēc rūpīgas izpētes un neatlaidības no 10. februāra uzsākšu darba gaidas kādā viesnīcā pie Viktorijas stacijas. Tad redzēs. Kad sākšu, tad varēšu pastāstīt.

Pa tam laikam ar Kristapu iepazīstam Londonu.

Te nedaudz atskats: http://picasaweb.google.com/intasorina/HampsteadHeathVelNeatklataPerle#

http://picasaweb.google.com/intasorina/TakaCauLondonuPaVecamSliedem#

http://picasaweb.google.com/intasorina/BanksyUnCitaIeluMaksla#

Priecīgi,

Inta un Kristafors

p.s. zin kā cilvēki vislabāk atcerās manu vārdu? - no Inter Milan. Lai arī rakstās savādāk, izrunājot sanāk tā pati Inta (jo -er galotni pa britiskam saka kā -a). Smieklīgi sanāca ar kādu kundzi gados, kas galīgi saputrojās un sāka mani dēvēt par Milan.

Trāpīts!

Kāds uzrakstījis manā vietā: https://docs.google.com/Doc?docid=0AcVXY031krPjZGdncHdzaDJfMTRkZnM0ZzJoZw&hl=lv

Komūnas prieks!

Vakar vakarā ambīcijas sasniegt dzīvē tiešām ko ievērojumu sita augstu vilni! Rezultātā - iepazīstieties - BOBS, sasniegumu sasniegums, šodien priecē visu komūnu. Katrs kaimiņš izsaka komentārus par Bobu (domājām, ka par Bobu bērnu var nosaukt, ja mamma un tētis nevar vienoties par vārdu. Mēs arī nevarējām vienoties, tāpēc Bobs). Vērojam vietējos paparaci fotogrāfus, kas nevar nepaiet garām to nenofotogrāfējot. Šodien Bobs jau bija uzpīpējis (kāds centies ielikt akmens lūpās cigareti), kā arī ticis pie kolosālas, koši sarkanas kovbojcepures. Acīmredzot, Bobs ir komūnas prieks un lepnums:):)

Pieķertais Bobs pozē šeit: http://picasaweb.google.com/intasorina/Bobs#

Sniedziņš

Valstī, kurā nav ziemas riepu, ielu tīrītāji, smilts un sāls maisījumi, logu skrāpējamie, ziemas logu tīrāmais ūdens, mašīnu atslēgu atsaldējamie, ziemas mēteļu un apavu, pēc elementāras aritmētikas laikā, kad beidzot uzsnieg sniedziņš, pārņem haoss.

Tomēr apbrīnojami ir skatīties, kā momentā visādi dienesti sniedziņu ņem vairāk kā nopietni. Mediji neapstājoties brīdina piepacelti biedējošā tonī, lai cilvēki nedomā braukt ar mašīnām, sabiedriskā transporta mājas lapas pa minūtēm ziņo par situāciju, pensionāru biedrības skaļā balsī lūdz pieskatīt gados vecākus cilvēkus, skolas slēdz, jo bērni fiziski uz tām nevar nokļūt.

Kaut kur es saprotu to paniku, jo, ja atņem tautai transportu, sajūta, ka nu visi iesim bojā. Veikali sāk uztankot plauktus un pircēji - iepirkumu groziņus, it kā gatavotos bada laikiem. Toties televīzijas kanāli nesnauž. Reklāmu skaits, liekas, ir dubultojies, programmas, ko paraksti rāda tikai vakaros, nu ir arī pārcēluši uz dienas vidu. Tauta nu sēž pie teļļukiem :)

Ko mēs? Baudām ziemu. Austrāļu meitenes spiegdamas dauzās pa kupenām. Šoriņi smaida bārdā par burvīgo ziemu kā bonusu valstī, kur rudens lēnām sāka

pāriet pavasarī.

Skats šorīt pa mūsu logiem. Burvīgs un kaut kur arī neticams!

Laimīgs Jaunais gads!

Vai esiet dzirdējuši pēdējos jaunumus? Nu tos, par kuriem te visvairāk dzirdam.... Nu runā, ka šis būšot Laimīgs Jaunais gads :):) Lai tad tāds arī ir kādu vēlam un kādu gaidām!

Mums lielais svētku periods pāri. Ulla ar Pēteri nu arī ir ieguvuši tādu nedaudz Londonas garšu. Un esot paticis! Par to nešaubos - Kamdenas tirgū vēroju savu mazo māsu, kas ar pavērtu žoklīti neticēja, ka kaut kas tāds ir iespējams, bet Pēteris no zinātnes muzeja ārā nebija dabonams:):) Tomēr, kad prasīju, kas visvairāk paticis - atbilde viennozīmīgi - Jaunais gads! Un tas patiešām izdevās - ne plānots, ne organizēts, pat vienubrīd likās, ka mēs trijatā ar mīļāko dzērienu rokās sagaidīsim tepat pie teļļuka, bet finālā ieradās viena jautra kompānija, nokavējām salūtu par pusstundu, arī krogus pasākumu noķērām uz beigām, bet viss tāpēc, ka vienkārši bija jautri. Kā nākas.

Te arī bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/LaimigsJaungadsArPeteriUnUllu#