Dzīvojot no ienākumiem, no kuriem lielākā daļa aiziet maksājumos, jau kādu brīdi mācās sajūta, ka aiz biezās fasādes, kas saucas Londona, burtiski čurkst drausmīga nabadzība. Te stāsts ir par milzīgo cilvēku skaitu, kuri dzīvo nožēlojamās un aizmirstās sociālajās mājās, ģimenes, kas pa naktīm nakšņo frizētavās, kur saimnieks laipni ielaiž, cilvēki bez izglītības (jebkādas) un līdz ar to - bez prasmēm, bez pabalstiem, bez darba iespējām, kas gadā nevar sakrāt i ne 15 paundus, lai samaksātu bērnam par pieteikšanos skolā, ar minimālu saimniecību un finālā tiek apbedīti masu kapos.. jau paaudzēm. Nav runa par iebraucējiem - tie visdrīzāk izsitas un atrod savu pozu.
Pēc nedēļas ilgas rakstu sērijas vienā no centrālajām avīzēm, liekas, vidējais Londonietis pamodies - Kā šajā valstī, kur ir tik daudz iespēju un tik daudz naudas, nav iespējas izrauties no nabadzības loka... jau paaudzēm! Kā var tik ilgi gulēt saldā miegā un neredzēt, kas notiek deguna priekšā! Tad nu tagad viena liela sabiedrības daļa visus skatus vērš uz politiķiem un domes priekšniekiem - nu, ko darīsiet? Savukārt tie dod pretī, ka vajadzētu vairāk nodarboties ar labdarību un vairāk palīdzēt līdzcilvēkiem.
Es tik te no malas to visu skatoties un lasot nodomāju - ka tik atkal viņi te neieņem ērtas pozas un nesāk gaidīt viens uz otru. Ka tiešām kaut kas mainītos. Londona būtu to pelnījusi tāpat kā cilvēki, kas tajā mēģina eksistēt.
Tādi vērojumi. Paši skaitam dienas līdz 19. martam, kad ieparkosimies Latvijā uz četrām dieniņām. Dikti visus gribās satikt. Dikti :):):)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru