Eņģelisms

Es tā domāju par ilgotu un kārotu pilsētu, kas kļuvusi par fonu...

Katru dienu braucu garām izgaismotam naksnīgam parlamentam, Kristapam katru rītu jāpasveicina saullēkts, kas atspīd Tower tiltā, lielumi (un skaisti lielumi:)), kas pārvērtušies par ikdienas fonu. Tam klājas pa virsu visas ikdienas mazlietiņas un ķebelītes, iepirkumi, rēķini, draugu satikšana, darbu darbi un viss pārējais. Tādā nedēļā kā šī, kad Kristapam ir jāstrādā tikai rīti un man ir tikai vēlie vakari, kas faktiski nozīmē to, ka nesatiekamies nemaz, visiem slāņiem uzslāņojas vēl sazvanīšanās ap 11tiem, kad Kristapam pauzīte, 14.30 - kad viņam darbiņš beidzies, bet es esmu ceļā, ap 17tiem, kad man pauzīte un pēc 23jiem, kad eju uz pieturu pēc darbu. Tā sazvanīšanās regularitāte sasaistās ar skatiem, ko redzi tajā pašā laikā katru dienu, var ievest vieglā transā ar vēlmi, kaut tas mainītos... Vienvakar mainījās...

Es jau sen spriedelēju par eņģelismu, kas katrā cilvēkā mīt. Kādā neplānotā brīdī acu mirklī rīkojies neapdomājoties, ar apziņu, ka tā ir tagad jādara, tā ir pareizi.

Veicot ikdienas maršrutu ar tam piederīgo sazvanīšanos mājup krietni pēc vienpadsmitiem vakarā autobusā ievēroju pārīti, kas iekāpa, jautri čalojot. Meitenei rokās grāmatas, puisim - ģitāra. Tāds nedaudz novalkāts čehols, kas varētu nozīmēt tikai to, cik ģitāra ir iecienīta ikdienā. Man patīk vērot cilvēkus, tāpēc neko daudz nedomājot, vēroju arī, kā viņi abi izkāpj no autobusa. Puisis pasniedz meitenes roku, abi samīļojas, sabučojas un tad kā palēninātā filmā atskatās uz kustību uzsākušo autobusu un izmisīgi sāk dauzīt pa braucošā autobusa aizmugurējo logu. Visi pasažieri žēli nopūšas - puisis ģitāru aizmirsis...

Kas man lika celties kājās, paķert to ģitāru, lūgt autobusam apstāties un pusnaktī izlēkt nezināmā Londonas ielā, es nezinu. Bija skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz iepriekšējo pieturu, viņi tur būs. Pieturā viņu nebija, tikai policists, kas pārģērbjas, visriņķī izkārtotas viņa mantas, apavi, dvielis, uniforma, cepure... Pēc tam tikai iedomājos, cik jancīgs bija tas skats, bet tajā brīdī man beidzot pieslēdzās galva - sasodīts, ko es tagad iesākšu ar ģitāru! Policists apakšveļā norādīja virzienu, kurā jaunieši devušies. Bez komentāriem un īpašas atļaujas lūgšanas, atstāju ģitāru pieturā (smaga), galu galā tas džeks tur ir puspliks un savākt visas mantas, vēl ģitāru un aizmukt viņš nepaspēs. Apejot ap tumšu stūri dzirdēju jauniešu satrauktu skriešanu atpakaļ. Droši vien ar domu noķert autobusu atpakaļceļā. Protams, ka sejā viņiem bija rakstīts "aizmirsu autobusā ģitāru", tāpēc man atlika norādīt, ka ģitāra ir drošās rokās, pie pusplikā policista pieturā.... "Un Tu izkāpi no autobusa, lai tikai atdotu ģitāru!", "Nē, es nespēju ticēt!","Kaut kas neticams!", pārsteigtais jaunietis nebeidza jūsmot. "Nē, tu tiešām esi eņģelis," dzirdēju viņu sakām, kad jau biju labā gabalā! "Paldies, tādā gadījumā būt eņģelim ir sasodīti laba sajūta!" atbildēju un atlikušās piecas pieturas, kuras nācās noiet ar kājām, smaidīju platu skaidu. Par to, ka es nezinu, kāpēc tā izdarīju!