krāsaina epizode iz vakardienas

Mūsu izcilajā Kumbrijas ceļojumā iestādīju savu telefonu. Nu kaut kur, starp kalniem un mežiem, un ezeriem, nu tā ar galiem. It kā liela vajadzība pēc telefona šajā Londonas dzīvē nav, bet fakts, ka nevaru jebkurā brīdī piezvanīt Kristapam, reāli apbēdina. Kristaps bija tiktāl apbēdināts, ka nodeva lietošanai savu telefonu un pats dzīvoja bez. Divas nedēļas šādā kārtībā nodzīvojām, it kā varētu jau vēl, jo degoša vajadzība nebija iegādāt telefonu, bet vīra nemobilitāte (jo telefons ir pie manis) mani sāka ļoti nomākt.

Pie tam, nevarējām vienoties par nākošā aparāta modeli. Kristaps bija par to, ka man ir vajadzīgs tas pats labākais, bet, zinot, savu attieksmi pret telefoniem (tie ir domāti tikai runāšanai un vizbiežāk tiek iebāzti "vietiņā", kur atrast nevar) pārliecināju savu vīru, ka man vajag vienkāršāko par vienkāršu - tikai telefonu nevis mantiņu, kura nav žēl un kurš neizposta vairāku ģimeņu budžetus. Tā nu izspriedu, ka ātrākais ir uzmeklēt lietotu telefonu vietējā sludinājumu portālā.

Vakar uznāca iedvesma un to izdarīju. Pirmais, kas bija publicēts, tika sazināts un norunāta tikšanās. Pēc balss cilvēks izklausījās pēc melnādaina, pie tam adrese tāda - nekurienē. Sacīts - darīts. Salikās tāda smieklīga ainiņa - grūtniece stāv ielu kruscelēs, saznās ar slepenu tēlu par mistiskas tikšanās vietas uzmeklēšanu. No pretējā stūra parādās melns, nošļucis un dedains tēls ar oranžu iepirkuma maisiņu un, kā tētis teiktu, līdz riebumam pieklājīgs. Lūdzu, paldies, vai jūs lūdzu, es, paldies, nē, vai šeit būs ērti piesēst, vai saule jūs nekarsē.... ar šitādiem tekstiem piesēdām pie kāda esteita (dzīvojamās mājas, kur pilsēta izmitina trūcīgos). Trīcošām rokām čalis izvilka ne tikai manu kāroto nokiju, bet arī visādus citus aparātus, ja nu man pēkšņi interesē iesaistīties viņa biznesā. Tomēr vecā labā nokia pārspēja jebkādus Ķīnas iphona pakaļdarinājumus. Vienkāršs un parasts telefons, un pat negribu zināt, pa kādiem ceļiem tas nācis - zagts, vai atrasts, vai tiešām viņa.

Ainiņas otrā epizode norisinās ļoti ātri - pēkšņi manā rokassomiņā apgāžas ūdens pudele, kas kārtīgi nebija aizskrūvēta. Steigā ķeru grāmatu, maku, ģimenes pagaidām vienīgo, Kristapam piederošo telefonu, ipodu, lai glābtu no nejaušiem plūdiem. Dredainais jaunēklis momentā reaģē - "paga, man mājās viena somiņa...". Pēc minūtes jau bija atkal klāt un svinīgi dāvina man rokas somiņu. Tā nu es tagad nesaprotu, vai es par tiem 20paundiem vakar iegādāju telefonaparātu ar somu bonusā vai somu ar telefonu bonusā:)

Esmu atkal pie sakariem, bet visi numuri zuduši, tāpēc būtu svētīgi, ja Tu man atsūtītu savējo:)