Londonas krāsainība

Esmu maz stāstījusi par savu darbu, jo liekas, ka tur jau daudz nekas nenotiek, tik vien kā ikdienas šļura. Kartam taču ir ikdienas šļura, kurš gan par to gribētu dzirdēt papildus. Bet reizēm gribās pastāstīt par cilvēkiem, ar kuriem strādāju.

Reizēm man maiņas sanāk strādāk kopā ar indiešu meiteni Swarnu. Apbrīnoju viņas raksturu, labākas dzīves nolūkos viņa izvēlējusies savu sešu mēnešu veco bēbīti atstāt vecākiem un braukt pie vīra uz Londonu iekārtoties, lai kādā nākotnē arī to bērniņu varētu uz šejieni atvest. Tā nu viņa pauzītēs, rijot asaras, sazinās ar savu mazo puiku un turpina vienmuļo dzīve šeit Londonā.

Sametās smieklīgi, ka viņa bija pēdējā, kas uzzināja, ka es esmu stāvoklī. Teju diendienā kopā, bet nebija ievērojusi, ka es žaketi jau sen nevaru vairs aizpogāt. Arguments, ka Inta taču regulāri iet uz baseinu, viņai bija nostrādājis pret grūtniecību, jo tad taču peldēt nevarētu... Jaunā informācijas deva par manu grūtniecību un faktu, ka atļaujos arī iet peldīt, mūs uzjundīja uz stāstiem par Indijas ikdienu un viņas dzīvi tur.

Reidzi, ja reiz esi grūtniece Indijā, tev darīt neļauj gandrīz neko, ģimenes locekļi, draugi, paziņas un kolēģi, visi skraidot riņķī un izpildot jebkuru vēlmi. "Vispār Indijā cilvēki ir vientiesīgāki, ja palūgsi ko atnest, viņi atnesīs, neviens nenodomās - vai tad pats nevari," skaidroja kolēģis Navdips, kuru bez turbāna neesmu redzējusi. Ja kādam izdevušām lieliskas pusdienas, porciju atliek grūtniecei, pat ja tā ir tikai puspaziņa. Liek kastītē un nākošā dienā nes uz darbu. Tā nu es arī kādu svētdienu, pateicoties Swarnas indietībai, tiku pie kārīgas karija porcijas. Gardi. Iepriekšējā dienā viņa savu gatavoto zivju kariju aizsūtījusi vīra kolēģei, arī viņa gaidot bērniņu:)

Aizrunājāmies par to, kā viņa bijusi stāvoklī, kā māte aizliegusi sēsties pie stūres, iet vienai pastaigāties... jo, "ko cilvēki padomās". Dakteris, uzzinot, ka viņai vīrs dzīvojot Londonā, pierunājis uz dārgu ķeizera operāciju. "nu, ko es varēju darīt, man bija tiešām bail, kas ar mani notiek. Tad man aizsēja acis....." KO? Jā, tad viņai aizsēja acis un veda uz operāciju zāli. Narkoze un visas lietas, operācija notiek veikmīgi, tik tās acis aizšņorētas tāpēc, ka slimnīcā nav uzparikte, uz kuras pieliek paladziņu priekšā skatam uz vēderu. Bērniņš piedzimis veselīgs, tikai jaunajai mātei nebijis piens, ar ko viņu barot. Dakteris aizliedzis slimnīcā iemest māsas atvesto formulu. Tā vietā lūdzis māsiņai, no vietējās iezskrietuves, kas pāri ceļam, atnest kārtīgi novārītu bifeļa pienu. Tas tad arī bijis mazuļa vienīgais ēdiens kādu brīdi. Māmiņa tikmēr no rīta līdz vakaram esot barota vienīgi ar maizi, lai parādītos piens. Tā esot normāla prakse, jo vidēja indieša ēdienkarte sastāv tikai no rīsiem un visa veida karijiem. Esot uzskats, ka jāēd baltmaize, tā tiešām ir?

"A Tu aprecējies aiz mīlestības?" Otro reizi mūžā es saņemu šādu jautājumu, un otro reizi no indieša. Viņa man sīki izprasīja, vai bučojos ar savu topošo vīru pirms kāzām un lielām acīm noklausījās atreferējumu, ka mēs kopā apmeklējām pasākumus, palikām pa nakti viens pie otra un viesojāmies kopā pie vecākiem. Viņai palaimējies, esot to puisi zinājusi un esot arī ļoti paticis, bet vecākajai māsai gan bijis jāizvēlēs vīrs no fotogrāfijas. Ja liekas simpātisks, tad vecāki dodas pie puiša vecākiem pārrunāt darījumu. Divas nedēļas pēc fotogrāfijas apskatīšanas, māsai esot svinētas kāzas. Redzi, es viņai teicu, man šī precināšanas koncepcija nav man pilnīgi skaidra.

Vakar ēdu mūsu Kongo pavāra bezgalgaršīgo rīsu sautējumu un sajutu sevī dziļas ilgas pēc kārtīgas kotletes.

Reizēm iedomājos, kā būs atpakaļ Latvijā, kur visi ir tikai latvieši vai krievi...