Kad (sa)dzīve atkal iepakojas somās un neskaitāmos maisiņos, mēbeles tiek izjauktas un notiek vairs tikai gaidīšanas process, dzīvīte tiek nolikta uz pauzītes. Mūsu tabulas par dzīvi šeit un tur tiek pārskatītas ik dienas, kas vēl jāuzspēj un ko esam jau palaiduši garām.Tā pagājušajās brīvdienās sanāca sasmieties līdz asarām. Tik aizņemti ar dzīves plānošanu un pārorganizēšanu, nenoreaģējām, ka pusdienu kontiņā nav naudiņas. Aizbraucam uz Ričmondu, kas, kā jau tika stāstīts, tiešām ir ļoti jauka vietiņa Londonā, lai slinki paslinkotu un attapāmies, ka pie īstākā bada nav vispār ne kapeiciņas, par ko paēst (satraukumam nav pamata, pa kabatām salasījām sviestmaizei). Apokaliptiski apsēdāmies uz beņķīša un nez kāpēc sākām mēģinājām atcerēties, kur mēs ko Latvijā esam likuši - ledusskapis pie Valdas, veļmašīna pie Rodziņiem, ziemas jaka Deglava ielā... Boksa cimdi, lodētājs, laiva, roratslēga, sniega lāpsta, divi dārzeņu mizotāji, trīs guļammaisi... visādu nejēdzīgu mantu pilna pasaule, bet paēst nav ko:) Tāda komplekta rezultātā atliek tik no sirds apsmieties.
Vēlreiz mēs apsmējāmies līdz raudāšanai (vispār ir veselīgi šitik garšīgi apsmieties, ka abiem jāslauka asaras un nevar vien beigt...). Vitauts Ļūdēns. Kristaps vienu rītu paver acis un savā smadzeņu brīvgaitā, pēkšņi pārtraucot klusumu, trenetajā korista balsī paziņo "Dzied apvienotie kori... mūzikas autors Imants Kalniņš, dziesmas vārdu autors Vitauts Ļūdēns..." Tā mums divvientulībā aizķērās Vitauta Ļūdēna vārds, pārsvarā interpretācijas par dzīvi. Vai draugi viņu sauca par Viti vai Ļūdi? Vai dzejoļi bija ar rīmēm un cik krājumi... un tā kādu mēnesi no vietas, līdz vienā vakara nekonedarīšanā es paziņoju - izdaram kaut ko gruntīgu beidzot - izlasām Vitim biogrāfiju un apskatāmies, kāds ta' šis izskatījies, kad bija dzīvs.... Sacīts, darīts - uzmeklējam google.com Vitauta Ļūdēna foto un es aiz prieka, ieraugot bildē skaidīgu kungu ar ziediem rokās, prefesionālu mūsdienu preses foto iesaucos - Dzīvs! Kristap, viņš ir dzīvs! Turpat skatos, man cienītais krampjos raustās - virs nelielās bildītes lieliem burtiem ir rakstīts - Miris Vitauts dzejnieks Vitauts Ļūdēns.
"...par sevi smejamies...."
Es jau saprotu, ka šī niekošanās drīzumā būs jāizbeidz un jāsāk risināt nopietni dzīves jautājumi, bet kaut kā gribās nepazaudēt šo vieglumu, ko devis šis gads.
Gaidām Reini.
Kampaņveidīgi - lūk bildes:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru