Jautrība sāksies rīt, kad Šoriņi (kurš nu stieps, kurš nu stutēs) pārvāksies, izmantojot neko citu kā veco labo metro. Rēķinām, ka ar četriem - pieciem braucieniem (katrs stundu ilgs) varētu arī izdoties pārvest visu mantību. Kristapam šajā (un arī nākošajā, kad pārvāksimies uz LV) būs jāiznes viss Šoriņu ģimenes mantu/drēbju/mēbeļu/grāmatu smagums. Ko darīt.
Tad jau pastāstīsim par jaunajiem apstākļiem:)
Tikmēr varu palielīties ar dažādiem panākumiem. Saviem indiešu kolēģiem Navdipam un Svarnai esmu iemācījusi dzert zaptsūdeni. Atzīst par labu esam šo šķidrumu, jo kafija ir briesmīga, bet tēja apnikusi. Lepojos:)
Šodien arī pirmā reize manā mūžā, kad metro mani palaida apsēsties kā pilntiesīgu grūtnieci. Es pamatīgi apjuku, kad meitenīte leca kājās mani ieraugot un dievojās, ka tieši tagad jākāpj būs ārā. Apjuka arī visi apkārt sēdošie kungi, sakaunējās.
Šodien pirmo reizi mūžā man aptiekā zāles iedod par velti. Pasniedzu recepti aptiekāram un viņš man jautā - jums jau nav jāmaksā, vai ne? ....nav, nav.... piebalsoju līdzi, it kā zinātu pareizo atbildi. Kad jau tad jau. Pat prātā nebija ienācis, kad man varētu ko dot pa velti zāles aptiekā, tāpat vien. Lūdzu. Pie tam, dakteris, izrakstot man recepti zālēm, vispār pat nepaprasīja pierādījumu tam, ka man šīs zāles būtu vajadzīgas. Nosmaidīju, ka nākošreiz jāiet pajautāt teju vai kokaīns, kad jau šitā visi dala zāles. Nezinu, vai esmu stāstījusi, ka man piešķīra ģimenes ārstu uzvārdā Mulkis. Pietiek tikai ar pāris mīkstinājumiem, lai izlasītos savādāk:) Pēc šodienas apmeklējuma, kur viņu ieraudzīju pirmo reizi nopriecājos par uzvārda saderību ar tēlu, kas man izrakstīja zāļu recepti. ...lai arī pakausī gribētos cerēt, ka viņš nav tas, kas viņa uzvārdā zīmēts.
Priekā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru