Kāpēc man tas ienāca prātā? Pāris nedēļas atpakaļ biju ieklīdusi Londonas kora saviesīgā vakarā. Bija saaicināti koristi - esošie un bijušie, viņu tuvi ģimenes locekļi vai draugi, aicināti radoši izpausties un tāpat padzīvoties kopā. Kāds dziedāja kvartetā, kāds skaitīja "jērādiņu", cits lasīja Ungāra dzejnieka atdzejojumu vai spēlēja četrrocīgi pianīnu... finālā, liekas, pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu īstu salona atmosfēru. Un, lai arī ar kādiem mākslinieciskajiem panākumiem katram savs priekšnesums izdevās, likās, neviens neko NEPADOMĀJA. Pēc pasākuma es tiešām sajutos kā apskaidrību ieguvusi un joprojām par to piedomāju. Tad tas ir tas, kāpēc šie cilvēki turas kopā un rada ap sevi tādu jauku atmosfēru - letiņi, bet bez Padomāšanas.
Aizdomājos, ka padomāšana sevī ietver teju vai sējumus. Padomāšana var būt un var arī nebūt kas vairāk kā darbības akts, atkarībā, vai esi Padomātāja vai Upura lomā. Un Upurim būt, piekritīsiet, reizēm ir tik ērti būt. Es varētu iedomāties, ka Padomāšana mazu tautu daudzos aspektos virza uz kvalitatīvāku izpildījumu, bet, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc latvieši ir viensētu radījumi arī 21.gs un daudzos gadījumos "mazie nabadziņi".
p.s. šobrīd iecienītas biezeņzupas, satori.lv un Deivida Starkija raidījumi par monarhiju. Ellīgi te gājis.
o, nu tas ir lieliski teikts!! ne par tām biezenjzupaam, bet par padomāšanu kā komunikācijas disciplīnu. šitā var līdz miršanai un tad atklāt, ka tā centies tā centies, ka neviens tā arī nekad par tevi neko nepadomāja :)
AtbildētDzēst