Šodien ir tā diena, kad svinam gadu kopš esam Londonā. Nu, īpaši nesvinam, bet zināmu apcerību piedzīvojam. Jā, tas ir pagājis ātri, bet tajā pašā laikā 365 dienas ir pelnījušas titulu - viens gads. Noticis un piedzīvots ir daudz, redzēts un izjusts. Sākot ar absolūtu eiforiju, beidzot ar skarbu cīņu ar sevi. Šī noteikti ir mācībstunda, kas man (un varētu arī teikt Kristapam) ir bijusi ļoti nepieciešama. Vienkārši, to vajadzēja piedzīvot, izmēģināt, kā tas ir - dzīvot pasaules lielpilsētā, gadu prom no savējiem, cīnoties par vienkārši būšanu te un tajā pašā laikā baudot raibumu. Tagad es zinu un man ir pilnīgi skaidrs, ka ir iestājies Londonas pēdējais periods pirms mājās braukšanas, tā teikt.
Nākamā rindkopa, ko gribētu uzrakstīt, ir jaunizceptās grūtnieces izjūtas un ikdiena, bet, zinot, ka lielākā daļa lasītāju (siev. dz.) savā mūžā ir bijušas stāvoklī, tas varētu būt ne visai aktuāli, lai arī mana pasaule tikai ap to vien rotē. Ne tika daudz domās par maziņu - šoriņu, bet vairāk par savu ķermeni, kas visādi aug un mainās, un pie kura jāpierod. Pieļauju, ka vīriešu dzimumam šo rindkopu neinteresantuma dēļ gribētos izlaist tāpat.
Paskatīšos, vai iespējams ielikt kādas jaunas bildes vizuālajam noformējumam... pacieties...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru