Vieglie 30 un dzīve pēc tiem

Ir dzīve pēc 30 :):)

Nospriedu, ka, ja jau reiz man 30 veļas virsū, es piedzīvošu krīžu krīzi, kārtīgi nočīksētšos, saraudāšos, nopuņķošos, sagruzīšos, uzvilkšu mīksto pidžammu un piepampusi sēdēšu pie teļļuka, ne ar vienu nekomunicējot, vilkšu ķeksīšus rozā dienas grāmatā ar piepildītajiem un nepiepildītajiem sapņiem. 30. gadu svinību priekšvakarā smadzenes šķērsoja fakts, ka abām vecmammām tūliņ ir 90, kas nozīmē vienīgi to, ka MAN IR JĀDZĪVO VĒL VISMAZ 60 GADI!!!!! Lūk, par to ir jāsaspringst! Jānodzīvo saturīgi vēl 60 gadi! Brālis Reinis jau paspēja iejokot, ka "jājā, arī Rīgas Dinamo normāli nospēlē tikai pēdējā trešdaļā". Tad nu krīze tagad ir atlikta uz nenoteiktu laiku.

Un kad jau krīze atlikās, tad nācās ar pilnu krūti pievērsties svinēšanai. Vakara aizsākums ar tuvākajiem salas draugiem Carluccios (ūķītis, kurā nostrādāju pāris mēnešus nudien veido kārīgus itāļu ēdienus. Vajadzēja tur atgriezties, lai reanimētu sajūtas) piedzīvoja starpposmu kādā bārā (http://picasaweb.google.com/intasorina/DzimsanasDienasIesildisanas# ), bet uzreiz pēc tam - caur McDonaldu, kur bija jāizšķērž pāris dārgās dzimšanas dienas stundas, uz lidostu! Šitādā pieklājīgā vecumā jau pasūtot biļetes, visvairāk satraucos par faktu, ka nedabūsim i ne kripatiņas miega, šitā svinot un ceļojot. Līdz varētu gadīties, ka ierodoties Romā, kur notika svinību galvenā daļa ar viena ielūgtā viesa klātbūtni, būsim nelietojami. Tad nu mēģināju katru strēķīti laika izmantot, lai pagulētu. Te ainiņa iz dzīves:


Kristaps mani atstāj lidostā uz beņķīšiem pagulēt, kamēr noskaidro visu noskaidrojamo. Atgriežoties viņš modina sieviņu un stāsta, ka tagad būtu jāiet čekoties. Izpūrusī sievas galva paceļas, lielām acīm veras sejā, it kā māj piekrišanu un uzstājoši jautājušā balsī jautā:"Jā, bet kur ir Kristaps, nav Kristapa, bet kur ir Kristaps?!"


Vēl tagad, abi atceramies un nevaram nesmieties. Kā šitā var bilde apdzist?! Iespējams, kaut kādā pirmajā dziļajā miegā saputrojos ar realitāti un te viš i - i miesīgu vīru vairs neatpazīst. Kristaps kādu brīdi domājis, ka es jokoju, bet tad nudien sācis satraukties un rādīt ar pirkstu, ka "redz, kur ir Kristaps!" Tik jocīgs moments, pēc pusminūtes es atžirgu un pati biju gatava iesmiet par gadījumu. Tāpēc, par to 60 gadu nodzīvošanu es tiešām domāju nopietni.


Ai, nu Roma ir Roma. Kā Kultakadēmijas finišētājam jau nu tikai medusmaize un sapņu īstenojums. Kā tur ir, jautāsi Tu, kas neesi nekad bijis Romā... Vareni. Viss ir varens un vecs. Grandiozs un izcils. Protams, ka Romas ielas, kā tēja Selgas cepumā, ir pielijušas ar ikdienu, kas varenumu liek mērķtiecīgi uzmeklēt. Bet visā visumā romiešiem piesieties par to, ka viņi uzbūvējuši Vatikānu un pilsētas centru atstājuši drupām, es nevaru. Divarpus dienās nebija laika muzejiem. To nākošreiz. http://picasaweb.google.com/intasorina/30Roma#


Es gribu pateikt LIELULIELULIELU PALDIES par sveicieniem no visiem. Atgriežoties no pāris dienām nerealitātēm, nosēdēju stundas pie korespondences, kas sanākusi visos interneta nostūros (kā zini, mūsdienās vairs nepietiek, ja paskaties epastiņu :)) un atšķirībā no visām pārējām kaut kādām dzimšanas dienām, kad apsveikumu saturs ir tikai smaidiņš vai labākajā gadījumā slinkais "daudz laimes", šoreiz es saņēmu tiešām ļoti lieliskus sveicienus un mīļvārdus. Un paciņas un kartiņas. Paldies. Man tas daudz nozīmē.