Lai arī uz nedēļas beigām arī mums piesola "sniegu", krokusi katrā zāles pleķītī nodod pavasara klātesamību. Pie tam, ja pa ceļam starp sniega prognozēm ir +10C beidzot nopelnītās pavasara dienas, atgriežas sajūta, ka gribas paiet garām savai pieturai un arī nākošajai pieturai, vienkārši iet, baudot mierīgu pavasara vakaru. Šodien tāds bija. Es nedaudz jūtos vainīga par to, ka jūtos šādu pavasari nezin kāpēc nopelnījusi, iedomājoties, kādu Laimes lāča ziemu piedzīvojiet jūs. Bet katram sava realitāte un arī mana pelēkuma izturības koeficientam reiz ir gana. Gribu pavasari kā ēst. Un ja tas atnāk vienā nejaušā vakarā, baudu.
Gaļasmašīna. Tā es gribēju uzlikt nosaukumu blodziņam, ko rakstītu par darbiem. Bet tad izspriedu, ka tas ir pārāk subjektīvs nosaukums un droši vien varētu neatbilst objektīvai realitātei, vai nu arī tieši pretēji - tā tas ir visur, tikai es esmu pagadījusies līdz šim būt ārpus tās.
Tu esi maza skrūvīte, kura jebkurā gadījumā ir vienkārši aizvietojama. Tu esi ielikts tur, kur tev ir jāstāv un jādara tas, ko tev liek. Tev jāzina no A līdz B, kāds cits darīs no B līdz C. Uz jebkādiem jautājumiem tev piesaka - tas tev nav jāzina. Nav nepieciešama ekstra iniciatīva - dari un viss, nekas cits no Tevis nav vajadzīgs. Tā eksistē mazie cilvēciņi, tā eksistē vidējie menedžeri, tā eksistē galvenie šefi, katrs pilda savu mazu solīti. Kaut kā pietrūkst viens, kas uzņemas absolūtu iniciatīvu un arī atbildību. Viss ir pa plauktiņiem sadalīts - kurš vainos kuru. Reizēm amizanti. Sistēmu sistēmas izdomātas, kā novelt no sevis vainu. Jauki.
Tā man iet pa jauno darbiņu. Esmu savā viesnīcas recepcijā, pildu ikdienas pienākumus. Paiet precīzi astoņas stundas, pagriežos un aizeju. Ko tad es tur daru? Redzamā daļa ir tā, ko variet iedomāties - iedodu viesim atslēdziņu un pieklājīgi atvados, bet tā neredzamā puse ir sava veida aizbergs. Tur sākas interesantums, jo, tā kā esam vienā ķēdē ar 50 5* viesnīcām, visa saimniecība ir grandioza. Cipari, ailītes, shēmas, līgumu līgumi, noteikumi... Un tik nesakiet nevienam ka es jums esmu teikusi - vislielākais pārsteigums ir par to, ka viesnīcas cenas izdomā no zila gaisa! Zvana telefons - cik jums maksā istaba.... nu 100, 150, 170, 220... nu kādā garstāvoklī es esmu šodien ;)
Es ļoti ceru, ka jūs esat labā noskaņojumā:) Sveicieni arī no Kristapa, viņam rīt 5.35 jāsēž pirmajā metro, tāpēc tāds nerunīgs šovakar, bet pārsvarā arī pie labas omas. Vakariņas sievai ir izcilas! Es tiešām lepojos ar savu pavāriņu :):)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru