Kad jau esmu uzsākusi atzīmēties, kur es sēžu, tad varu šoreiz atzīmēties, ka sēžu jaunās, t.i. citas mājas pašiztīrītā virtuvē.Nu, kā tad te ir? Rindu mājā, kur viesistabas vietā iebūvēta garāža, ir četras 10kv.metru lielas istabas, uz katrām divām pa vannasistabai, kuras apdzīvo 4 pārīši. Tātad - mēs dalām šobrīd dzīves telpu ar vēl sešiem cilvēkiem. Un tieši tāpēc, ka iepriekšējie iedzīvotāji nekad nav iztīrījuši cepeškrāsni, šeit nedaudz ož pēc kojām. Bet, kad jau mēs pieņemām lēmumu te līdz augustam dzīvot, tad arī dzīvosim. Tām šausmām, kas noteikti jums tagad uzaust imaginārā ainiņā par šejienes sadzīvi, es noteikti gribu atspēkot, ka ļauties iesviesties ikdienā, kas vairs nav ierasta ir arī savi ieguvumi. Pirmām kārtām - cilvēki. Neesmu jums vēl izstāstījusi par Kongo šefpavāru, Antonu no Sočiem un Nurgulu no Mongolijas, ko satieku ikdienā darbā un kas ir īstas pērles, te klāt nāk kolorītā pubika dzīvesvietā.
Tātad, viens puika ir no Ziemeļvelsas, kas runā ar baisu akcentu, ja vajag - lamājas velsiski un mācās par autobusu šoferi. Viņu es satiku šeit pirmo. Biju pāris dienas te dzīvojusi, bet nebija pagadījies satikt nevienu kaimiņu. Kādā naktī pamostos no baisa trokšņa, kas atgādina kāda (priekšmeta, dzīvas būtnes) klapēšanu. "Sāksies..." nomurmulēju un steberēju uz loga pusi, no kura nāca troksnis. Zem logiem kāds jaunēklis, kunga prātā, klapē pa aizslēgtām virtuves durvīm un uzstāj, lai laižu iekšā, kāds esot solījis atslēgu, tieši šodien (šonakt?) jāievācas, bet tā arī nav dabūjis. Kristaps viņu atpazina - tas tak Kriss no citas istabas. Prieks iepazīties.
Viņam draudzene no Argentīnas. Cits pārītis no Kolumbijas. Tie, savukārt, vienu dienu pārrodas ar aliņu dievdesmitčetrpaku un draugu latīnamerikāni. Kamēr atsaldēšoties vista vakariņām, tā tiek vien būšot. Acīmredzot pietika ne tikai vistas gaidīšanai. Vēl sešos no rīta, ejot uz darbu dzirdēju, ka sirdssāpju pārņemtās balsīs jāņotāji auro tā, ka mājai jumts un visi kaimiņi augšā. Tomēr ikdienā sevi pierādījuši kā kārtīgi kaimiņi. Strādā pārsvarā nakts maiņās par rikšu vadātājiem, tāpēc jādomā, ka tā bija vienīgā brīvā nakts. Mēs tikai nebijām rēķinājušies ar viņu izturību naktsmaiņās.
Kevinu satiku tikai šodien, neskatoties uz to, ka jau nedēļu dalām vannasistabu. Viņš, tīrasiņu anglis būdams, šodien neizturēja un izmazgāja virtuves grīdu. Es arī neizturēju un izberzu tās virsmas, kuras mēs turpmāk lietosim. Kevins te esot pavisam periodiski, tikai dažas darbadienas nedēļā.
Tagad, kad esma pārdzīvojuši pārvāšanās murgu (tas tiešām bija murgs, visu iedzīvi vest ar metro bija neprāts, lai gan citu variantu nebija), iekārtojušies mums atvēlētajos 10kv. metros, varam turpināt piedzīvot Londonu. Sākam ar vietējo apkārtni, kas ir dievīga. Vecie doki ir aizbērti un to vietā iekārtoti parki. Pāri pa Temzai gozējas Canary Warfa skrāpji. Skaistums. Dažos saglabātajos dokos pieparkojušās jahtiņas un baržas. Īpatni un skaisti.
Turam īkšķi par Braunu - Kregu - Kameronu. Šodien Lielbritānijā vēlēšanas. Priecīgi sveicieni,Šoriņi +
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru