kāds ārā laiks?... un vēl jautā

Ja nu mani kas var novest līdz mērenam izmisumam, tad tā ir Lielbritānijas vasara! Aust atmiņā ainiņas no Ostinas, Dikensa, Brontē grāmatām un ekranizācijām, kā smaklās aprinas kundzītes pie pēcpusdienas tējas pārrunā laika apstākļus. Domā - parunāt par laiku tā ir tikai laika nosišana? A-aaaa, nekā! Tas ir pats būsiskākais temats katram, kas atrodas uz šīs salas. Bez diskusijas par laika apstākļiem pasaule neapgriežas ap asi, vai arī, ja apgriežas, tad nenostājas vietā:) Un ir arī ļoti būtisks pamatojums - laika apstākļu mainās dienā vairākas reizes. Ja iedomājies izskriet svārciņos, pamatojoties un to, ka vajar bija teju +30C, tad pats vainīgs, jo šodien vasara ir miljards gigakilometru attālumā, ir +16C un līst. Vakarā atkal skaidrojas, nedaudz zilas debesis, pēc minūtēm 20 viss apmācas, un atkal līst. Nākošā diena - it kā nekas nebūtu noticis - saule un 25. Aiznākošā diena, un visas pārējās atkal apmācies un līst. Tātad jāsecina, ka runāt par to, kāds ārā laiks, vēl ir ražīgi.

Un vari plēst matus un šaustīt sevi.. nevienu tas neinteresē. Apspied sevī lietussargu nīdēja balsi, nodur galvu un dodies vienu tādu beidzot nopirk, labi zinot, ka drīz pazaudēsi, bet dabūsi pirkt jaunu vienalga. Jo esi Londonā, un līst visu laiku ik pa brīdim.

Un pēcpusdienas tēja arī nav nekāda leģenda. Manā darba vietā (kas tagad ir vienīgā un īstā) pēc plkst. 15.00 nav iespējams ēst pusdienas, bet gan pasēdēt pie pēcpusdienas tējas. Tieši tā arī saucas - pēc plkst. 15.00 - pēcpusdienas tēja. Vārdsakot, cilvēki slinkā gaitā izvēlas vietu pie kāda no galdiņiem, pasūtot pēcpusdienas tēju un kūciņu. Visbiežāk tā ir 'cream and tea' (tulk "krēms un tēja"), kas patiesībā apzīmē "smalkmaizītes ar putkrējumu un ievārījumu un English Breakfest (melno) tēju ar pienu". Kundzītes ar uzkrāsotām sejām, kungi rūtainos uzvalkos malko tēju lēnā garā, piekožot klāt smilšmīklas izstrādājumu. Tik nereāla ainiņa. Tās pašas Ostinas, Dikensa un Brontē kundzītes, tikai citās kleitās - tējas kleitās! Jau ar Zani tikām skaidrībā - kas ir tējas kleitas - pumpainas, līdz ceļiem, ar īsajām vai garajām piedurknēm, noteikti ne lencītēm. Es vienu tādu gribētu - tējas kleitu. Kokteiļkleitas man ir - Liepājā kastē ;)

Ah, mīļie, mīļie, balta skaudība par laivbraucieniem un vasaru pie dabas.... Priecājamies par jūsu priekiem. Mīļi sveicieni no Kristapa. Viņš ceļā no darbiņa tagad.

Iz Kristapa!

Nu, čau draudziņi!

Paldiesintai, ka Inta raksta daudz un bieži un līdz ar to visi esat lietas kursā par mūsu ikdienu. Nu tā te rubinamies, pa maziņam:)

Izgaišnedēļ piefiksēju, ka pulkstenis manā darba vietā reizēm sāk apstāties. Izrādijās, ka apstāties viņš neapstājas vis, bet es viņā vienkārši sāku ieskatīties pārāk bieži, kas savukārt lika man secināt, ka cita nekā saistošāka uz ko skatīties šajā darbiņā daudz vairs nav palicis, kas savukārt uzprasās uz secinājumu, kuru es jau padalīju ar savu priekšnieku - jāsākšu domāt par nākošo darbavietu. Nu tā kā man vismaz mēnesi iepriekš jābridina par savu aiziešanu, tad nekādu radikālu izmaiņu tik ātri nebūs, tikvien kā galvā jauna doma, ko ripināt, kad pulkstenis kārtējo reizi apstājies.

Izpētīju, ka ir te viņiem tāda lieta, kas saucas National Vocational Qualification, nu tāda kā ārpusklases kvalifikācija, kuru cilvēks var iegūt gandrīz jebkurā profesijā, kurā viņš darbojas. Nu strādā sev cilvēks par oficiantu, vai pārdevēju, celtnieku, vai šoferi un vienā dienā grib par to papīru. Tad nu valsts par velti tādu lietu piedāvā. Attiecībā uz pavāriem šada lieta darbojas tā, ka ir koledžas, kuras piedāvā iegūt šo kvalifikāciju, cilvēkiem, kas jau strādā virtuvē, nepilnu laiku mācoties klātienē un, puspilnu laiku strādājot savā virtuvē. Un arī šīs apmācības ir par brīvu. Un kā mēs zinām - par brīvu ir labi! Tad nu mēģināšu pastaigāt pa šo taciņu.

Nopirku grāmatu - 800 lpp. Ilgi meklēju kādu noderību lasāmvielu par ēstgatavošanu, bet veikalos pamatā ir tikai pavārgrāmatas, kur raksta tikai ko darīt, bet nevis kāpēc. Tad nu sāku izmeklēšanu un uzdūros vienam interesantam britu pavārām, kas saucas Heston Blumenthal, kurš ir molekulārās virtuves tāds kā guru. Viņš, protams, ir tāds drusku saspiedies pavārs, ar novirzēm uz gatavošanu ar šķidro slāpekli un gliemežu putras vārīšanu, bet pamatā viņš ir tāds vecīts, kurš pamatīgi pēta molekulārā līmenī no kā sastāv katrs ēdiens, kā tās molekulas reaģē, kad šis ēdiens tiek cepts, vai vārīts, vai marinēts, vai citādi virtuvizēts. Kas pašos pamatos man liekas simpātiski, jo man ir svarīgi saprast, kāpēc gaļa ir jācep tieši tik grādos un kāpēc piens putojas tieši tad un tā un kā uztaisīt mīklu, kas smuki uzpūšas, lai vispār varētu tā kātīgi iemācīties gatavot. Nu tad uzraku, ka šis pats Heston Blumenthal savos trakajos jaunības gados dikti ietekmējies no vienas grāmatas par dažādu ēdienu molekulāro sastāvu un es to grāmatu atradu un nopirku. Rīt sākšu lasīt. Drusku drosmes vajag sakrāties, lai sāktu lapot tās 800 lpp:)

Punkts.

Ai, viskautkas

Hmmm, nu nav nekāda tāda aktuāla jaunuma, ko pastāstīt, bet šis un tas ir noticies.

Šonedēļa traka - traka, mēģinu savienot gan frančus, gan itāļus. Galīgi nav viegli, bet, ja ar godu gribu aiziet no vieniem un pieklājīgi uzsākt otrus, neizlaižot kārtējos ienākumus, tad nākas piedzīvot vairākas dienas pēc kārtas, strādājot no 6.45 rītā līdz 23.30 ar stundiņas pārtraukumu. Kad nu šis trakums ir beidzies, tad varu beidzot izlasīt epastus, izmazgāt drēbes, izravēt dobes, iedzert lēno rīta kafiju un doties uz darbu strādāt tikai 8 stundas dienā :) Vakar, velkoties mājās pa tukšu Oksfordas ielu, spriedelēju, cik tomēr esmu pateicīga centīgai strādnieku šķirai, kas izcīnīja piedienīgās astoņas darba stundas dienā. Tas tomēr ir nenovērtējami, jo strādāt vairāk var tikai tad, ja ir iedvesma. Pārējos gadījumos tās ir mokas.

Franči ir.... smalks iestādījums:) Jau vizuāli vien atliek tik fočēt un likt uz žurnālu vākiem. Ēdiens garšīgs, kolēģi atlasīti kolosāli, tīri, jauki, pārdomāti.... bet publika.... Jēziņ! Par to es varētu uzsākt sējumus. Atmosfēra salīdzināma vien ar MTV šovu "my sweet 16", kas ir nedaudz advansētāka publika kā "pirksti gaisā". Liekas, tādam vidējam apmeklētājam dzīvē nekas nav vienkārši, lai arī nauda vispār nav jautājums. Citam glāzes smird, kādam vēl jāsagriež salāti sīkāk, jo sakost nevarot, kafija jādzer caur salmiņu, burgera sastāvdaļas jāizliek atsevišķi pa šķīvjiem, kredītkarte jānotīra... Mācība jau no iepriekšējās dzīves - neko tādu neņemt personīgi, drīzāk iesmaidu, reizēm acu priekšā gatavs cirks. Tad ir tādi vairāki pircēju tipi. Ir Parisas, kurām mērce vienmēr jāielej atsevišķā trauciņā. Tad ir tādas sakārnīšu tantiņas ar lielām melnām brillēm, kurām viss ir jāsasmalcina. Ir pastāvīgie klienti, kas nāk katru dienu un jānodrošina, lai viņi dabūtu apsēsties tajā pašā vietā. Bez jautājumiem jāatcerās, ka zemenes ēdīs bez krēma un kāda kafija jāpasniedz neprasot. Rezumējot - trenniņš baigs. Ne jau restorāna bizness vai oficiantes karjera mani saista, bet gan drīzāk - vot kā tikt ar šitādiem murdziņiem galā, pa lielam - klientu apkalpošana, ar ko darīšana jebkurā biznesā. Vakarā, kad mēģinu Kristapam savas dienas rezumē pasniegt, abi esam kārtīgi sasmējušies. Tik bēdīgi, ka mums brīvdienas vairs nesakrīt.... nemaz.

Tagad, kad ar darbiem saveidojies tāds atrisinājums, jāsāk risināt dzīvošanas jautājums. Endijs pavēstīja, ka viņa meita grib dzīvot ar viņu kopā, bet ne šajā mājā. Līdz ar to - viņš meklē dzīvokli, bet mājai - īrniekus. Kā pirmajiem piedāvāja mums un Liānai, bet neatkarīgi viens no otra, viņam atteicām, vairāku iemeslu dēļ - mājai vējš pūš cauri un ziemā noteikti te salsim, duša ir tādā taupības režīmā (gan spiediens, gan teperatūra), ka to var paciest tikai vasarā, tualete jāiet no verandas puses, tajā nav apsildāmu ierīču. Vienu dienu Kristaps man saka "Paklau, man ienāca prātā .... kā tu domā, kāpēc tualetē karājas bieza ziemas jaka...". Nē, nē, es negribu sēdēt uz poda ar ziemas jaku! :):) Pie tam, tā Endija lēkmjainā pedantība rezultētos ar regulārām pārbaudēm un komentāriem.

Paši jau spriedām, ka divatā īrēt dzīvoklīti pašiem tomēr pagaidām būtu neprātīgi dārgi, tāpēc vārds pa vārdam - ar Liānu nolēmām kopā meklēt nākošo dzīvošanas vietu - četristabu māju ar dārziņu priekš mums trijiem un vēl divām Liānas austrāļu draudzenēm. Atlocījuši piedurknes maļam cauri visus i-neta piedāvājumus.

Kas Londonā jauns redzēts? Ooo, bijām tad vēlreiz uz Alberthalli, uz Bahu. Tas nu reiz bijas kas kolosāls. Vai ne, ka reizēm ir tā, ka sēdi baznīcā uz koka beņķīša, klausies debušķīgu mūziku, aiztaisi acis un domā - ja es varētu atgulties un klausīties ko šitik skaistu.... Tad nu reiz tas ar mums notika:) Albertholā pa 5 naudām partera vietās, kur oficiāli nav sēdvietu, sanākušie atgūlās uz grīdas un terapeitiski meditēja, klausoties Monteverdi kori diriģenta Gardenera vadībā, kas visu koncertu nodiriģēja bez notīm priekšā. Tas nu reiz bija kas tiešām tiešām skaists!

Bijām aizkūlušies arī līdz Ričmondas parkam - īsts Līgo seksadroms, nodomājām - vieni vienīgi ozoli un papardes vien:):) Tad nu no Robina Huda ieejas caur izabellas dārziem, gar briežiem, kas ganījās, izveicām tādu slinku svētdienas pārgājienu. Lūk, arī http://picasaweb.google.com/intasorina/Ricmonda#,

Te vēl viens ar Wimbldonas parka apmeklējumu, kur līdz parkam tā arī netikām:) http://picasaweb.google.com/intasorina/Wibldona# un te jau arī viņš - Rojāls Alberts: http://picasaweb.google.com/intasorina/RojalsAlberts#

Labi, nu gan beigšu. Mājām šobrīd uz pāris dienām ievācās Endija draugi - ģimene ar bērniem. Štrunts par ģimeni, bet tie bērni.... nu redzēs, redzēs:):)

Franču darbs un Rojāls Alberts

Es dabūju to franču darbiņu - http://www.daylesfordorganic.com/scat/pimlicocafe :):) Pa vairākiem lāgiem gāju uz intervijām un visādiem izmēģinājumiem, līdz pagāšpiektdien saņēmu oficiālu uzaicinājumu sākt pie viņiem darbu. Es tagad sprnos par šādu veiksmi, tāpēc esmu uzsākusi jau nākošā darba meklējumus - tā teikt - īstu darbu. Esmu pārliecināta, ka tas no reiz paņems daudz manas nepacietīgās dvēseles nelielos pacietības krājumus, bet nu nevar būt, ka šajā milzu pilsētā neatradīsies kaut kas ko meklēju.

Spiegdama varu pastāstīt - bijām iekš Royal Albert Hall uz koncertu! Tik sen jau gribējās dzirdēt kaut ko ļoti skaistu, un savu devu saņēmu:) Jau 115 sezonu BBC rīko simfoniskās mūzikas festivālu, kur, domājams pēc vārdiem bukletā, tiek savākts krējums. Padomājies, šodien dosimies klausīties koncertu, kuru diriģē Gardiners - Baha interprets, pēc pāris dienām - Norringtons, džeki, kurus jau tagad augstskolās studē. Pavisam mīlīgi ir fakts, ka pāris letiņi (t.sk. importa letiņi) arī iekļuvuši bukletiņā vakar diriģējis Andris Nelsons, bet pēc nedēļas - Mariss Jansons, bet vēl pa vidu vienu dienu - Gidoniņš ar' uzspēlēs.

Tas amizantākais faksts, ka vietā, kur visos pasaules teātros ir dārgākās partera vietas, Albert Hollā ir stāvvietas pa piecīti. Pat trešajā balkonā, kur jāskatās caur lenķī ir dārgāk kā piesēst uz grīdiņas parterī! Tā nu mēs, šito zinot, nepieļausim svētdienas kļūdu un nemaksāsim vairs 10 naudas par biļeti (kas jau arī tomēr ir dāvana par šitāju kvalitāti).

Un par pašu zāli vispār nav ko bilst. Biju domājusi, ka ir liela, bet, nu ka tiiiiik milzīga, nenāca i ne prātā. Ai, nu ko nu vispār par to vairs.... tik vien vēlreizīti noelsties un atkārtoti doties uz koncertiem.

Vēl tikai reklāma - nākošā gada aprīlī Alberta Hallā uz HD ekrāna tiks rādīta "Gredzenu pavēlnieka" II daļa ar dzīvu orķestri muzikālajam noformējumam. Biļešu cena - no Gb 15 - 55. Visiem tiem, kas toreiz Dreiliņielā nomocīja pirmo daļu ar daļēju aizmigšanu un pārēšanos, domāju, šī būtu kā reizi iespēja turpināt savu izaugsmi! hihihiiii

p.s. un vēl par cilvēkiem - atceries, tēti, es stāstīju par latviešu krievieti, kas strādā manā darbā. Vēl prasīji, vai viņa maz latviski runā... un kā vēl! Vēl smieklīgāk ir tas, ka viņa ir Liepājas slimnīcas kolēģe - Žanna no piektās nodaļas:):) No viņas arī sveicieni tētim.

Tāpat sveicini visām Kristīnēm, Ditām un Martām aizgājušajos vārdu svētkos:):):)

cilvēki

Tāds ritms ieveidojies - ejam uz darbu katru dienu, un vakaru beidzam, kā ienāk prātā. Visādas izdomātas fīrītes - jāsatiek pazīstami cilvēki un jāizvairās no pūļiem. Tāda fīrīte.

Nika. Pazinējiem pastāstīšu, ka Londonā satiku Veroniku. Nika, sasmēlusies pasaules drosmes, ņemot talkā brīvprātīgo darba pieredzi Indijā nupat patrodas ceļā (cik sapratu caur puslatīņameriku) uz Brazīliju līdzīgā brīvprātīgo misijā. Sapriecājos viņu te satikt:):) Sazinājāmies vēl LV, bet tad nospriedām, ka īsti neviena no bara uz vietas vairs nav - pašas tūlīt braucam prom, Ingrīda Tallinā, Zane - āfrikā...

Poļu kolēģe. Kāda poļu kolēģe man tagad jāpieskata. Kaut kā sanāca tā, ka viņa mani pieņēmusi par uzticības personu, bet ne par to stāsts. Drīzāk stāsts ir par to, ka šī pilsēta ir pilna ar ļoti vientuļiem cilvēkiem. Katram savs liktenis - cits naudas, cits izglītības, karjeras, piedzīvojumu meklējumos, cits no kaut kā bēg, bet tik ļoti daudzi ir pavisam vientuļi. Ar to domājot - pavisam, pavisam vieni. Tik vieni, ka šajos miljonos nav ar ko parunāt, klīsti pa veikaliem, pārpildītām ielām, grūsties metro un vienalga esi viens. Un dienām cauri nav ar ko parunāt. Tā izrādās mana kolēģe, nupat aiz vientulības sviestā ejot, meklē kādu, kas reaģē un cilvēcīgi parunā. Tāda baisa sajūta zinot viņas stāstu, bet tāds prieks sajust, ka tiešām varu palīdzēt.

Austrāļu kaimiņiene Liāna. Vakarvakarā sarunājām doties uz festivālveidīgu koncertu, kas notiek Borisam Džonsonam tieši pie kabineta loga Londonas mērijas pagalmā, Temzas krastā. Programmā - latīņamerikāņu ritmi. Vakars jau tik vienkārši nevarēja beigties... finālā attapāmies, tiesājot kārtējo siera kūku un šokolādes cepumus, sēžot Loyda mājas piekājē un beidzot izrunājām visu to, kas abām pusēm bija sakrājies... par Endiju. Sasmējāmies pavisam un galīgi par saviem visādiem novērojumiem un piedzīvotajām epizodēm. To nemaz jums atstāstīt nevar, padomāsiet, ka mēmais dīvainis. Bet viņš ir vienkārši vientulis, kas ielaidis savās mājās svešiniekus, un pie katras izdevības cenšas parunāt. (Tagad, piemēram, lai arī kājas krustā kā vajag uz tualeti, bet tomēr pagaidīšu, kamēr Endijs pabeidz dienišķās vakariņas, savādņāk tikšu ievilkta sarunā uz vairākām stundām....) Nav man ar viņu neviena bilde, izņemot tā, kas jau publicēta.

Pūļi. Pagājušo sestdienu Londonā sākās šmotku veikalu izpārdošanas. Tā kā mana darba vieta atrodas tieši Regents un Oxfordas ielas krustojumā, tad galīgi negribot, jau ikdienā pēc darba nākas stumties cauri kaudzēm. Bet, kad pienāk izpārdošanas... pirmo reizi saķēru paniku. Iestūmāmies piekrautā metro, lai pabrauktu pāris pieturas uz Haidparka pusi, nolīstu kur maliņā, bet, izkāpjot no stacijas, priekšā tie paši pūļi. Goda vārds - salīdzināt var tikai ar pēcdziesmusvētku gājienu uz tramvaju. Kā auksts ūdens man pārlija, histēriski nopurinājos un paziņoju - viss, es vairs nevaru! Kristaps pavilka mani malā, kādā valūtas maiņas punktā, lika aiztaisīt acis un iztēloties, ka ejam pa mežu... tādā garā, līdz tikām līdz kaut necik prom no galvenām straumēm. Tā runājām, ka varētu iet uz muzeju brīvdienā, apmeklēt tirdziņus, vai veikalus, vai parkus - bet tie cilvēki! Katrā ziņā jābūt īpaši trennētam, lai varētu tajā ārprātā kaut ko nopirkt. Es to nevaru. Štrunts par pārtērētajām mārciņām, esmu gatava maksāt par pūļiem, kuru nav, brīdī, kad izvēlos ko sev.

Virtuāli. Ir mājas lapa www.meetup.com, kur cilvēki dibina saiknes. Ne jau iepazīšanās portāls, bet gan viens tāds, kur cilvēki dibina grupas - grāmatu lasītāji, sēņotāji, putnu vērotāji, salsas dejotāji. Un tiešām kopā dara lietas, ne tā kā draugiem.lv, kur it kā piesakās grupās, bet realitātē cer tos cilvēkus nekad nesatikt:):) Kolosāls pasākums, šo to sev esmu atradusi, kur pieteikties, kamēr esam vēl te. Latvijā neatradu nevienu grupu par nekādu interesi :) nepatīk mums tie cilvēki:):)

Brīvdienās bijām arī izbraukumā ar Londonas autobusiņiem, devāmies meklēt kešus uz parku, kurš, liekas, ir aizmirsts, kur savlaik izvietota daudzinātā Kristāla pils, kas diemžēl nodegusi... Savukārt, šajās brīvdienās, kas mums abiem ir brīvas beidzot - satiksim kādu meiteni, ko Kristaps pazīst no Amerikas studiju laikiem. Cilvēki. Bez viņiem nevar.

Pielikumā visādas bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/LianaUnLoyds# vai arī http://picasaweb.google.com/intasorina/KesaUnKristalaPilsMeklejumi#

Nedēļa ar P / S - auļiem

Pauļi - Sauļi atzīmējami kā pirmie viesi, tāpēc noteikti uzrakstīšu:)

Izrādās, ka laiks, pavadīt ceļā no Rīgas līdz Londonas Stanstedas lidostai, ir precīzi 2 reizes īsāks kā tas, kas jāpavada no Stanstedas līdz mūsu Leicester Roudai. Bijām savos apartamentos ap 4-iem naktī (pēc LV laika - kādos 6šos). Tā ļoti jau arī nesteidzāmies - lidmašīnā iekāpām pēdējie (bija jāizspēlē pāris partiju "sabotiera"), arī šajā krastā bija jāiesēž McDē. Smieklīgi, kad ieradāmies mājās, visi protams čučēja. Endijs mums bija iepriekš teicis, ka Zani un Pauli liks gulēt savā kabineta istabā. Kad tur 4os no rīta ievēlāmies, izrādās, tur guļ viņš pats. Esot visu sagatavojis viesiem, tikai zīmīti aizmirsis atstāt:):)

Nu, un tad nākošās dienas notika tas, kas draud jums visiem, kas viesosies Londonā pirmo reizi :) - ķosīšana uz riņķi vien, lai redzētu vismaz to obligāto minimumu. Izrādījām vietas, kuras paši zinājām, un aizdevāmies izpētīt vēl nezināmo, papildinot kopā dzīvošanos ar izcolo Geo - kešošanu. Nezinātājiem izstāstīšu, ka pasaulē norisinās spēle, kuras ietvaros cilvēki viskur paslēpj kastītes, publicē internetā attrašanās vietu un tad citi dodas meklēt. kastītēs mēdz būt kādas mantiņas, kuras var paņemt, atstājot vietā ko savu (http://www.geocaching.com/). Citreiz ir mantiņas, kurām pielikta zīmīte par to, kur tai jānokļūst. Mūsu gadījumā vienā Hampsted Heath kastītē bija spēļu suņuks ar zīmīti, ka vēlas nokļūt Windsoras pili . Tā kā mēs, visticamāk, kādu dienu turp aizdosimies, sunīti paņēmām pie sevis.

Nostaigājām ļoti daudz. Pauļa smalkajā aparātā rādīja, ka ik pa brīdim esam nostaigājuši kādus 5 km, tā kā pieļauju, ka ražīgākajās dienās varēja būt arī 25km. Tāpēc, lūdzu, ņemiet līdzi labus apavus, ja vēlies apskatīt Londonu:)

Te arī bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosPauliSauli#

Zane, Humus recepte mums joprojām prātā, to noteikti nosūtīsim:):)

Vēl viens jauks prieciņš mums gadījās, tā teikt - ģimenes bizness. Vienu dienu mani darbiņš aizsūtīja uz kafijas apmācībām. Teju vai iespurdzos aiz prieka. Tiešām tur traka ņemšanās ap visiem tiem kapučino un kafe - late taisīšanu. Tā nu es atnāku mājās un stāstu Kristapam, kā es pirmo reizi mūžā taisīju kapučino un izpelnījos atzinību no pasniedzēja, kāda tur kafiju čempiona. Kristaps sāk darbiņā eksperimentēt. Finālā vienu dienu sagaida mani sajūsmināts. Izrādās, ka bija uztaisījis cafelatte klientam, kas ļoti noslavējis un finālā no sava priekšnieka dabūja balvu par "mēneša labāko cafelatti"! Balva - vīns:):) Nosmējāmies, kā mēs tā izķērām divus bonusus - man apmācības, bet Kristaps - vīnu. Nākošnedēļ mani sūtīšot uz Olīveļļu mācībām. Diez, kādā kategorijā Kristaps tagad varētu izpelnīties balvu:):)

Ar Paldies ir par maz!

Ziņoju, ka laika posmā no 27. jūnijam līdz 13. jūlijam nebijām sakabē ar realitāti. Tāda jocīga sajūta. Ai, visādas jocīgas sajūtas.

Viena jocīgā sajūta ir fakts, ka mums tagad nav māju:):) Daudz jau to zina, ka izkrāmējāmies no savas migas Dreiliņu ielā, kur mēs ar savām mantām sadzīvojām četrarpus gadus. Nolēmām, ka no vienas puses tā būtu neprātīga izšķērdība turēt labiekārtotu mantu glabātuvi, bet no otras puses, kad atgriezīsimies, gribēsim citu vietu ikdienai. Tā nu paātrinātā tempā pusotrā dienā no labiekārtota dzīvokļa pāri palika tikai sienas.

... tā ir vēl viena jocīgā sajūta... mantiņas, kuras bijām iegādājušies par pašu pelnītu naudu, meklētas un lolotas, bezkaislīgi tika salikts kastēs. Mantu pasaule ar mums pagaidām ir noslēgusies. Dienišķā nepieciešamība tiek atvasināta no reālā nepieciešamā - zobbirstes, zeķes, šampūns un pārējās saskaitāmās lietas.

... un vēl viena jocīgi pacilājoša sajūta - mums bija tik daudzu jūsu, kas mums tiešām tiešām palīdzāja.

Ah, un brālis Reinis! Viņš atbrauca no Liepājas uz Rīgu ar autobusu, lai palīdzētu! Paldies ir par mazu, lai pateiktu PALDIES! Tikai ar viņa palīdzību tā krāmēšanās vispār bija iespējama.

Paldies Kristapa tētim par Audīša pieskatīšanu. Visprecīzāk bija Reiņa teksts "Eu, tā vispār ir jūsu mašīna?"

Paldies Uldim par palīdzību ledusskapju stiepšanā (vienu no garāžas uz auto, no auto uz ceturto stāvu, citu no ceturtā stāva uz auto un no auto uz piekto stāvu!)

Paldies tam pašam Uldim un arī Tālbergu Kristapam par izpalīdzēšanu cīniņā ar veļas mašīnas pārvietošanu!

Paldies Vilnim par busiņu!!! Paldies par tā sakrāmēšanu, sadzīves vešanu uz Liepāju un vēl izkrāmēšanu divos naktī, lai arī jau 8ņos no rīts Rīgā jābūt darbā.

Paldies Kārlim un Ievai par vismaz 40 nonestajām kastēm no ceturtā stāva.

Paldies Ievas brālim Gatim par uzmundrinošajām zemenēm un, protams, arī roku spēku kastu stiepšanā

Paldies Ullai, Pēterim, mammai, tētim un Evijai par operativitāti nakts vidū, lai visu mantību sanestu uz Reiņa 3. stāvu! Es patiesībā biju šokā, ieraugot jūs pilnā komplektā:):)

Paldies Daugavasielas Rozīšiem, Reinim un Evijai, Deglavielas Šoriņiem, Klēģeriem, Rogiem un tantei Valdai par mūsu mantu glabāšanu! Man tiešām ir nedaudz kreņķis par to, ka šitā jūs jāapgrūtina, bet goda vārds jūs tiksiet atbrīvoti!!! Īpaši Reinis un Evija, kas atļāva savā savā dzīvoklīti ierīkot Šoriņu memoriālo istabu. ..un ceru, ka Daugavas ielā iemītniekiem nav sāni nodauzīti no kastēm, tās kaut kur ir iestumtas dziļāk.

... un paldies Deglavielas Šoriņiem, kas deva mums pajumti bezmāju situācijā:):):):) ... un paldies puisim, kas sataisīja Audīti, kad tas Liepājā izdomāja sakašķēties ar savu motoru.... un paldies Saldus vecaimammai par majonēzes cepumiem....un paldies Rogiem par Kristapa dzimmeni... un paldies jums, kas mūs satika!

Ah! Tā jums tik liekas, ka dzīvojiet savu dzīvi, bet jūs dzīvojiet arī mūsu dzīvi, mums līdzās esot. Tāpēc ar PALDIES ir par maz!

Te bildes no novākšanās pasākumiem:http://picasaweb.google.com/intasorina/PromNoDreilinielas#