Nu sveiki, draudziņi!
Pēdējā laikā gribas tikai gulēt un strādāt, gulēt un strādāt...:)
Nu avienvārdsakot esmu piezemējies darbavietā vienā foršā restorānā, kas patiesībā ir daļa no vienas jaunas Londonas restorānu ķēdes - www.leonrestaurants.co.uk
Koncepšons ir fāstfūds, bet ļoti kvalitatīvs. Protams jau, ka redzot aizkulises nekas vairs tāds īpaši kvlitatīvs neliekas, bet nu pagaidām mēs ar Intu paši to paiciņu vēl ēdam katru dienu. Kā ta tu neēdīsi, ka var dabūt par velti:)
Nu lūk strādāju no pirmdienas līdz piektdienai, sāku 11:00, beidzu 22:00. Tā kā savas 11 stundas katru dienu uz kājām. Mans darba pienākumu spektrs visai plašs, sākot no porciju servēšanas, kas pa dienu notiek kartona, bet vakarā īstos traukos. Tad ir salātu un sulu taisīšana, kafiju un tēju taisīšana, wrapu skrūvēšana, ģenerāla virtuves tīrturēšana nu un tttt. Jāsaka, ka visumā esmu viens apmierināts frukts. Ja darba ir daudz (t.i. daudz cilvēku, ko barot), tad laiks paskrien ātri. Nav jāceļas nenormāli agri un tas patiešām dzīvi dara gaišāku. Mūsu šmoriņpāra karjerā šis ir pirmais profesionālais pieredzes punkts, kas kā tāds ir vienkārši neneovērtējams. Bet vairāk par visu mani priecē fakts, ka faktiski pirmo reizi mūžā es daru to, ko pats biju izdomājis gribot esam, un piepildījis to, ko biju nodomājis piepildīt. Ne mazum eksistenciālu doma raisa arī cilvēki, kas ir apkārt, sākot jau no pašiem barojamajiem - zilo krādziņu banku skudriņklerkiem (mans Leons ir pie Bank station, kas ir pilnīgs banku distrikts), kas pēc komandas 12:05 sarodas pēc savas ēdampaciņas un divos uz ielām vairs nav neviena. Un tad sešos visi paklausīgi sabirst metro virszemes atverēs un pāris iesprūdušie ienāk apēst, vai apdzert kaut ko. Pārsvarā katru dienu vienu un to pašu. Ir viens vīriņš, kurš katru dienu ienāk nopirt Caffe Latte ar prasību pienu uzsildīt līdz 55 grādu temeperatūrai. Tad ir viens tipiņš, kurš katru dienu ienāk pēc ingvera tējas uzlējuma, viens tipiņš katru dienu grib trīs lielas krūzes ar karstu ūdeni glāzēs bez katona apliciņas, bet toties paliknītī. Un tas viss no tiek katru dienu tajā pašā laikā. Nu tāda te ir tā publika. Toties iekšējā varka te nu ir viskrāsaināka, sākot no brazīļiem, kuriem ģenerāli pilnīgi viss ir "po", kuri atbrauc šeit sapelnīt kādus rubuļus, lai iespējami ātrāk dotos atpakaļ, kā viņi paši saka "to spend some time on beaches with bitches" un tad poļi, kuri laikam visur jūtas kā mājās. Divi geji, viena lezbiete, viens francūzis, kas aprecējis brazīļu meiteni un sapņo kļūt par policistu. Lielais šefs - leitis, gados jaunāks par mani, bet ļoti kruts un labs un galīgi easy menedžeris un pa visu šo varku tikai divi briti - viena maza meitenīte, kas macās kaut par mākslas vēsturnieci un assistant manager, kurš ir pusceļā starp saviem 30 un 40 gadiem, pēc izglītības un vēstures aktieris, bet dzīves spiests - restorāna darbinieks, kas meklē iekšēju mieru budismā.
Nu vot tādi pigori. Dzīve ir viena traka padarīšana. Liekas neticami, ka mēs esam un dzīvojam Londonā. Pilnīgi citas bildes gar acīm, cita ikdiena, citi cilvēki, domas un izjūtas. Katru dienu ejot iekšā savā restorānā pametu acis uz augšu uz St. Paula katedrāli un saprotu, ka točna esmu Londonā. Baigi forši!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru