Zin, kā ir, kad Mežaparkā uz Dziesmu svētku koncertiem jāstūķējas, vai no tiem - uz tramvaju! Lūk tāda bija visa Londona pāris dienas, kurā miljoni sakostiem zobiem bīdījās pa ielām, pieturām, autobusiem.
Zināmā mērā, lai arī nekas nenotika laikā, un cilvēki visriņķī kavēja savus darāmos darbus pat par stundām 2 vai 3, pasākums bija visai terapeitisks un vienojošs.
Ceturtdienas rītā izskan ziņas, ka mūsu metro līnija izrādās streiklauži un dara savu ierasto darbu, tāds atbrīvojums pārņem ķermeni cerībā, ka nebūs jāatkārto iepriekšējās dienas ņurcīšanās.
Kad izdodas aizstumties garām vairākām pūļu pilnām autobusu pieturām, uz perona satieku cīņu biedrus (ha! visi tagad sadomājuši tērēt mūsu līniju) un, apstājos pūlī, sasveicinos ar blakusstāvošajiem, kas visu jau nokavējuši, sajūtam kopējo atmosfēru. Ar kopējiem sveicieniem tiek pavadīti pāris vilcieni, kuros paralēla kopīga čupošanās ir izspiedusi visu brīvo gaisu. Tad, kādā no nākamajiem, nedaudz tukšākiem vilcieniem pūlī kopīgi iešūpojamies un iestumjamies vagonā, vienojošās saites tiek pastiprinātas. Kāds visai simpātisks puisis tiek iespiests ar degunu manā sejā, tik tuvu, kā tikko atvedoties bija Kristaps, padusē elpo turku izcelsmes panks, bet blakus viens "laiziņš" (savējie zinās, tas tāds frizūras un tipa apzīmējums) neilona žaketē izstieptā rokā tur grāmatu, kuru laikam bija iedomājies lasīt, un ar elkoni baksta man ausī. Pārējie ieņēmuši dažādas jogas pozas, ar austiņām ausīs terapeitiski bauda brīdi.
Tā nobraucam kopā vienu pieturu un nākošajā pieturā visi vienlaicīgi saraucam degunus, atpazīstot bremžu degšanas smaku. Kad parādās dūmi, vilciena vadītājs mūsu visus kopā lūdz pamest vilcienu un arī staciju, jo vilciens degot. Visi sirsnīgi pa otram lāgam nopūšamies un bīdamies ārā. Tas nav tā, ka pa trepēm uzkāpt un tikt pie svaiga gaisa. Gribētu redzēt Londonas metro šķērsgriezumā, kā kurmja alas. Reizēm pa vairākiem stāviem ar ekskalatoriem nobrauc lejā, tad vairākas reizes pagriezies, iekāp liftā, kas uzved augšā, viens tunelis, vēl kāds... sen esi apmaldījies, līdz tiec pie bultiņas "Way out". Redz, ejot visiem kopā, nav iespējams apmaldīties:)
Pa milimetram tipinot, esam visi izkļuvuši ārpasaulē, palaiduši ugunsdzēsējus burzīties ar streiklaužiem, pārgrupējamies un pēc 20 minūšu gājiena tiekamies jau citā komplektācijā pie autobusu pieturas. Nepaiet i ne 15 minūtes un trīs pārpildīti autobusi gar degunu, kad atkal ar iešūpošanos tiek ieņemts autobuss. Liekas, visi jau gaida to brīdi, kad varētu atkal kopā noelsties. Šoreiz tas notiek brīdī, kad šoferis paziņo - šī autobusa galapunts - maršruta pusceļš! Tātad, noelšamies un pusceļā izbirstam kā pupas. Vēlreiz pārgrupēšanās un tad atkārtojot procedūru - pārgrupēšanās / iešūpošanās / noelšanās / izbiršana tiek atkārtots vismaz vēl vienu, ja ne divas reizes. Un redz, nepaiet ne 3 stundas, ka esi darbā!
Nu tagad laikam jāgaida sniegs, kas varētu mums ļaut atkārtot šo atrakciju, jo arī tad Londona apstājoties:):)
Priecīgi par pasaules kārtību esam nu mēs!
Priecīgi, ka pasaules kārtībā šodien iederās MĀSAS ULLAS DEVĪTKLASES IZLAIDUMS! Nu tad, Kundzīt, lai pasākums KOLOSĀLS un pati DIKTI SMUKA:):):) UN ZIEDI KĀ PAKLĀJS!!! SABUČOJAM UN SAMĪĻOJAM ABI!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru