Sadzīves sīkums

Kāda epizode no manas virtuves:) Brīdī, kad visi banku cilvēciņi izlaisti no darbiņiem kaut ko apēst un mūsu mazajā restorāniņā rinda ārā pa durvīm (normāla paradība katru dienu no plkst. 12:15 un ar mainīgām sekmēm līdz 13:30) mūsu raibajā, t.i. dažāda veida minoritāšu piesātinātajā virtuvē viens no brazīļiem iesaucas "Camon, guys and gays, let's go", kas brīvā tulkojumā uz dzimto nozīmē "Nu džeki un geji, aiziet". Pēc kā es nedaudz sarāvos, jo šāds izsauciens virtuvē, kurā šis minētais sadalījums ir apmēram fiftī - fiftī, likās tāds drusku politnekorekts. Bet man par nelielu brīnumu visi garšīgi nosmejas un pavisam pozitīvā gaisotnē turpina ņemties. Kaut kā tā ļoti cilvēcīgi salikās - cik tas ir normāli. ka šeit kādu nosaukt par geju, ja viņš tāds patiešām ir, nav nekāds apvainojums. Cilvēki par šādām lietām atklāti runā un par to nekaunas. Kas īsti tā homoseksualitāte ir es nezinu, bet vienu es zinu točna, tas nav kaut kas tāds, ko cilvēks izvēlas. Un tāpēc ir tik patīkami redzēt, ka ir vietas, kur katrs var būt tas kas ir un mierīgi ar to sadzīvot.
Visādi citādi - audzinu raksturu. Es vienu dienu sapratu, ka daudz vairāk par to, ko man var iemācīt darīt tajā virtuvē, man pašam vajag iemācīt sev, lai gūtu labumu no visas šitās pieredzes. Šī ir tāda iespēja trenēt raksturu un elementrāru koncentrēšanos un plānveidīgu rīcību. Redz man jau patīk viskautko tīrīt. Tad nu es patīru drusku tur un drisku šite un tad aizmirstu, ka es jau tur sāku kaut ko tīrīt un nepabeidzu, jo te patīrīt izrādījās drusku interesantāk:) Nu tāds mazais prāta vājums. Brīžam liekas, kur es šitāds nesavākts elements esmu varējis kaut ko savā dzīvē paveikt:). Un ir jau manī arī tas stulbais pedantisms, kas neļauj beigt berzt piem. rīsu vārītāju, kamēr mans paša ģīmītis nesāk lūkoties pretī ar jautājošu izteiksmi "ko tu te dari?" Tas, ka vakaros parasti palieku pēdējais mani vairs īpaši neuztrauc, gan jau arī manā dzīvē pienāks brīdis, kad vairāk par visu uz pasaules gribēsies tikt no tās vietas laukā, bet tā kā maksā man par stundām, tad īsti skriet man nav kur:)
Tādi vot pīrāgi:)

Dzīves anekdote: Princese Anna

Ai, nevaru neizstāstīt. Šodien pēc Leona pusdienām parciņā abi ar Kristapu ceļamies iešanai uz darbiņiem, bet pustukšajā laukumā mūs aiztur kāds miesasargs, kas lūdz pagaidīt pāris minūtes, kamēr kāda sieviete, kas šobrīd sniedz interviju, iekāps mašīnā. Mēs paraustam plecus un jautājam onkolim, kas tad tā tāda ir? Viņš pārsteigtu seju pagriežās un vēl pārsteigtāk saka - tā taču ir princese Anna! Paraustam vēlreiz plecus. Man pietiek ar to, ka tā ir princese, bet Kristapam pietiek nekaunība uzjautāt, kas tā princese Anna ir? Onkolis ar pārbolītām acīm mūs nopēta (no sērijas - no kurienes esat nokrituši) un paskaidro, ka tā ir karalienes meita, Čārlza māsa. Čut ne pati karaliene, ja ar Čārlzu kas notiek. Galīgi nosmējāmies.

nosvinējām:)

Smieklīgi Jāņi bija.


Kad mamma zvanīja mūs apsveikt Jāņos un bija ceļā uz ugunskuru, Kristaps vēl strādāja, bet es kompānijā ar jau pieminēto Ievu, viņas draugu un draugu draugu kolumbiešiem ienirām Haidparkā, lai uzpītu vainadziņus. Visrūpīgāk šai dienai bija gatavojies Diego, Ievas draugs, kas bija sagatavojis kastīti ar grillētu gaļiņu un sieru. Tā nu mēs tāda dīvaina kompānija - divas ar vainadziņiem un divi kolumbieši degustējām labumus parka centrā, kamēr jūs sēdējāt jau pie ugunskuriem.



Daugavas Vanagu namiņa kafejnīcā mūs sagaidīja ar sajūsmas saucieniem - "ē, divas ar vainadziņiem, laikam tikko no parka!" Bijām atkostas:):) Tur kafejnīcā par trīs mārciņām, kas ir apmēram 3 lati, pārdeva zelta alu, augšējā zālē nodejojām kājas beigtas visādās tautiskajās dejās, piestūmām vaigus ar pīrādziņiem un socializējāmies latviski. Emocināls brīdis sanāca vakara noslēgumā. Uz lielā teļļuka raidīja LTV pagāšgada Dziesmu svētku sadzietāšanos. Jo vēlāks vakars, jo tuvāk viss klātesošais pūlis pieplaka ekrānam. Kad parādījās Vaira ekrānā, visi aiz sajūsmas aplaudēja. Jocīgi bara instinkti. Dziedāšana līdzi ekrānam noveda pie dziedāšanas arī pēc tam, kad pārraide beidzās. Importa latvietim bija latviešu dziemu klade.


Tik jocīgi bija tādu ierakstu skatīties, tādi pagāšgada Dziesmu svētku sajūta sametās un izrādās bezgalīgs lepnums. Paldies jums, Dziesmu svētku banda, par kopā piedzīvoto!



Jāņu bērni. Kristaps, es, Ieva un pašiem sava Līga:) Tāpēc - Līgām un Jāņiem īpašs sveiciens! Visīpašākais jūsu vienīgajā vārda dienā!

Gatavojamies Jāņiem

Jau otro reizi dzīvē apstākļu sagadīšanās dēļ lasu grāmatu par "mazo lietu dievu". Tur mazai Raelai spēļu rokas pulkstens vienmēr rāda bez desmit divi. Viņa kādreiz gribētu pulksteni ar laika rādītājiem, kurus var grozīt, jo laiks jau ir priekš grozīšanas! Priecīgu Jāņus tāpēc!

Mums arī būs Jāņi. Domājām, izmantot unikālu iespēju un apzināti doties uz Daugavas Vanagu namu pie latviešiem. Mēs jau visi zinām, ar kādu līkumu viens otram apiet latvieši ārvalstīs, bet šoreiz dosimies taisni latviešu spietā (Divas reizes uz ielas dzirdējām latviešus, klāt nepiegājām. Vienā reizē kāds pārītis skaidrā valodā teica "šņabītis... ", bet otrā reizē mamma rāja bērnus ar tekstu "...nu Tu beidzot padomā!"). Mēs pagaidām bariņā esam četri, un viena no tām - Līga. Es arī varētu pieteikties par Līgu, vai Kristapu iekristīt par Jāni, lai lielāks fans rīt. Ceram arī tikt pie vainadziņiem, jādomā tik, ka, Haidparkā plūcot puķītes, neviens mums nesados pa nagiem.

Esam pa darbiem abi. Es strādāju kā pilntiesīgs Deli asistents, pārdodu sierus, desas, kafijas, kūkas, vīnus, maizes, olīveļļas, pesto mērces, visu, ko vien itāļu vēderi prasa. Padomājies, mūsu Deli, kas atrodas Londonas vidū, šodien viens vīrietis ar mani sāka sarunāties itāliski. Es kā cetrālā itāliete automātiksi māju ar galvu si - si ;) Iedevu viņam kafiju un viņš bija laimīgs, ka kāds viņu saprata. Man sajūsmina faksts, ka itāļi sev pāri nedara - viss ir ārkārtīgi garšīgs un svaigs, gan reizēm peld eļļā vai treknā sierā. Noteikti nepārdzīvošu, ja kāds dzīvsvara kilo būs nācis klāt, toties ēdu garšīgi un bez maksas. Reizēm ir dienas, kad mani kā jauniņo pasauc malā, lai uzrīkotu man degustāciju. Pagāšpiektdien bija sieri! No letes neatgāju, kamēr visu degustējamo nebiju izdegustējusi. Citā dienā 7ņos no rīta aicināja uz visādu smalko desu degustāciju, no tās gan atteicos, jo čili salami vai saulē žāvēts bekons brokastīs man neierakstītos.

Stāsts par fanču restorānu arī, lai arī ļoti lēni, tomēr turpinās. Biju uz to izprovēšanos kādu laiku atpakaļ, un secināju, ka tā stīvā sajūta, ko pauž restorāna interjers un pasniegšana izgaist brīdī, kad ierodies kā savējais restorāna aizskatuvē. Viņiem ir izdevies atrast kolosālus cilvēkus. Ha, viens no tiem mani pārsteidza, skaidrā latviešu valodā uzrunājot "Nu sveika, dārgā!". Esmu to darbiņu pie viņiem dabūjusi, tikai citā viņu ķēdes restorānā, vēstniecību rajonā Pimlico. Nedaudz jau stresaini būs, bet galvenais, lai viņu augstībām vēstniekiem labpatīkās atstāt dzeramnaudas, tas arī galvenais:):) Tik tā kā būsim uz vienu nedēļu Latvijā (no 27.06 līdz 07.07), tad priecīgi vienojāmies, ka darbiņu sākšu uzreiz pēc atbraukšanas.

Mājās mums tagad ir austrāļu kaimiņiene. Endijs kaut kur izracis vēl vienu īrnieku, pagalam jauku meiteni, skolotāju, ar kuru vakari pavadās saturīgi, pļāpīgi un smieklīgi. Viņi Austrālijā dzeramo ūdeni ņem no liela tovera, kur satek lietusūdens. Tas nekad nepaliekot vecs.

Priecīgus jums Jāņus, mīļie! Esiet dzīvelīgi un atraisīti dziesmām, un ...baudiet!

Londona zem 10 naudām

Galīgi saskumu. Kāds nopircis to grāmatu, ko biju iesākusi lasīt... grāmatnīcā. Toties, ņemot vērā mūsu izzinošo dabu, nopirku kādu citu (lai neviens nepaspēj izdarīt slikti, to nopērkot) - 1000 lietas, ko Londonā var darīt par mazāk par 10 mārciņām. Nudien kolosāls atradums. Pāris ieteikumi:

- doties apskatīt Benksija (grafiti mākslas guru) mākslu visriņķī Londonai

- Aizdoties uz Haidparka mājdzivnieku kapiņiem

- aizbraukt ar metro līdz parkam, no kura var apskatīt Temzas "vārtus" - milzīgas inženieriskas instalācijas, kas sargā Londonu no plūdiem

- 8 parki, no kuriem var redzēt Londonas panorāmu

- apmeklēt tenisu kursus, kurus atbalsta kāds tenisa lapdaris

- doties uz krodziņu, kur ik pa 5 min nomainās kāds priekšlasītājs

- doties svētdienas rītā pa velti izēsties smaklo tirdziņu degustācijās

- mācīties brazīļu bungu spēli

- apmeklēt visādas jocīgas grāmatnīcas, indiešu templi un medicības muzeju

- piedalīties moonwalk akcijā - sievietes krūšturos izģērbušās skrien minimaratonu par godu krūzts vēzim

- piedalīties flashmob akcijās. Iespied youtube flashmob. Ideja - cilvēki izplata informāciju, ka tikos un tikos visiem jāierodas konkrētā laukumā ar spilveniem un precīzi pēc plkst. sākas spilvenu kaujas, vai sarunā visi stacijā uz 2 minūtēm sastingt, tā teikt - pārsteigt apkārtējos nebrīdinot, radot jocīgu situāciju

- katru piektdienu pievienoties pūlim, kas Londonu apceļo ar krituļslidām

- iet parkā vērot sikspārņus

- doties konkrētās banzīcās zvanīt lielo baznīcas zvanu

- apmeklēt pusdienas laika klasiskās mūzikas koncertus bez maksas

... un tā vēl kādi 900 ieteikumi!

Izpriedu tagad maksimāli ļauties šīs grāmatas ietekumiem, lai dienas garākas un Kristapam starp darbiem un gultu arī būtu kāds interesantums. Kā pirmā ekskursija - uz Barbican Mākslas centru - to apstaigāt jau vien pilotāža un lidojums atpakaļ 70tajos, kad betons bija modē: http://picasaweb.google.com/intasorina/BarbicanArtsCentre#

Londonā par 10 naudām arī var izmēģināt visādas kafijas. Mans cafe latte tops:

1. Absolūti the best - Carluccio's Latte Milano

2. iekš Costas tīkla - itāļi tiešām mīl kafiju un par to viņiem gods un slava

3. iekš Nero tīkla - skat. iepriekšējo piebildi par itāļiem.

... - daudzās, kuras neatceros, kā bija

... Starbucks. Nu tiešām, tiešām jāatvainojas visiem faniem. Kafija traki klibo.

... Subway - nu grandrīz pēdējā vietā

... galīgi pēdējā McDē. Lai arī kā viņi cenšām reklamēt, ka kāda tur svaigi malta - nefiga! Bet Toties pie viņiem ir internets pa brīvu, tāpēc reizēm jāpiecieš šī neērtība, lievienojot daudz cukura.

Sveiciens no Kristapa pirms darbiņa! Foto fokusā - darbiņš:)

p.s. tāds galīgi nesvarīgs ieraksts tapa, vien runāšanas pēc.

Kopš 1999. gada 12. jūnija pagājuši 10 gadi!!!

Jopcik! Tiešām 10 gadi! 10 gadus atpakaļ Šoriņš satika svešu meiteni, bet Rozīte satika svešu un garu Šoriņu.  Un kopš tās dienas daudz kas ir mainījies:):) To mēs arī nosvinējām ar trīs dienu svinībām Londonā un tās apkārtnē:

http://picasaweb.google.com/intasorina/Svinibas10GadiKopa# 

Diena, kad Londona apstājās

"Alleluja" jākliedz debesīs par to, ka Londonas metro atkal ar mums komunicē kā ierasts!

Zin, kā ir, kad Mežaparkā uz Dziesmu svētku koncertiem jāstūķējas, vai no tiem - uz tramvaju! Lūk tāda bija visa Londona pāris dienas, kurā miljoni sakostiem zobiem bīdījās pa ielām, pieturām, autobusiem. 

Zināmā mērā, lai arī nekas nenotika laikā, un cilvēki visriņķī kavēja savus darāmos darbus pat par stundām 2 vai 3, pasākums bija visai terapeitisks un vienojošs.

Ceturtdienas rītā izskan ziņas, ka mūsu metro līnija izrādās streiklauži un dara savu ierasto darbu, tāds atbrīvojums pārņem ķermeni cerībā, ka nebūs jāatkārto iepriekšējās dienas ņurcīšanās. 

Kad izdodas aizstumties garām vairākām pūļu pilnām autobusu pieturām, uz perona satieku cīņu biedrus (ha! visi tagad sadomājuši tērēt mūsu līniju) un, apstājos pūlī, sasveicinos ar blakusstāvošajiem, kas visu jau nokavējuši, sajūtam kopējo atmosfēru. Ar kopējiem sveicieniem tiek pavadīti pāris vilcieni, kuros paralēla kopīga čupošanās ir izspiedusi visu brīvo gaisu. Tad, kādā no nākamajiem, nedaudz tukšākiem vilcieniem pūlī kopīgi iešūpojamies un iestumjamies vagonā, vienojošās saites tiek pastiprinātas. Kāds visai simpātisks puisis tiek iespiests ar degunu manā sejā, tik tuvu, kā tikko atvedoties bija Kristaps, padusē elpo turku izcelsmes panks, bet blakus viens "laiziņš" (savējie zinās, tas tāds frizūras un tipa apzīmējums) neilona žaketē izstieptā rokā tur grāmatu, kuru laikam bija iedomājies lasīt, un ar elkoni baksta  man ausī. Pārējie  ieņēmuši dažādas jogas pozas, ar austiņām ausīs terapeitiski bauda brīdi. 

Tā nobraucam kopā vienu pieturu un nākošajā pieturā visi vienlaicīgi saraucam degunus, atpazīstot bremžu degšanas smaku. Kad parādās dūmi, vilciena vadītājs mūsu visus kopā lūdz pamest vilcienu un arī staciju, jo vilciens degot. Visi sirsnīgi pa otram lāgam nopūšamies un bīdamies ārā. Tas nav tā, ka pa trepēm uzkāpt un tikt pie svaiga gaisa. Gribētu redzēt Londonas metro šķērsgriezumā, kā kurmja alas. Reizēm pa vairākiem stāviem ar ekskalatoriem nobrauc lejā, tad vairākas reizes pagriezies, iekāp liftā, kas uzved augšā, viens tunelis, vēl kāds... sen esi apmaldījies, līdz tiec pie bultiņas "Way out". Redz, ejot visiem kopā, nav iespējams apmaldīties:)

Pa milimetram tipinot, esam visi izkļuvuši ārpasaulē, palaiduši ugunsdzēsējus burzīties ar streiklaužiem, pārgrupējamies un pēc 20 minūšu gājiena tiekamies jau citā komplektācijā pie autobusu pieturas. Nepaiet i ne 15 minūtes un trīs pārpildīti autobusi gar degunu, kad atkal ar iešūpošanos tiek ieņemts autobuss. Liekas, visi jau gaida to brīdi, kad varētu atkal kopā noelsties. Šoreiz tas notiek brīdī, kad šoferis paziņo - šī autobusa galapunts - maršruta pusceļš! Tātad, noelšamies un pusceļā izbirstam kā pupas. Vēlreiz pārgrupēšanās un tad atkārtojot procedūru - pārgrupēšanās / iešūpošanās / noelšanās / izbiršana tiek atkārtots vismaz vēl vienu, ja ne divas reizes. Un redz, nepaiet ne 3 stundas, ka esi darbā!

Nu tagad laikam jāgaida sniegs, kas varētu mums ļaut atkārtot šo atrakciju, jo arī tad Londona apstājoties:):)

Priecīgi par pasaules kārtību esam nu mēs! 

Priecīgi, ka pasaules kārtībā šodien iederās MĀSAS ULLAS DEVĪTKLASES IZLAIDUMS! Nu tad, Kundzīt, lai pasākums KOLOSĀLS un pati DIKTI SMUKA:):):) UN ZIEDI KĀ PAKLĀJS!!! SABUČOJAM UN SAMĪĻOJAM ABI!

Es par sevi:)

Nu sveiki, draudziņi!

Pēdējā laikā gribas tikai gulēt un strādāt, gulēt un strādāt...:)

Nu avienvārdsakot esmu piezemējies darbavietā vienā foršā restorānā, kas patiesībā ir daļa no vienas jaunas Londonas restorānu ķēdes - www.leonrestaurants.co.uk

Koncepšons ir fāstfūds, bet ļoti kvalitatīvs. Protams jau, ka redzot aizkulises nekas vairs tāds īpaši kvlitatīvs neliekas, bet nu pagaidām mēs ar Intu paši to paiciņu vēl ēdam katru dienu. Kā ta tu neēdīsi, ka var dabūt par velti:)

Nu lūk strādāju no pirmdienas līdz piektdienai, sāku 11:00, beidzu 22:00. Tā kā savas 11 stundas katru dienu uz kājām. Mans darba pienākumu spektrs visai plašs, sākot no porciju servēšanas, kas pa dienu notiek kartona, bet vakarā īstos traukos. Tad ir salātu un sulu taisīšana, kafiju un tēju taisīšana, wrapu skrūvēšana, ģenerāla virtuves tīrturēšana nu un tttt. Jāsaka, ka visumā esmu viens apmierināts frukts. Ja darba ir daudz (t.i. daudz cilvēku, ko barot), tad laiks paskrien ātri. Nav jāceļas nenormāli agri un tas patiešām dzīvi dara gaišāku. Mūsu šmoriņpāra karjerā šis ir pirmais profesionālais pieredzes punkts, kas kā tāds ir vienkārši neneovērtējams. Bet vairāk par visu mani priecē fakts, ka faktiski pirmo reizi mūžā es daru to, ko pats biju izdomājis gribot esam, un piepildījis to, ko biju nodomājis piepildīt. Ne mazum eksistenciālu doma raisa arī cilvēki, kas ir apkārt, sākot jau no pašiem barojamajiem - zilo krādziņu banku skudriņklerkiem (mans Leons ir pie Bank station, kas ir pilnīgs banku distrikts), kas pēc komandas 12:05 sarodas pēc savas ēdampaciņas un divos uz ielām vairs nav neviena. Un tad sešos visi paklausīgi sabirst metro virszemes atverēs un pāris iesprūdušie ienāk apēst, vai apdzert kaut ko. Pārsvarā katru dienu vienu un to pašu. Ir viens vīriņš, kurš katru dienu ienāk nopirt Caffe Latte ar prasību pienu uzsildīt līdz 55 grādu temeperatūrai. Tad ir viens tipiņš, kurš katru dienu ienāk pēc ingvera tējas uzlējuma, viens tipiņš katru dienu grib trīs lielas krūzes ar karstu ūdeni glāzēs bez katona apliciņas, bet toties paliknītī. Un tas viss no tiek katru dienu tajā pašā laikā. Nu tāda te ir tā publika. Toties iekšējā varka te nu ir viskrāsaināka, sākot no brazīļiem, kuriem ģenerāli pilnīgi viss ir "po", kuri atbrauc šeit sapelnīt kādus rubuļus, lai iespējami ātrāk dotos atpakaļ, kā viņi paši saka "to spend some time on beaches with bitches" un tad poļi, kuri laikam visur jūtas kā mājās. Divi geji, viena lezbiete, viens francūzis, kas aprecējis brazīļu meiteni un sapņo kļūt par policistu. Lielais šefs - leitis, gados jaunāks par mani, bet ļoti kruts un labs un galīgi easy menedžeris un pa visu šo varku tikai divi briti - viena maza meitenīte, kas macās kaut par mākslas vēsturnieci un assistant manager, kurš ir pusceļā starp saviem 30 un 40 gadiem, pēc izglītības un vēstures aktieris, bet dzīves spiests - restorāna darbinieks, kas meklē iekšēju mieru budismā. 

Nu vot tādi pigori. Dzīve ir viena traka padarīšana. Liekas neticami, ka mēs esam un dzīvojam Londonā. Pilnīgi citas bildes gar acīm, cita ikdiena, citi cilvēki, domas un izjūtas. Katru dienu ejot iekšā savā restorānā pametu acis uz augšu uz St. Paula katedrāli un saprotu, ka točna esmu Londonā. Baigi forši!

Mēnesis Londonā

Lūk, 4. nedēļa :)

Jums man jāatvaino, ka Kristapu nelaižu pierakstīšanas. Viņš joprojām strādā. 

Noslēdzot ceturto nedēļu, varu atzīmēt, ka Šoriņi ir ielauzušies skarbajā Londonas restorānu biznesā.

Vēl pagājušajā nedēļā sāku apsvēt iespēju "ieķert kreņķi" par tēmu - johaidī, kad tas darbs pie manis atnāks.  Sākotnēju sekoju Kristapa piemēram un sūtīju dzīves aprakstus uz vietām, kur gribētos būt, līdz nāca apjausma, ka nav lāga atbildējis neviens, pat ne ar "paldies, esam saņēmuši, izskatīsim". Nepiedodot šādu nepieklājīgu attieksmi, pārgāju pie plāna B - CV dalīšanu kā flaijeri. Visvairāk traucēja ne tas, ka būtu jāiet iekšā un jāprasa, pat ne nostaigātie kilometri, bet gan nepamatotā izvēlība brīdī, kad tiešām gribās strādāt (patiesi kolosāla sajūta:)). 

Negribēju ūķi, negribēju bāru, negribēju nošļukušu ēstuvi... vārdsakot spēlējos loterejās "....Hmmm, un kurš uz šīs ielas saņems manu CV". Līdz vienu dienu Kristaps pieņēma mani darbā par optimistu, apsolīja maksāt par pilna laika slodzi, un te zvans - loterijas uzvarētājs Carluccio's (http://www.carluccios.com/) - itāļu restorāns. Savā itāļu temperimentā sekoja atdzīšanās, ka labākas par mani nav, momentā dod darbu, ar visu to, ka es uz nedēļu tūlīt braucu uz LV :):) abpusēji vienojāmies, ka es labprāt izbaudīšu pārdevējas / bufetnieces / oficiantes lomu viņa deli.

Bet ar to viss nav gana. Pabiju uz pārrunām jau pieminētajā franču smalkmaizīšu smalkbodē (http://www.daylesfordorganic.com/). Franču ģimene ir īpašnieki arī JCB traktoriem un šis organiskais restorāns / veikals ir multimiljonāru kundzītes iegriba. Lai arī gribēju vienkāršu darbiņu kafejnīcā, kur izsapņot sapni par savu kafejnīcu, kur reiz pasniegšu no rītiem siltas maizītes, tieku uzaicināta uz interviju pere -pere - balti - smalkā kafejnīcā, kur visi staigā uz pirkstgaliem, smaida vajadzīgo smaidu un runā ar franču akcentu. Tā nu es, atsvaidzināju savas franču valodas zināšanas mersi boku līmenī un, dungojot dziesmiņu par JCB traktoriem (http://www.youtube.com/watch?v=rGkseGFQLh4), Olivjē kungam spīdošām acīm stāstīju, ka es zinu, ka īsts piens saskābst trīs dienās.  Smalkais Olivjē kungs izrunājās, ka esmu viens no nezcik desmitiem, kas uzaicināti uz pārrunām, un tikai retais tiks uz reālu pārbaudes laiku, nerunājot par to laimīgo, kas tiks pieņemts. Saviebos kā pēc trīs dienām pieskābis piens un nesagribēju tur būt. Nu lūk, un manā optimistes daba dienā, zvana arī Olivjē kungs un aicina mani vienu dienu pagrozīties pābaudes laikā. Tad nu es ceturtdien paņemšu līdzi labu devu humora un došos grozīties. 

Lai arī kā tur ies, visi tie pere smalkie krutumi nav man. Vienīgais, ko nopietni apsveru, ir apmācības, ko gribētu piedzīvot, izgaršot visus vīnus, ēdienus, dzērienus, uzzināt, kas tur iekšā. Pastāstīšu turpinājumu, ja tāds būs:):) Pie itāļiem pagaidām padarbošos, līdz franči vienosies ar sevi :):) nirdzīgi, pēc CV dalīšanas kā flaijerus, šī ir tāda feina pašapziņas celšanas doma.

Runājām ar Kristapu, ka ļoti interesanti ir mainīt attieksmi pret darbu kā tādu, uz kuru nav jāierodas viegli uzvilktam, sadrūmušam un norūpējušamies jau defoltā. Tieši pretēji - mācīties ko jaunu no interesantiem cilvēkiem, vērot, uzzināt informāciju ne caur telefonu vai internetu. Man tas patīk. 

Tagad, kad darbs ir atrasts un tas nav jāiznes mājās, gribas atrast kaut ko sev. Iznākot no darba, pāri ielai ir grāmatnīca ar Starbucks kafejnīcu, kur pavadu daudz laika, lasot visu pēc kārtas. Grāmatnīcai blakus Zara un H&M... kaut kad jau tā kāja paslīdēs:):)

Ā, rīt Londonā sāksies satikmes elle. Laikam tiešām uz trīs dienām metro darbinieki parādīs, kur vēži ziemo visiem šiem ārprātīgajiem miljoniem, uzrīkojot streiku. Kas te darīsies, to tūliņ redzēsim, gan jau ka ziņās arī stāstīs. Mums sanāk iekļauties kopējā panikā, jo ķermeņu transportēšana notiek pamatā ar metro. 

Un, tas viss ir nieks pret to, ka TĀLBERGIEM ŠODIEN 2GADU KĀZU JUBELĪTIS! Mēs sveicam, sveicam, sveicam un atceramies to foršo, saulaino 9. jūniju 2007. gadā:):)

Akal kaut kas smieklīgs, šoreiz Elviss nevar padziedāt kādas backvokālistes dēļ (bilde nav obligāta, ieslēdz fonā): http://www.youtube.com/watch?v=JoObczRKMQI&feature=related

Portobello

Tie, kas bijuši Kamdenā, nākamreiz - uz Portobello tirgu: http://picasaweb.google.com/intasorina/PortobelloTirdzinsUnDaziSmiekligumi#

DAUDZ LAIMES TĒTIM DZIMŠANAS DIENĀ!

IntaInta

Papildināts: http://picasaweb.google.com/intasorina/IntaIntaVardadiena#

Smieklīga vārda diena sanāca:) Pirmkārt, milzīgs smaids manā sejā par jūsu apsveikumiem - virtuālie ziedi, bučas, youtuba klipiņi, telefonzvani, sms un smaidi dikti mani sapriecināja. Mazi sīkumi, bet patiesi jauki!

Tādā virtuālā kārtībā, domāju, ka man paies vai visa diena, nosvinot klusībā ar sevi. Sajutos nedaudz kā sektante, kas slepus kaut ko svin, un neviens pat nenojauš par svētku eksistenci.

Pēc pusdienām kopā ar vīra kungu, saņēmu burvīgu dāvanu no sevis pašas - Nacionālās Portretu galerijas apmeklējumu. Tik tā nelaime, ka pēc stundiņas to iestādījumu slēdza, bet nu tā kā paspēju sasveicināties ar Šekspīra kungu un Džūdiju Denču, tad, uzskatīju, ka priekšstatu esmu guvusi un noteikti atgriezīšos sasveicināties arī ar visiem Tjūdoriem (tie tur daudz un visi vienādi).

Un kā reizi, Trafalgāra laukumā uzsliets liels ekrāns, čakli ļaudis dala publikai, kas sastūmusies ar piknika groziem, piepūšamus padirsenīšus un lietumētelīšus, aicina līdzpaņemto vīnu pārliet plastmasas traukos un ziņo, ka šodien tiešraidē no Rojālās operas Koventgārdenā raidīšot baletu. Kolosāli, nodomāju, kā reizi - vēl viena dāvana sev, šoreiz no Karaliskā baleta. Paldies:) ...Un te pēkšņi aiz muguras mani sauc vārdā, kuram tieši ir vārdadiena, paskatos - Leldītes māsa Ieva! Tad nu kompānijā ar kādu, kas tiešām novērtē vārdadienas būtību, sākām oficiālas svinības. Jāpiebilst nezinātājiem, ka Leldītes māsa Ieva ir zverināts vīnu degustētājs, tad nu mēs līdz nakts vidum mēģinājām apgūt profesijas noslēpumus. Ārā gan neko nešpļāvām:):) Izmanījāmies vakara gaitā arī pārkāpt likumu, vienā no iestādījumiem pierunājām mums pārdot vīnu, kad jau vairs to nedrīkstēja. Smaidīgie pārdevēji mums ierādīja mājīgu otrā stāva zāli, kur, tā arī neiededzot elektrību, ielas neonu gaismu apspīdēti priecājāmies, ka ir likumi, ko reizēm pārkāpt.

Vārda dienas tiešām ir kolosāls bonuss dzīvē... latviešiem:) žēl tos pārējos 7 miljardus, kam jāiztiek tikai ar dzimmeni.

p.s. kam pieeja draugiem - šis smieklīgs gan: http://www.draugiem.lv/friend/?openBlog=1&fid=1006700&pid=4935873

trešā nedēļa

...mazu uzmanību, un tūlīt pēc nedēļas būs arī 4-tās nedēļas kopsavilkums. Tās nedēļas uzvedas kā karuselī, bez brīdināšanas griežās nemanot.

Ik pa brīdim atceros, kas notika ar mani pirms gada (Dziesmu svētku cenu aptaujas, miljons epasti dienā, maģistra rakstīšana un aizstāvēšana, "Helper" grāmatas veidošanas nakts nometnes), noskurinos un jūtos daudz laimīgāka:) Tāpēc, ka tas reiz bija un ir pārdzīvots, un tāpēc, ka pēc gada viss ir savādāk:):):)

Gaidu Kristapu no darbiņa mājā. Tikmēr izravēju dārziņu līdz galam. Abi kungi ar lielu entuzīāsmu ķērās darīt, bet dāma ielej sev sarkanvīnu un izdara līdz galam. Nu nav ar viņiem tik traki, gribējās jau arī izdarīt ko labu, ja jau reiz mūsu mazās ģimenes galva vienīgais šobrīd kastītēs mājās nes dienišķās pusdienas. Viņš tiešām ir pagalam laimīgs, lai arī jāstrādā 11 stundas dienā. Esmu redzējusi viņu visādos darbos un visādos stresos, bet šitik priecīgu par to, ko viņš dara.... nu neatceros.

Es pati? Mācos Londonu no galvas. Ar darbiem tajā restorānā nesanāca (viņi pašu skumji, par to, ka bizness tik lēns), līdz ar to aktīvi skatos, ko varētu iesākt... kādā citā restorānā. Un labi vien ir, jo tur bija tālu jābrauc, un pusi dienas nosist piesvīdušā metro arī nebūtu baigā laime, lai arī kā jau būtu, tā būtu bijis arī labi.

Pavairoju savus dzīves aprakstus CV formātā un dalu visiem laimīgajiem. No sērijas "labi uzvedīsies, iekļaušu savā loterijā". Šobrīd cerīgākie loterijas dalībnieki ir Tate Modern restorāns, Notinghillas skalkmaizīšu smalkbode. Tad jau redzēs... Nebūšu lepna, izstāstīšu.

Toties pa šo laiku esmu piedzīvojusi Londonu. Atceros tās reizes, kad, atbraucot uz pāris dienām, bārdā nodomāju, -kā tas ir te dzīvoties, izmantot visus šos beņķīšus, celiņus. Tagad es to zinu, kā tas ir - forši! Daudz klausos mūziku, lasu Če Gevaras ceļojumu aprakstus (tik normāli, ka ieviešas līdzi vazājama literatūra, ja pusstundu no mājām uz centru ar metro jābrauc) un gaidu, kas notiks tālāk.

Brīvdienās bijām uz Regent's parku, kur es vedīšu draudzenes (tās, kuras atbrauks) zem rozēm dzert šampanieti, bet svētdien mums Gundega (klaidu latvis gadus trīs) ierādīja Braitonas pludmali, kur izskatās apmēram šādi:

Nu tā apmēram mums te iet. Nez, kā jums?

p.s. toč nopirkās ļoti garšīgs sarkanvīns. Ļoti garšīgs. Retums.