ceturtdiena, 2009. gada 25. jūnijs
Sadzīves sīkums
Visādi citādi - audzinu raksturu. Es vienu dienu sapratu, ka daudz vairāk par to, ko man var iemācīt darīt tajā virtuvē, man pašam vajag iemācīt sev, lai gūtu labumu no visas šitās pieredzes. Šī ir tāda iespēja trenēt raksturu un elementrāru koncentrēšanos un plānveidīgu rīcību. Redz man jau patīk viskautko tīrīt. Tad nu es patīru drusku tur un drisku šite un tad aizmirstu, ka es jau tur sāku kaut ko tīrīt un nepabeidzu, jo te patīrīt izrādījās drusku interesantāk:) Nu tāds mazais prāta vājums. Brīžam liekas, kur es šitāds nesavākts elements esmu varējis kaut ko savā dzīvē paveikt:). Un ir jau manī arī tas stulbais pedantisms, kas neļauj beigt berzt piem. rīsu vārītāju, kamēr mans paša ģīmītis nesāk lūkoties pretī ar jautājošu izteiksmi "ko tu te dari?" Tas, ka vakaros parasti palieku pēdējais mani vairs īpaši neuztrauc, gan jau arī manā dzīvē pienāks brīdis, kad vairāk par visu uz pasaules gribēsies tikt no tās vietas laukā, bet tā kā maksā man par stundām, tad īsti skriet man nav kur:)
Tādi vot pīrāgi:)
trešdiena, 2009. gada 24. jūnijs
Dzīves anekdote: Princese Anna
nosvinējām:)
Kad mamma zvanīja mūs apsveikt Jāņos un bija ceļā uz ugunskuru, Kristaps vēl strādāja, bet es kompānijā ar jau pieminēto Ievu, viņas draugu un draugu draugu kolumbiešiem ienirām Haidparkā, lai uzpītu vainadziņus. Visrūpīgāk šai dienai bija gatavojies Diego, Ievas draugs, kas bija sagatavojis kastīti ar grillētu gaļiņu un sieru. Tā nu mēs tāda dīvaina kompānija - divas ar vainadziņiem un divi kolumbieši degustējām labumus parka centrā, kamēr jūs sēdējāt jau pie ugunskuriem.
Daugavas Vanagu namiņa kafejnīcā mūs sagaidīja ar sajūsmas saucieniem - "ē, divas ar vainadziņiem, laikam tikko no parka!" Bijām atkostas:):) Tur kafejnīcā par trīs mārciņām, kas ir apmēram 3 lati, pārdeva zelta alu, augšējā zālē nodejojām kājas beigtas visādās tautiskajās dejās, piestūmām vaigus ar pīrādziņiem un socializējāmies latviski. Emocināls brīdis sanāca vakara noslēgumā. Uz lielā teļļuka raidīja LTV pagāšgada Dziesmu svētku sadzietāšanos. Jo vēlāks vakars, jo tuvāk viss klātesošais pūlis pieplaka ekrānam. Kad parādījās Vaira ekrānā, visi aiz sajūsmas aplaudēja. Jocīgi bara instinkti. Dziedāšana līdzi ekrānam noveda pie dziedāšanas arī pēc tam, kad pārraide beidzās. Importa latvietim bija latviešu dziemu klade.
Tik jocīgi bija tādu ierakstu skatīties, tādi pagāšgada Dziesmu svētku sajūta sametās un izrādās bezgalīgs lepnums. Paldies jums, Dziesmu svētku banda, par kopā piedzīvoto!
Jāņu bērni. Kristaps, es, Ieva un pašiem sava Līga:) Tāpēc - Līgām un Jāņiem īpašs sveiciens! Visīpašākais jūsu vienīgajā vārda dienā!
pirmdiena, 2009. gada 22. jūnijs
Gatavojamies Jāņiem
Mums arī būs Jāņi. Domājām, izmantot unikālu iespēju un apzināti doties uz Daugavas Vanagu namu pie latviešiem. Mēs jau visi zinām, ar kādu līkumu viens otram apiet latvieši ārvalstīs, bet šoreiz dosimies taisni latviešu spietā (Divas reizes uz ielas dzirdējām latviešus, klāt nepiegājām. Vienā reizē kāds pārītis skaidrā valodā teica "šņabītis... ", bet otrā reizē mamma rāja bērnus ar tekstu "...nu Tu beidzot padomā!"). Mēs pagaidām bariņā esam četri, un viena no tām - Līga. Es arī varētu pieteikties par Līgu, vai Kristapu iekristīt par Jāni, lai lielāks fans rīt. Ceram arī tikt pie vainadziņiem, jādomā tik, ka, Haidparkā plūcot puķītes, neviens mums nesados pa nagiem.
Esam pa darbiem abi. Es strādāju kā pilntiesīgs Deli asistents, pārdodu sierus, desas, kafijas, kūkas, vīnus, maizes, olīveļļas, pesto mērces, visu, ko vien itāļu vēderi prasa. Padomājies, mūsu Deli, kas atrodas Londonas vidū, šodien viens vīrietis ar mani sāka sarunāties itāliski. Es kā cetrālā itāliete automātiksi māju ar galvu si - si ;) Iedevu viņam kafiju un viņš bija laimīgs, ka kāds viņu saprata. Man sajūsmina faksts, ka itāļi sev pāri nedara - viss ir ārkārtīgi garšīgs un svaigs, gan reizēm peld eļļā vai treknā sierā. Noteikti nepārdzīvošu, ja kāds dzīvsvara kilo būs nācis klāt, toties ēdu garšīgi un bez maksas. Reizēm ir dienas, kad mani kā jauniņo pasauc malā, lai uzrīkotu man degustāciju. Pagāšpiektdien bija sieri! No letes neatgāju, kamēr visu degustējamo nebiju izdegustējusi. Citā dienā 7ņos no rīta aicināja uz visādu smalko desu degustāciju, no tās gan atteicos, jo čili salami vai saulē žāvēts bekons brokastīs man neierakstītos.
Stāsts par fanču restorānu arī, lai arī ļoti lēni, tomēr turpinās. Biju uz to izprovēšanos kādu laiku atpakaļ, un secināju, ka tā stīvā sajūta, ko pauž restorāna interjers un pasniegšana izgaist brīdī, kad ierodies kā savējais restorāna aizskatuvē. Viņiem ir izdevies atrast kolosālus cilvēkus. Ha, viens no tiem mani pārsteidza, skaidrā latviešu valodā uzrunājot "Nu sveika, dārgā!". Esmu to darbiņu pie viņiem dabūjusi, tikai citā viņu ķēdes restorānā, vēstniecību rajonā Pimlico. Nedaudz jau stresaini būs, bet galvenais, lai viņu augstībām vēstniekiem labpatīkās atstāt dzeramnaudas, tas arī galvenais:):) Tik tā kā būsim uz vienu nedēļu Latvijā (no 27.06 līdz 07.07), tad priecīgi vienojāmies, ka darbiņu sākšu uzreiz pēc atbraukšanas.
Mājās mums tagad ir austrāļu kaimiņiene. Endijs kaut kur izracis vēl vienu īrnieku, pagalam jauku meiteni, skolotāju, ar kuru vakari pavadās saturīgi, pļāpīgi un smieklīgi. Viņi Austrālijā dzeramo ūdeni ņem no liela tovera, kur satek lietusūdens. Tas nekad nepaliekot vecs.
Priecīgus jums Jāņus, mīļie! Esiet dzīvelīgi un atraisīti dziesmām, un ...baudiet!
trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs
Londona zem 10 naudām
pirmdiena, 2009. gada 15. jūnijs
Kopš 1999. gada 12. jūnija pagājuši 10 gadi!!!
piektdiena, 2009. gada 12. jūnijs
Diena, kad Londona apstājās
trešdiena, 2009. gada 10. jūnijs
Es par sevi:)
Nu sveiki, draudziņi!
Pēdējā laikā gribas tikai gulēt un strādāt, gulēt un strādāt...:)
Nu avienvārdsakot esmu piezemējies darbavietā vienā foršā restorānā, kas patiesībā ir daļa no vienas jaunas Londonas restorānu ķēdes - www.leonrestaurants.co.uk
Koncepšons ir fāstfūds, bet ļoti kvalitatīvs. Protams jau, ka redzot aizkulises nekas vairs tāds īpaši kvlitatīvs neliekas, bet nu pagaidām mēs ar Intu paši to paiciņu vēl ēdam katru dienu. Kā ta tu neēdīsi, ka var dabūt par velti:)
Nu lūk strādāju no pirmdienas līdz piektdienai, sāku 11:00, beidzu 22:00. Tā kā savas 11 stundas katru dienu uz kājām. Mans darba pienākumu spektrs visai plašs, sākot no porciju servēšanas, kas pa dienu notiek kartona, bet vakarā īstos traukos. Tad ir salātu un sulu taisīšana, kafiju un tēju taisīšana, wrapu skrūvēšana, ģenerāla virtuves tīrturēšana nu un tttt. Jāsaka, ka visumā esmu viens apmierināts frukts. Ja darba ir daudz (t.i. daudz cilvēku, ko barot), tad laiks paskrien ātri. Nav jāceļas nenormāli agri un tas patiešām dzīvi dara gaišāku. Mūsu šmoriņpāra karjerā šis ir pirmais profesionālais pieredzes punkts, kas kā tāds ir vienkārši neneovērtējams. Bet vairāk par visu mani priecē fakts, ka faktiski pirmo reizi mūžā es daru to, ko pats biju izdomājis gribot esam, un piepildījis to, ko biju nodomājis piepildīt. Ne mazum eksistenciālu doma raisa arī cilvēki, kas ir apkārt, sākot jau no pašiem barojamajiem - zilo krādziņu banku skudriņklerkiem (mans Leons ir pie Bank station, kas ir pilnīgs banku distrikts), kas pēc komandas 12:05 sarodas pēc savas ēdampaciņas un divos uz ielām vairs nav neviena. Un tad sešos visi paklausīgi sabirst metro virszemes atverēs un pāris iesprūdušie ienāk apēst, vai apdzert kaut ko. Pārsvarā katru dienu vienu un to pašu. Ir viens vīriņš, kurš katru dienu ienāk nopirt Caffe Latte ar prasību pienu uzsildīt līdz 55 grādu temeperatūrai. Tad ir viens tipiņš, kurš katru dienu ienāk pēc ingvera tējas uzlējuma, viens tipiņš katru dienu grib trīs lielas krūzes ar karstu ūdeni glāzēs bez katona apliciņas, bet toties paliknītī. Un tas viss no tiek katru dienu tajā pašā laikā. Nu tāda te ir tā publika. Toties iekšējā varka te nu ir viskrāsaināka, sākot no brazīļiem, kuriem ģenerāli pilnīgi viss ir "po", kuri atbrauc šeit sapelnīt kādus rubuļus, lai iespējami ātrāk dotos atpakaļ, kā viņi paši saka "to spend some time on beaches with bitches" un tad poļi, kuri laikam visur jūtas kā mājās. Divi geji, viena lezbiete, viens francūzis, kas aprecējis brazīļu meiteni un sapņo kļūt par policistu. Lielais šefs - leitis, gados jaunāks par mani, bet ļoti kruts un labs un galīgi easy menedžeris un pa visu šo varku tikai divi briti - viena maza meitenīte, kas macās kaut par mākslas vēsturnieci un assistant manager, kurš ir pusceļā starp saviem 30 un 40 gadiem, pēc izglītības un vēstures aktieris, bet dzīves spiests - restorāna darbinieks, kas meklē iekšēju mieru budismā.
Nu vot tādi pigori. Dzīve ir viena traka padarīšana. Liekas neticami, ka mēs esam un dzīvojam Londonā. Pilnīgi citas bildes gar acīm, cita ikdiena, citi cilvēki, domas un izjūtas. Katru dienu ejot iekšā savā restorānā pametu acis uz augšu uz St. Paula katedrāli un saprotu, ka točna esmu Londonā. Baigi forši!
otrdiena, 2009. gada 9. jūnijs
Mēnesis Londonā
svētdiena, 2009. gada 7. jūnijs
Portobello
ceturtdiena, 2009. gada 4. jūnijs
IntaInta
Smieklīga vārda diena sanāca:) Pirmkārt, milzīgs smaids manā sejā par jūsu apsveikumiem - virtuālie ziedi, bučas, youtuba klipiņi, telefonzvani, sms un smaidi dikti mani sapriecināja. Mazi sīkumi, bet patiesi jauki!