situācijas novērtējums pēc pirmajām 2 nedēļām

Kad Londonā apnicis desot par apskates objektiem un jaunatklātiem apvāršņiem, negribas tērēt 30 mārciņas mūziklam, vai kārtējai kafejnīcai vai galīgi nevelk uz muzeju, vienmēr var iesēsties divstāvu autobusā un doties, kur deguns rāda. Un forši, ka deguns vienmēr norāda uz vietu, kur nejauši priekšā ir cits autobuss, kas norādā tālāk vai arī metro stacija. Prātīgi, ja braukšanas karte ir bezizmēra. Samaksā vienu reizi nedēļā tikpat, cik audītim benzīnu, un dragā. Šodien mēs tā izdarījām. Jo uz muzeju Kristaps negribēja (man vispār būtu jābeidz piedāvāt. Tā nu ir vieta, kur varētu pavadīt visu laiku), jo ar kājām skraidīt man negribējās (sestd-svētd vien apstaigājām trīs reizes apkārt Liepājai), jo mājās arī jau nesēdēs, lai arī vieni.

Mājās pārsvarā esam vieni. Paši nedaudz iesmaidām, ka Endijs trennējas par spoku. Viendien Kristaps viņam palīdzēja pielabot kādas tur mēbeles, devās līdzi uz pagrabu pēc papildus detaļām un Endijs nosaka, ka te spoki dzīvo. Abi smaidām bārdā, ka viņš pats nezin, ka ir viens no tiem. Reizēm tiešām ir nenosakāma situācija, vai sešistabu mājā, kurā īrējam tikai istabu, esam vieni vai vairāki. Tikko noklaudzēja durvis. Es domāju, ka viņš nav mājās, bet tagad tiešām neviens neienāca. Spoks būtu izgājis?

Darbi. Visiem, jums, mīļie, jautājumi par darbiem, kas arī droši vien ir tā aizraujošāka daļa. Abi esam piedzīvojuši pāraudes laikus - Kristapam ir atbilde, manu gaidām. Es piektdien pēcpusdienā spēlējos oficiantēs smalkā gala restorānā. Kristaps, kas atnāca uz vakara otru pusi nopētīt, atzina, ka tiešām esmu izskatījusies pēc īstas oficiantes:) Tas mani priecē. Toties kandidāts es nebiju vienīgais. Šovakar viss restorāns tur svin kādus svētkus, bet rīt, cerams, uzzināšu atbildi. Un, ja arī man tas nebūs bijis lemts, meklēšu nākošo, liela muiža! He! Paraleli pa kārtai sūtu CV uz visādiem projektu darbiem, kas tonnām piedāvājās, bet uz tiem konkurence ir smaga, īpaši cilvēkam bez vietējās pieredzes.
Kristapu atzina par labu esam vienā citā restorānā, bet par to lai viņš stāsta pats. Tik pateikšu, ka izskatījās tīri priecīgs par šādu pirmoreizimūžā pieredzi un rīt sāks darbu.

Abi runājām, ka tā cilvēcīgā nelaime ir vēlēties visu uzreiz, bet, ja ņem vērā, ka esam te tik divas nedēļas, tad noticis ir daudzkas - pa lielam esam salīmējuši galvās Londonas karti, atkoduši transportus, kur kas atrodas, esam pietekušies un jau dabūjuši personīgo GB identitāti (vietējais pers. kods), telefonus pieslēguši, arī tūlīt ar banku viss kārtībā. Esam satikuši visādus cilvēkus un pabijuši supervietās, kā arī atklājuši, kur dod koncertus pa brīvu un kur vislētāk un veselīgāk tuvākajā apkārtnē iepirkties, kā arī saņēmām uzaicinājumu no mājas "spoka" pagarināt mūsu īres līgumu un palikt te vēl uz mēnesi. Atbildot brālim uz jautājumu - brīdi, kad skriesim ar galvu sienās, turam pa gabalu. Tagad joprojām baudām, kā grieķi - ar mēru sasniedz pilnību :):) Tas tā, poētkai.

Nu tā. Vienīgais ir sāpīgi tas, ka jūs tagad ēdiet auksto zupu. ...paga, kaut kas jāizštuko....