Kompostrētais latviskums

Pat nezinu, kādas pārdomu un ideju sakritības dēļ uzprasījos aizdoties uz Londonas latviešu kora mēģinājumu. Sagribējās kaut kādu "saviskumu", piederību kādam baram, terapeitisku padziedāšanu un vienkārši pačalošanu savā valodā. Izkāpu savā kefīra pieturā (viena tagad tāda ieviesusies, kurai blakus atrodas veikals "Kaļinka" - rakstāms ar slāvu burtiem. Tur atrodami četru veidu kefīri! Arī Kārums, selgas cepīši parastie, serenādes, Cido sulas un līdzās daudz kam citam arī Staburadzes (??) ražota Vāverītes torte. Vai tad Staburadzes vārdu vēl lieto?) un devos uz turpat netālo Daugavas Vanagu namu. Dziedātāju tikšanās krodziņā, kur pēc brīvprātības principa tiek "iesildītas" balsis ar Aldara zeltu, tad lēnā zosu gājienā uz zālīti, neiztukšoties zelti tiek paņemti līdzi, lai uzmalkotu pa vidu Barisona "Latvijas" taktīm.

Publika maziņa - apmēram 20 cilvēku korītis ar vairumu altu (kora dalībnieki būtu vairāk priecājušies, ja es izrādītos soprāns nevis kārtējais alts), pieci soprāni, trīs tenori un, kā jau īstenā korī pienākas, - viens bass. No tiem - trīs vai četras sirmas galvas, kas raiti, bet ar akcentu runā senā latviešu valodā, vairāki jaunieši, kas Londonā dzimuši un auguši, lielākā daļa izskatījās "pirmā aizbraukšanas" viļņa sekas un daži kā es - tikai nesen.

Lai arī kora rindās neesmu stāvējusi gadus 4-5, jau pirmājā brīdī manīju atšķirību starp zvērīgo Latviešu - iezemiešu attieksmi pret kori kā mūziku, mākslu, sacensību, un klaidu pulcēšanos, lai labi pavadītu laiku, un pierādītu, ka var! Tā nu es divas stundas aizrautīgi izdziedājos, mēģinot balansēt starp abiem lielumiem. Aizverot baltās ēkas durvis aiz sevis, kāds otrais alts man uzjautāja - uz kurieni tu, varbūt pa ceļam? Kad skaļi atbildēju - man uz Sitiju (City - rajons, kur Kristaps strādā) man pēkšņi galvā saslēdzās tāda kompostrēta sajūta - it kā tikko bija tautasdziesmas un pēkšņi atkal Sitija.

Hmm, 18. novembrī koncerts. Jābūt tautastērpos.... kādam ir idejas?

Domu spēks Kornvolā

http://picasaweb.google.com/intasorina/Kornvola#

Ražīgāku darba meklējumu vārdā atbraucu uz Nacionālo Bibliotēku, lai nebūtu jāiztīra vēlreiz visa māja, lai nebūtu jāsāk gludināt zeķes, tīrīt ledusskapu vai ravēt puķpodus. Spīd saulīte, īpaši neglīto bibliotēkas māju apsēduši baloži, blakus vīrietis grauž nagus. Vai esat dzirdējuši, ka domas regulē fizisko pasauli, reizēm es tam ļoti ticu, iespējams, reiz redzētās filmas Secret sekas. Sāku par to runāt, jo kādu brīdi esmu uzvilkusies par nagu grauzējiem. Kur vien paskatos, kāds grauž nagus - bibliotēkā, veikalā un, kas pats ļaunākais, metro, kur tādam nagu grauzim jāsēž pretī pusstunda. Reizēm liekas, ka viņš / viņa nodīrās pirkstus līdz kaulam (tas no tuvākiem vērojumiem metro). Tikai nesen man saslēdzās, ka nagu grauzēji riņķo tikai ap mani (ar Kristapu vai kaimiņienēm tā nenotiek) un jo vairāk es par viņiem kreņķēšos, jo vairāk viņi mani apsēdīs. Tikko es tam pastiprināti pievēršu uzmanību, tā viens nagu grauzējs atkal sēž man blakus.

Runājot par tēmu "domas regulē fizisko pasauli", pastāstīšu par mūsu neseno ceļojumu. Palūdzu darbā brīvdienas uz nedēļu (jo pēc peļņas likumiem nov un dec menešos restorāna bizness nedod brīvdienas, bet kas to lai zina, vai līdz janvārim tur sabūšu) un sakombinējot brīvās dienas kopā ar Kristapu, noslēmām izrauties no Londonas burzmas. Līdz pat brīdim, kad ieraudzījām mūsu izīrēto mašīnu, nezinājām, kur un kā dosimies, tā teikt, ļāvāmies plūsmai. Tajā brīdī mūs sāka pārsteigt visādas mazas nejaušības. Te dažas no tām -

- Ar interneta palīdzību izīrējām mašīnu. Pasaulē, kurā visi brauc pa nepareizo pusi, vēlējāmies mazu zumzīšmašīnīti ar automātu kārbu, bet visam pa spīti internetā pieejamās tikai ar mehānisko. Automāti tām, kas iederās superextraluksus klasēs. Daudz nedomādami, atķeksējām savu izvēli pie mini klases. Kā gadījās kā ne - zumzīšmasīnītes vietā mums iedeva precīzi extra luksus klases kuģi (tomēr ar mehānisko kārbu), jo maziņām izbeigušās, bet mēs jau esam samaksājuši. Kristapa seja atplauka. Kā nekā nav sēdēts pie stūres mēnešiem.

- Visā prieka eiforijā par brīvdienam, kosmoskuģi un saulaino laiku, vienā brīdī attapu, ka mans maciņš pazudis. Banku kartes, braukšanas karte, tiesības.... viss tur bija iekšā un viss ir pazudis. Nostūrējām sānceļa bistro un es apzvanīju bankas, lai slēgtu kartes. Vēlreiz un vēlreiz pārmeklējām visu mašīnu, kabatas, somas, ieloces, beņķus, es jau sāku iztēloties, kāds būs mans nākošais maciņš. Kā jau braucienā - jākāpj no mašīnas ārā un atkal iekšā, jāpiestāj, jāizņem ēdamie no bagažnieka, visu laiku pieturēju domu, ka tas maciņš ir labu clivēku rokās un viņš pie manis atkal atradīsies. Līdz vienā brīdī Kristaps mani pasauc atpakaļ - Intiņ, paskaties, kas uz Tava beņķa! - maciņš! Mute pavērās. Goda vārds, tas maciņš no gaisa nokrita!

- Braucām uz duračku un pavisam neplānoti uzdūrāmies Džeinas Ostinas mājai, Čederas ciematam (vieta, kur ražo Lielbritānijā tik slaveno čederas sieru) un arī Mokey World-am! Monkey World bija seriāls Animal Planet, kas sākās precīzi brīdī, kad no rīta bija jamostas. Tā vietā, lai uzklausītu visas pasaules bēdas kādās no rīta ziņām, kādu pusgadu no rītiem modāmies ar stāstiem, kā tie izglābti šimpanzes, orangutāni, kapucīņi un citi līdzīgie, un kā viņiem atkal māca būt par pērtiķiem īpašā centrā. Tā nu pilnīgi nejaušā kārtā apciemoju bezrokaino Lala, pīpēšanas atkarībnieku Čārliju un visus pārējos. Apbrīnojams ir izdarītais cilvēku darbs. Pirms 20 gadiem viņi izbijušā cūku fermā atveda pirmo šimpanzi, kas bija turēta 10 gadus būrī.

- Finālā aizkļuvām līdz patiesi skaistai Anglijas daļai - Kornvolai. Daba vienkārši neaprakstāma, jūras krasti un nebeidzamās pļavas, kas ieskauj kalnaino apvidu rada elpu aizraujošus skatus, īpaši, ja iespēja to izbraukāt nejauši iegūtā kosmosa kuģī. Celiņi vietām tik šauri, ka neiespējams izmainīties ar pretimbraucošo (attausa atmiņā līdzīgs brauciens pa Īriju, bet toreiz mums bija zumzīšmašīnīte), bet tur jau viss tas skaistums. Atpakaļ braucot Bathas virzienā (latviski būtu Bāta, bet taupot Evijas emocijas, domāju labāk rakstīt angliskajā variantā. Katrā ziņā pilsēta, kur jāaizbrauc vēlreiz, pārāk skaista) uz viena tāda celiņa ap vienpadsmitiem naktī, mūsu mašīnas priekšā vicinās cilvēka stāvs. Piebremzējām, trīcoša meitene knapi spējīga izteikt, ka vajadzīgs telefons. Tikko cietusi avārijā, tur mašīnā joprojām ir viņas māsa! Jopcik. Pavērāmies krūmos - mašīna kājām gaisā, kāds ložņā ārā no tās. Māsa, paldies dievam dzīva un vesela. Pēkšņi tikām ierauti stāstā visā pilnībā. Abas meitenes šokā tā purēja, ka teikumu nevarēja salikt kopā - esot braukušas, kaut kādas smiltis uz ceļa, tad bremzēja, tagad mamma nositīs par to masīnu, sasista jau otrā šonedēļ.... Aiz aukstuma, aiz šoka un izbīļa viņas drebēja, drīzāk tiešām purēja ārprātīgi. Vienīgais, ko varam izdarīt, viņas apskaut un mēģināt noturēt, lai nestaigā pa ceļa vidu, un gaidīt kamēr mamma atbrauks. Sapratu, ka galīgi nezinu, kā rīkoties tādās situācijās. Laikam vienīgais - nesapanikoties. Pat negribu domāt par to, ja tur tā māsa būtu paikusi. Atvadoties novēlēju meitenēm daudz laimes otrajā dzimšanas dienā, mašīna ir tikai lužņi,

Nu jau esam atpakaļ Londonā. Man šī nedēļa vēl brīva, Kristaps strādā, es meklēju darbu. Šodien no sava ceļojuma atgriezīsies abas austrāļu kaimiņienes - bija līdz Skotijai aizšāvušas. Tad jau būs ko dzirdēt. Visticamākais, ka visas atlikušās dienas arī pavadīšu šeit, bibliotēkā, jo mājās bez zeķu gludināšanas nevarētu neiesastīties bezgalīgajā tarkšķēšanā.

Priecīgi jums!
Emītim daudz laimes otrajā dzīves dzimšanas dienā un māsai Ullai - daudz laimes vārdiņdienā, un lai galīgi nenokavētu - daudz laimes Ozolam Jānim dzimmenē, kas tepat aiz stūra!

Kā iesmērēt neiespējamo

Prmajā dienā, pēc iebraukšanas Londonā, devāmies bezmaksas ekskursijā - ļāvām lai vietējie mākleri mūs pacienā ar kafiju un izrāda lielpilsētas rajonus. Kā šodien atceros, māklere parādīja pusotru dzīvokli un aizināja uz biroju, tur mēs sazināšoties ar īpašnieku par cenu un mūs pieteikšot kā iespējamus īrniekus. Uz jautājumu, ko tas nozīmē, vai varam īpašniekam atteikt, ka atraduši labāku variantu, atbilde bija "nu tas vairs nebūtu pieklājīgi".

Vasaras sākumā, atverot bankā kontu un lūdzot piešķirt minimālo komplektu - nekādus overdraftus, nekādas kredītkartes, nekādas papildus apdrošināšanas, likās aizdomīgi, ka tajā pašā mirklī tika piezīmēta mūsu nākošā tikšanās bankā pēc trīs mēnešiem, t.i. augustā. Ierados augustā, lai pārskatītu mūsu un bankas attiecības, turpinātu mūsu elementārās attiecības, t.i. ieprasītos uz karti, kas ir vairāk kā SOLO (kaut kas ļoti vienkāršs, tik vien kā norēķināties veikalā), lai var izdzīvot arī internetā, pajautāt jautājumus, kas mums sakrājušies saistībā ar naudas apjoma palielināšanu, ko izņemt no automāta, pārskaitīt internetā utt. Tā vietā Rozālija, ļoti trennēts klerks, sarunu uzsāka ar vārdiem, kāds man ir telefona aparāts. Kad atbildēju - vienkāršākais no visiem, nebūtu žēl, ja pazustu, viņa saprata, ka jāmaina taktika. Nākošais jautājums bija - ja es nomirtu, vai manā ģimene varētu segt mana ķermeņa pārvešanu uz mājām. Johaidī, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Atbildēju, ka pagaidām neplānoju mirt. Nākošie jautājumi, liekas, bija tik pat emocionāli. Bez elpas ievilkšanas viņa man ne tikai piedāvā kādu tur golden klienta statusu ar visām pretnāves gadījumu apdrošināšanām (cik spēju izsekot, tur visas iespējamās apdrošināšanas bija iekļautas) ... "uz tātad mēs no jūsu konta mēnesī par to paņemsim tik un tik". Lai ar godu tiktu vaļā no Rozālijas, ierunājos, ka man ar vīru jāapspriežas. "jājā, mēs te tagad visu jau aizpildījām, lūdzu parakstieties, un vīram aiznesiet bukletiņu". Paldies, vēja māte, gribējās teikt. Galīgi apjukusi izgāju no bankas, tik daudz sapratu, ka neko neesmu parakstījusi, pilnas rokas ar bukletiem, bet to, ko vēlējos, tā arī nemaz neesmu dabūjusi. Banka uzaicināja parunāties par jaunāko produktu. Reāls kreņķis par nočakarēto laiku.

Domāju, ja man Rozālija šitā, ieiešu citā filiālē, notēlošu blondīni un koncentrēšos uz savām vajadzībām. "Nē, nu jūsu kontam nav ne vainas, tikai mēs nevaram dot nekādu citu karti, kā tikai (nožēlojamo - autora piezīme) Solo karti, neuztveriet to personīgi." Paldies, meža māte. "toties, vai jusu istaba kuru īrējat, ir slēdzama..." un sākās tieši tas pats. Izlocījos kā nu mācēju ar nu jau diezgan strupām atbildēm.

Tie stasti jau bija aizkrāmējušies prom, kad pēkšņi - pagājušo nedēļu st''avu pasta rindā un nejauši uzjautāju kādam tur servisa cilvēkam padomiņu par naudas pārvedumiem un Latviju. "Ah tā, nu kā tad sokas jūsu vīram Latvijā, ah, viņš ir šeit, ah, viņš arī te strādā, un cik jūs maksājiet par bankas kontu...Jā, un šeit jau ir aizpildīta anketa, ....nu vīram variet aiznest bukletiņu, nav nepieciešams, lai par šo pakalpojumu parakstītos jūs abi." Teju apraudājos no sajūsmas. Teicu, paldies, Abdul, šobrīd neko neparakstīšu, jo mani šis pakalpojums neinteresē. Lūdzu, kādas izmaksas ir pārvedumiem uz Latviju. Esmu augusi. Pateicu vēlreiz Paldies Abdul un izgāju lepni paceltu galvu ārā. Neiesmērēsiet man neko!

Kristaps pazaudēja bankas karti, pieteica kā zudušu, un banka pati atsūtīja VISA karti vietā! Morāle - nav ko jāiet uz banku kaut ko prasīt, ja visātrāk viss nokārtojas brīdī, kad kaut kas pazaudēts.

Cilvēku cilvēcība

Londona man māca cilvēcību.
Dzīvot lielā pūznī nozīmē zināt savu vietu un sadzīvot ar pārējiem visu krāsu kukaiņiem. Sākumā kā pārsteigums bija situācijas, ka cilvēki metro samainījās vietām, lai mēs ar Kristapu varētu apsēsties kopā. Ne lūgti, ne prasīti, vienkārši cilvēcīgi saprotot kopā sēdēšanas burvīgumu. Tagad šādas darbības novēroju diezgan bieži, un arī pati pārsēžos pa vienu vietu uz priekšu, lai pārītis varētu sačupoties.

Vienu citu dienu ar nolasāmu jautājumu sejā vietējā lietoto grāmatu veikalā meklēju Londonas karti. Stāstu saimniekam, ka gribētu karti par mākslu uzveidot, vai viņam nav kāds eksemplārs, ko nebūtu žēl nodot sašķērēšanai. Manās rokās nonāk neliela kartīte, ko viņš dāvina ar vārdiem "Tu šodien esi man miljonais pircējs!" Es nosmaidīju patiesu smaidu.

Vēl vasaras vidū pie Paula katedrāles gaidīju Kristapa pusdienas. Blakus uz beņķīša notika romantiska rosība, divi puiši kaislīgi skūpstījās. Nospriedu, ka vienīgais, kas mani mulsina šajā situācijā ir fakts, ka kāds vispār tur tik kaislīgi skūpstās. Darba kolēģi iepazīstina ar savām tā paša dzimuma otrajām pusēm, metro gaidot, cilvēki meitenes samīļojās un uz atvadām sabučojas, teātrī vien otram sačupuši uz pleca divi kungi. Tupat blakus sēž musulmaniete, kurai aiklāta seja, izņemot acis. Sapriecājos, ka atrodos pilsētā, kur jebkāda dažādība ir akceptēta.

Restorānā sāku sarunu ar kādu kungu no sērijas- kāds Ņujorkā vakar bija laiks... Uzzinot, ka es no LV, pēkšņi uzsāka apcerējumu par to, cik netaisnīgi, ka Rotko joprojām piemin kā Krievijā dzimušu, ja dzimis Latvijā. Es biju uz pakaļas ko tādu dzirdot. Viņš pagāšnedēļ ar Rotko dēlu runājis.
...un tas onkolītis, kas tur restorānā ķipa strāda (vairāk grozās pie ieejas un uzņem viesus, risina neatrisināmas problēmas ar sakārnīšu tantītēm, izmet kādu joku), izrādās ir kungs, kas 15 gadus bijis viesnīcu ķēdes "7 seasons" direktors un pēc tam 15 gadus darbojies restorānu biznesā, atvēris desmitiem restorānu, ieskaitot Harodā esošos.... Nodzīvojies līdz infarktam un tagad vienkārši prieka pēc nākot uz darbu, un kā likums, visu laiku sūkstās par sāpošajām kājām.
Līdzīgs ir vēl viens kadrs, kas visus dresē, izsper kādu joku, visus nostrostē, bet jocīgas sakritības kārtā, viņa darba dienās cilvēku restorānā kā pilns. Strādājis Ņujorkā pa viesnīcas direktoru, tad saķēris infarktu un tagad vienkārši prieka pēc nāk uz darbu.
Tā domāju, cik jocīgi, ka tādus cilvēkus satieku. Viņiem cits apvārsnis, citas robežas, īpašs humors, prasības zvērīgas, bet ne sīkumainas. Es jūtos labi tādu kompānijā.

Un, ja esi Londonā uz elevatora, ievēro, ka visi stāv labajā pusē. Tas tāpēc, lai steidzīgie varētu aizskriet garām. Cilvēcīgi.

Bildes:
Vindsora:http://picasaweb.google.com/intasorina/Windsor#
Konteinermājas:http://picasaweb.google.com/intasorina/Saatchi#
Sači galerija: http://picasaweb.google.com/intasorina/KonteinermajasUnDainers#

Internets / cietums/ Romāns Abramovičs

Nespēju noticēt savām acīm, kad ieraudzīju laikrakstā ar 400 000 exsemplāru dienā šādu rakstiņu. Sirdi pacilājoši iespurdzos! Ko es teicu! Internets te ir pilnīgā p****ļā. To pat viņi atzīst publiski.

Kā arī ar 400 000 lasītāji 1. septembrī izlasīja par Liepājas cietumu. Iespaidīgi izskatās izklājumā - teju trešdaļa lapas.

Romāns lāga onka. Romāns neko galīgi nepaēda, tik vien kā izdzēra suliņu un nopriecājās par kafiju. Romāns īpaši negaidot, atnāca samaksāt rēķinu, apjautājās, no kurienes tad esmu, paņaudējām, ka ārā paliek arvien aukstāks, nosmējām, ka Latvijā tik daudz cilvēku, cik East Finčlijā, uz viņa interesi par to, vai man patīk Londona, atbildēju apstiprinoši. Tāda sajūta, ka man jūs visus no viņa jāpasveicina :) Lāga onka, drīzāk ļoti šarmants kungs. Un tā botoks dāmīte, kas bija līdzi, izrādās ir pati Daša:)... ko tik googlā nevar uzzināt. Viņa paēda kārtīgi.

viesu un bezinterneta terapija

Vai zinājāt, ka interneta trūkumu organismā var aizvietot ar viesu uzņemšanu? Joprojām dzīvojos pāris centimetrus virs zemes - iepriekšējā nedēļas nogalē apciemoja mūs Klēģeri ar draugiem, bet tikko lidostas autobusā iesēdinājām Zemīšus. Divas nedēļas nogales dienas Londona tika izdzīvota vēlreiz un vēlreiz, vakari iestiepās rītos, pa vidu vēl mēģinot laikus ierasties darbā un astoņas stundas godīgi nostrādāt. Kolosāla sajūta, ka joki tiek pateikti ar pusvārdu un kompānija smejas līdz asarām stundas no vietas. Kaut kādā brīdī, latviešu valodā skaļā balstī stāstot par mums pašiem, katrs izteiktais vārds ir kā terapija, īpaši tādam fruktam kā man, kas faktiski domā skaļā balsī.

Visādas bildītes salikšu tagad... ko tur daudz stāstīt.

Te no vazāšanas pa Liverpūles ielas stacijas rajonu, kur blakus kolorīts Spitafield tirdziņš: http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaPaLiverpulesStacijuUnSpitafildaTirgu#
Lūk, arī solītā Oxforda: http://picasaweb.google.com/intasorina/KazuJubelisOxforda#
Ieskats uzdzīvē ar Klēģeriem: http://picasaweb.google.com/intasorina/KlegeruApciemojums#
Zemīši trāpīja tieši Liānas dzimdienā: http://picasaweb.google.com/intasorina/ZemisiLondonaUnLianasDzimmene#
Ja viesi kādā brīdī iesūtīs bildes no saviem aparātiem, un būs arī kas glīts, es pievienošu klāt jau esošajām miglu bildēm:):)

Runājot par bezinterneta terapiju - tā izgadījās, ka lielajā Londonā, faktiski, impērijas galvaspilsētā sāk rasties visādi trūkumi, kas bendē dzīvi. Internets izrādījās cietais rieksts. Kaut kā prātā bijām iedomājušies, ka gan jau kāds vietējais gudrinieks ievilks vadu no kaimiņmājas, bet izrādās, ka te visu operā Lielbritānijas telekompānija, un pat nieka vadu, no kura atkarīga eksistence, operē tikai lielās telekompānijas, kas internetu dod caur BritishTelecom. Nošauties. Tāpat kā daudz kur trūkst telefona zona, tāpat kā nevar nopirkt labas zeķu bikses, kuru numurs būtu mazāks par 40den, tāpat kā importa Depo nevar nopirkt atsevišķas sastāvdaļas, no kurām uztaisīt plauktus, tāpat kā piena produktu klāsts ir nožēlojams pat lielveikalā....

Beigu galā droši vien jautāsiet, kā tad mums te tā iet, nu tā, paīstam.... Labi. Es nopietni atkal esmu ķērusies pie jauniem darba meklējumiem. Ne nu tāpēc, ka neapmierinātu šībrīža, bet gan tāpēc, ka tiešām jūtu, ka varu darīt daudz vairāk kā atbildēt uz sūdzībā par to, ka maize ir auksta vai nevaram pasniegt organizko krāna ūdeni. Nudien reizēm skumji sametas no tās publikas. Iespējams, ka šo tēzi par manu darba meklēšanu jau esat dzirdējuši, bet liekas, tas paņems kādu laiku.... sākot ar niecīgu detaļu kā sava CV pilnīga radīšana atkal no nulles. Mūžu dzīvo - mūžu mācies.
Esmu priecīga par Kristapu. Viņš mācās pavāru lietas ar tādu aizrautību! Kā viņš pasaka - darbs, kas jādara ar rokām un tomēr ir radīšanas prieks.

Mīļie, visus samīļoju no sirds, īpaši Rogus, kas zem Rogu ģimenes karoga nodzīvojuši pirmo gadiņu. Gods un prieks būt jūsu vedējiem forever:):)


p.s. galds, pir kura top un turpmāk taps ieraksti:

5 gadu kāzu jubelis

5 gadu kāzu jubileja vispār ir kolosāls iemesls tikt ārā no Londonas pūžņa un nodzīvoties zaļi. Bija radies sarakstiņš, kuru noteikti ir jāizpilda, un Oksfordas apskatīšana bija diezgan prioritāra šajā listē:) Ņēmām to lietu nopietni un devāmies apskatīt vietu, kur zinību kalni sagrupēti vairāk kā 40 koledžās, kur pirmās no tām dibinātas jau 12. gs. "Man kā vēsturniecei..." salikās tā jocīgi par tēmu cik te viss sens. Padomājies, kad viņi dibina pirmās universitātes, mums tiek dibināta Rīga; kad Britānijā sāk runāt par sieviešu tiesībām - Latvijā dzimtļauži bez tiesībām; kad sāk veidoties latviešu literārā valoda, te virpina humoru "trīs vīri laivā".

Pilnīgi nejaušā kārtā Oksfordā risinājās "open house Oxford" jeb "atvērto durvju diena" - iespēja apmeklēt iestādes, mājas, koledžas, kas parastajam apmeklētājam normālos apstākļos tiek liegts (līdzīgs pasākums nākošā nedēļā noritēs Londonā). Ņemot vērā, ka pilsētas vecākā un skaistākā daļa ir būvēta kādus 400 gadus atpakaļ, tad kopējā pilsētas sajūta ir visai nomācoša. Drumi mūri, pelēki mazi lodziņi, kas atgādina vairāk klosterus. Kad mūros ieiet iekšā, tur paveras burvīga iekšējā pasaulīte - dārzi, skvēriņi, halles, baznīciņas, kuros acīmredzot visa tā iekšējā koledžas dzīve notiek. Bijām arī vecākajā Lielbritānijas bibliotēkā, kur jau 500 gadus tā saņem no izdevējiem katru grāmatu, kas publicēta. Bibliotēka pati nodeva savu atrašanos vietu. Kamēr mēs to meklējām, pēkšņi uz ielas ļoti skaidri varēja sajust Latvijas nacionālās bibliotēkas grāmatu smaku. Izrādās, bijām nostājušies blakus ventilācijas lūkai, kur aiz stūra ir arī pati bibliotēka. Nākas secināt, ka pasaulē visas bibliotēkas smaržo vienādi - pēc LNB. Oxforda izrādās ir pasaulei devusi Tolkīnu un Alises brīnumzemi. Maģiska vieta. Nu.... ne pārāk romantiska 5 gadu kāzu jubilejas svinēšanai, bet neies jau un nelūrēs visu dienu viens otram acīs ;)

Visādi citādi - viss pa vecam, rutīnā nepaspējam iedzīvoties :) Kristaps nu ir pilntiesīgs students, sāks jau trešdien apgūt zinības. Es ļoti par to priecājos, atceroties cik nesen viņam studēšana bija pēdējākā vietā. Mājas foršas, kur dzīvoties, tik vēl tas internets nav nokārtots. Izmantoju visādas 21gs iespējasa pieslēgties caur telefonu un visādi citādi izlīdzēties. Tāpēc pagaidām bildes nevaru ielādēt. Bet kā tikko - tā uzreiz:):)

Dikti gaidām Klēģeru pāri ciemos, vairs tik kādas 4 dienas. Zamīši arī pošas.... Ui, kā mēs jūs gaidām:):):):)

Daudz laimes kāzu gadadienā Rūtentāļu pārim!!!!! Droši vien šogad vīnogulāja ražu varat novākt:):)