septembris

Ar ronalda mcdonalda svētību, kas izdomājis inetu un tualetes dot par brīvu, arī ierakstīšu jums rindiņu un pēc tam došos mājās.
Kristaps jau ierakstījās par mājām, par kurām arī es nevaru nerunāt. Liāna pie pirmās izdevības izmērīja, ka no krodziņa pāri ielai ir tieši 50 soļi līdz gultai:) Savukārt tieši zem logiem ir veikals, kur brokastis dodamies iegādāt pidžammās. Kā teiktu Ufo - ideāls piess. Patiesībā mēs ceļamies ar veikala atvēršanu un dodamies gulēt, kad veikals slēdzās. Tā kā mūsu mājīgā istaba atrodas tieši virs bodes, tad garajos rītos modinātājs ir veikala ding-dongs (pīkstulis, kas veikalniekam vēsta par klienta ienākšanu par durvīm). Kaitinoši jau ir, bet toties rīti neiestiepjas vēl garākos rītos. Veikaliņā ir viss dzīvei nepieciešamais, ieskaitot follijs, auzu pārslas, korķviļķis un viss pārējais. Būs jāuzsāk sarunas par procentu atlaidi, jo brokastu greipfrūtu noiets bodei garantēts:)
Savukārt krodziņš dzīvo savā nodabā necerētu klusi. Nospriedām, ka tas tāds vecu vīru krogs, kur onkas vakarā nekaitīgi izdzer pa pintei. Krogā dzīvo pelēksvītrains minkāns un sainmieko Džons ar draudzeni, bet bārnene esot no Zvviedrijas. Sākam apzināt apkārtējos ērtākai sadzīvei.

Kristaps jau divos vārdos izlielījās par dušu, bet es nevaru nepasvītrot dušas nozīmi mūsu dzīvē. Endijs mūs bija nospīdzinājis līdz izmisumam ar ūdens sildīšanas ekonomiju (pat vienu augusta rītu tā caur smaidu teica "jūs noteikti esat pamanījuši, ka duša tāda vēsa. Esmu ietaupījis uz gāzi pamatīgi". Ceru, ka viņš pamanīja mūsu sejas, kas visnotaļ vēstīja to, cik viņa joks nav bijis smieklīgs). Savukārt ūdens spiediens nav pašsaprotama parādība šajā miljonu pilsētā. Ja esi ar svešinieku beidzis runāt par laiku, droši vari uzsākt sarunu par ūdens spiedienu! Kaut kas nežēlīgs. Pēc trīs mēnešiem vidusmēra dušā vārdu salikums "ātra dušiņa" kļūst par izsmieklu. Džeina pat teica, ka ja jaunajā mājā būs tāds pats spiediens kā Endija mājā, viņa apsver savu garo matu nogriešanu! Tas nu būtu kaut kas nenormāls, bet realitāte. Paldies dievam, saimnieks mums pie boilera ierīkojis ūdenspumpi.

Tagad cenšamies apdzīvot mūsu māju. Abas meitenes ir vienkāršī debišķīgas, kamēr mēs pa darbiem, viņas pamanījušās savilkt visādas mazmantiņas, kas mājas padara par mājām. Tagad tik notiek cīniņš par televizora piešķilšanu. Taču vesels stāsts par televizora vešanu uz mūsu mājām, to tas tika vests ar metro. Abas dabūjušas visiem dievooties, ka goda vārds to nav nozagušas :) Pagalmiņš pagaidām tāds dieva dots, bet lēnām uzņem mūsu savestos zaļumus, bazikus un lokus.

Ai, un par britu vasaru, kas beigusies vispār jau nav vērts runāt. Pagāšnedēļ trīs dienas bez lietus jau likās aizdomīgas. Tagad jau atkal viss sliedēs, pie tam septembris gaisā. Jā, to nu šodien tiešām varēja just, galu galā abas mājas kolēģes devās uz saviem skolotāju darbiem, bet mums darbiņa spriekšā uz gājēju celiņa ik pa brīdim pieparkojās rolsroisi un bentliji, kas izlaida lepnos vecakus, daļēji histeriskas māmiņas ar botoks lūpām un iestieptām sejām (tās sejas saucas "why so serious?" Ledžera fani zinās no kurienes tas) ar sapucētajām atvasēm uz brokastu tēju. Ka jums saku - ne atskatīties. Liāna katru dienu ierunājas - nu nevar būt, ka šodien nav ne viena stāsta:) Un katru dienu ir kāds eksemplāris, kuru vērot un nenobrīnīties, bet nu skaidrs, ka, "tad, kad sāc smaržot glāzes, tad ir skaidrs, ka tev nauda ir pa daudz" (Liānas citāts).

Labi, došos apdzīvot mājas, noskriet kādu km. Mani maratonistes panākumi pagaidām pieticīgi, lai ari 20 minūtes bez apstājas skriet man ir baiss sasniegums.

Dvīņu brāļiem Reinim Rozītim un Tālbergu Kristapam daudz laimes dzimmenēs! Savukārt, vecākiem - lai jauks un piedzīvojumu pilns ceļojums. Noteikti pārbaudiet, vai tiešām greizie ratii ar kājām gaisā un ūdens izlietnē notek uz otru pusi, un nogaršojiet Vegimite (gluži neēdams nav, bet norīt nav iespējams) :):)

Jaunās mājas

Sveiki, draudziņi!

Es - Kristaps esmu pilnvarots jums ziņot, ka esam pārvākušies (salūts;)

Tas nozīmē, ka vēl nav Interneta, tāpēc šo mantu pagaidām nākas zagt darba vietā!

Visas pārējās mantas ir droši novietotas mūsu jaunajā istabā, kas atrodas jaunajā mājvietā, kas atrodas tajāpat metro stacijā, kurā mitāmies arī iepriekš, bet tikai drusku tālāk. Vecajām mantām ir piepulcējušās jaunās - koka galds ar lavandas ziedu podu uz tā, dzeltens krēsls ar pieskaņotu dzeltenu galda lampu. Divas naktslampas abpus gultai ar jauniem palagiem, spilveniem un arī segu. Tā kā mūsu ģimenē ir jau divas segas, viena uz salas un otra kontinentā. Vēl ir spogulis un vēl pāris marginālas parādības. To visu bruacām iegādāt vietējā IKEJā, paļaujoties, ka gan jau kaut kā to visu mājās aizvedīsim. Kādu mirkli domājām, ka nesīsim tik visu rokā tik prom uz metro, bet tad mirklis pārgāja un bija skaids, ka nekur mēs to visu neaiznesīsim. Visa vienkārši bija daudz. Bet mūsu optimisms attaisnojās un uzradās kaut kāds pusoficiāls taksis, kas par puspiedienīgu atlīdzību aizgādāja mūs ar visām mantām mājās.

Nu tā kā tā. Televīzija vēl īsti nestrādā, Interneta nav, bet duša ir debešķīga - spiediens tāds, ka acis lec laukā un karstums apburošs.

Nu tā īsumā. Endijam esam pateikuši ardievas, bet nu viņš vēl reizēm atsūta kādu īsziņu - piemēram saņēmu no viņa atskaiti par viņa meitas veiksmēm skolas beigšanas eksāmenos;)

Nu lūk. Trešdien būs mājās Internetas, tad būs vēl vairāk burtu un bilžu!

Turās!

domu gali

- Avīzē bija publicēti Londonas metro karstākās vietas. Dažās stacijās temperatūra vasarā nekrītās zemāk kā +32C. Viena no tām - Oxford circus - pilsētas iepirkšanās centrs, vecā darba pietura. Neesmu bijusi tur kopš vairs nestrādāju pie itāļiem.

- jaunās mājas gaidāmas pilnīgi plikas, bet pateicoties patērētājsabiedrības labākajām tradīcijām, viss eksistencei nepieciešamais salīdzinoši maksā kapeikas.

- svētdien mūsu restorāniņā uz brokastīm bija ienākusi Natālija Portmane. Kādu citu dienu pasniedzu tēju Naidželam Hovardam, kas esot arī dikti zināms. Hmmm, nav neko tāds neizsaka. Džeina (mūsu jaunā mājas kaimiņiene, kas šobrīd ceļo pa Eiropu) pirmajā Londonas dienā Koventgārdenā satika Džūdu Lovu. Abas ar Liānu spiegdamas atskrēja mājās.

- algu man jaunajā darbiņā ieskaita JSB Excavators Ltd. Apsmējos un uzliku dziesmiņu par JSB traktoriņu.

- pietrūkst mūzikas. Kopš esam šeit, mūsu klucītis (ārējais disks) negrib piešķilties. Tur iekšā visa pasaules mūzika un visas mūsu bildes. Sirds dreb par klucīša dzīvību.

- Vienu dienu vīrs mājās pārrodas ar milzīgu kasti - darbā viņam atdevuši printeri. Tagad mums ir arī printeris:) Kolēģis esot ieguvis īpašumā krēslu (parastu koka krēslu, pusdiengalda parasto), to piestiprinājis pie savas ne mazās mugursomas ar savelkamajām lentēm, uzkāpis uz sava riteņa un tāds arī aizminies uz mājām. Lielpilsēta pieslēpē situācijas, kas jārisina.

- Kristaps lasa savu bībelīti. Vakar pirms gulētiešanas bija ticis līdz 143 lpp, kurā aprakstīta lopu kaušana. Saldus sapņus.

- Banka par katru nieka mūsu kustību sūta informatīvas vēstules. Apnicis saņemt to makalatūru. Kāds te vēl runā par banku grūtajiem laikiem Lielbritānijā. Protams, nabadziņi, ja šitā tērē papīra un pasta izdevumiem, un kāds vēl tās vēstules sagatavo....

- pa lielam domas šobrīd tādas eksistenciālas saistībā ar jauno mājvietu. Dikti gaidu, emu nogurusi no Endija īpatnībām. Labi, ka viņš tagad ir brīvdienās.

- Kamēr Endijs brīvdienās, mūs apciemoja parādu piedzinējs un atnes vēsti par pēdējo brīdinājumu. Mums nav ne jausmas par ko, jautrā kompānijā iztēlojāmies lietas, par ko Endijs nebūtu samaksājis un ko varētu piedzinēji aizvākt. Ienāca prātā doma, ka varbūt viņš tagad ir aizmucis no valsts, kas izskaidrotu to, kāpēc tik ļoti mūs gribēja pierunāt turpināt īrēt viņa māju. Uz ziņu par piedzinēju Endijs atsūtīja ziņu, lai mēs cenšamies nevienam svešiniekam durvis neatvērt.... Atkal vieta smieklim, kā gan viņš to iedomājās mājā, kurā dzīvo vēl trīs pieauguši cilvēki un ārdurvis ir ar stiklu.

- Atrakstīja Alejandro (Dānijas laiku labākais no draugiem), ka oktobra sākumā būšot Parīzē. Esmu gatava pirkt biļetes jau šodien! Nav redzēts kādus gadus 12:)

- Liāna atdzinās, ka viņa sākot pieņemt mūsu angļu valodas runas stilu. Vieta kārtīgai jautrībai, jo angļu valoda, atšķirībā no viņas, nav dzimtā valoda.

- Liānas brālis pagāšpiektdien apprecējies. Puisis esot aiz satraukuma nedaudz iedzēris pirms ceramonijas. Viss gājis gludi, viņš dikti koncentrējies tekstam, kas jāatkārto aiz mācītāja. Pēc zvēresta mācītājs, pieklājīgs būdams, teicis "paldies, Rikij", Rikijs kārtīgi iejuties tēlā svinīgi atkārtojis skaļi pa visu baznīcu "Paldies, RIkij!". Viesi esot līdz asarām rāpojuši aiz smiekliem. Es ieteicu Liānai aizsūtīt brālim kartiņu ar tekstu "Paldies, Rikij!".

Laiks pirkt aviobiļetes!

Oi, kājas ir pats svarīgākais orgāns manā ķermenī šobrīd. Būšana 9 stundas uz kājām ved pie vēlmes tās reizēm noskrūvēt un paņemt jaunas no cita komplekta. Tad nu tās tiek lutinātas un pūtinātas, pirktas īpašas zeķes un smēres, un pat izpelnījās īpašu braucienu uz veikalu, lai saņemtu balvā par skraidīšanu labu labās kurpes. Tagad ar jaunajām brūnaļām kājās, sēžu svaigi sakārtotajā istabā, lai pastāstītu, kā mums iet.

Mums nupat ies vēl foršāk kā iepriekš, jo esam beidzot tikuši pie savas teritorijas. Jau iepriekšstāstīto apsvērumu dēļ dzīvosim kopā ar austrāļu meitenēm, bet man liekas, ka būs jauki - jauki. Tāpēc - laiks pirkt aviobiļetes uz Londonu, gaidīsim jūs četru guļamistabu divstāvu mājā ar apdzīvojamiem bēniņiem nākošos astoņus mēnešus (hmm, kad paskatās, cik ātri pagājuši iepriekšējie trīs, astoņi mēneši ir ar roku aizsniedzami).

Māju meklējumi izvērtās teju dramatiski, daļēji laika trūkuma deļ, daļēji Londonas piedāvājuma dēļ. Mēs abi ar Kristapu strādājam, vienīgā, kas mūs varēja izručīt, bija Liāna. Pa vakariem malām cauri piedāvājumus, nākamā rītā Liāna visus apzvanīja, ieguva labi ja pusotru iespēju kādu mājokli apskatīt (jo tie, kas sludinājumos, tie jau esot aizņemti, kas liek domāt, ka tie, kas sludinājumos, nemaz neeksistē), vakarā mums asarām acīs stāstīja par tiem drausmīgajiem ūķiem, kuros cilvēkiem liek dzīvot. Finālā divu nedēļu laikā izdevās iegūt pāris jēdzīgus variantus. Viens no tiem - pats ideālākais, kas vispār varēja būt par naudu, ko būtu maksājuši. Pēc tuvākas izpētes internetā, ar lūztošu sirdi nācās to aizmirst drausmīgā rajona dēļ. Mīlīgā mājiņa atradās tieši pāri ielai no Hampstead Heath parka, bet līdz metro 15 min jāiet pa rajonu, kurā pilsēta izmitina cilvēkus ar finansiālām problēmām, kas, savukārt, izv

ērties visai krimināls.

Pārējie cilvēcīgie varianti bija diametrāli pretēji - viens: Kamdenas centrā, 3 min no metro, 20 min līdz darbam, 450 naudas nedēļā, trīs istabas ar mūsu guļamistabas logu uz lielo ielu, pirmais stāvs, blakus krogam; otrs: mūsu tagadējais rajons East Finchley, kas ir 40 min līdz darbam, 15 min līdz metro, 4 guļamistabas, bēniņi, dārziņš, 390 nedēļā, jaukā klusā rajoniņā. Tad nu mums, lauku bērniem, svaigs gaiss bija svarīgāks par dzīvošanu pašā centru centrā, kā rezultātā izvēlējāmies otro variantu. 15 min līdz metro būs piespiedus sportiņš, kas tik ļoti pietrūkst. Mjā, par naudiņām nerunājot. Gribi dzīvot Londonā, esi gatavs maksāt 450 uz četriem cilvēkiem nedēļā, sadalot uz četri un pieskaitot rēķinus, pareizinot nedēļu skaitu mēnesī, mums abiem tas ir tuvu 1000 mārciņām mēnesī:):) Realitāte.

Tā nu mēs tagad sagaidīt vien nevaram 29. augustu, kad pārvāksimies!!! Man patīk fakts par svaigu gaisu un gaišajām telpām un tas, ka visiem pietiek vietas, pat ja ciemosies draugi! O, tāds atvieglojums tagad, kad šī visa sāga atrisināta. Jāievācas un jādzīvo nost.

Tāda sajūta, ka viss pa solītim iet uz priekšu, man ar darbiņiem iegājis sliedēs, tūliņ pārvāksimies, redzēs, kā Kristapam ar darbiem, es mēģināšu dabūt vēl ko labāku. Noteikti nav sajūta, ka dzīvojam atpakaļgaitā.

Pie tam kompānija ir tāda ļoti savēja. Ar Liānu esam abas kaut kur līdzīgas, tādas, kas var tarkšķēt par visu, iebremzēt par lietām, kur nevajadzētu, bet veikalā izpakot svarus un nosvērties, ja vajag. Ar viņu par visu ļoti vienkārši vienojamies un dzīvošana kopā nesagādā nekādas problēmas. Otra austrāļu meitene Džeina bija šeit uz pāris dienām, šobrīt ceļo pa Eiropu, tā kā īstā iepazīšanās vēl tikai priekšā.

Labi, mīļie, samīļoju visus domās un priecājos par jūsu vasaru, kas izskatās pilnībā izdevusies. Tikko apskatījos kalendārā un iepletu acis par esošo datumu. Tas arī nozīmē, ka Dita ir par vienu gadu vecāka:):) Klēģeru pāris par vienu gadu tuvāki:):) Lienes nosvinējušās, tagad Lindām kārta:):) Daudz laimes jums visiem svētkos, piedomājam ļoti!

Vakar redzējām dzīvu piemēru - kas bez biksēm, tas bez bēdām:):)

Te arī dažādas bildītes no dažādiem pasākumiem/ piknikiem. Arī jaunā mītne no ārpuses: http://picasaweb.google.com/intasorina/RondomBildesAugusts#

kāds ārā laiks?... un vēl jautā

Ja nu mani kas var novest līdz mērenam izmisumam, tad tā ir Lielbritānijas vasara! Aust atmiņā ainiņas no Ostinas, Dikensa, Brontē grāmatām un ekranizācijām, kā smaklās aprinas kundzītes pie pēcpusdienas tējas pārrunā laika apstākļus. Domā - parunāt par laiku tā ir tikai laika nosišana? A-aaaa, nekā! Tas ir pats būsiskākais temats katram, kas atrodas uz šīs salas. Bez diskusijas par laika apstākļiem pasaule neapgriežas ap asi, vai arī, ja apgriežas, tad nenostājas vietā:) Un ir arī ļoti būtisks pamatojums - laika apstākļu mainās dienā vairākas reizes. Ja iedomājies izskriet svārciņos, pamatojoties un to, ka vajar bija teju +30C, tad pats vainīgs, jo šodien vasara ir miljards gigakilometru attālumā, ir +16C un līst. Vakarā atkal skaidrojas, nedaudz zilas debesis, pēc minūtēm 20 viss apmācas, un atkal līst. Nākošā diena - it kā nekas nebūtu noticis - saule un 25. Aiznākošā diena, un visas pārējās atkal apmācies un līst. Tātad jāsecina, ka runāt par to, kāds ārā laiks, vēl ir ražīgi.

Un vari plēst matus un šaustīt sevi.. nevienu tas neinteresē. Apspied sevī lietussargu nīdēja balsi, nodur galvu un dodies vienu tādu beidzot nopirk, labi zinot, ka drīz pazaudēsi, bet dabūsi pirkt jaunu vienalga. Jo esi Londonā, un līst visu laiku ik pa brīdim.

Un pēcpusdienas tēja arī nav nekāda leģenda. Manā darba vietā (kas tagad ir vienīgā un īstā) pēc plkst. 15.00 nav iespējams ēst pusdienas, bet gan pasēdēt pie pēcpusdienas tējas. Tieši tā arī saucas - pēc plkst. 15.00 - pēcpusdienas tēja. Vārdsakot, cilvēki slinkā gaitā izvēlas vietu pie kāda no galdiņiem, pasūtot pēcpusdienas tēju un kūciņu. Visbiežāk tā ir 'cream and tea' (tulk "krēms un tēja"), kas patiesībā apzīmē "smalkmaizītes ar putkrējumu un ievārījumu un English Breakfest (melno) tēju ar pienu". Kundzītes ar uzkrāsotām sejām, kungi rūtainos uzvalkos malko tēju lēnā garā, piekožot klāt smilšmīklas izstrādājumu. Tik nereāla ainiņa. Tās pašas Ostinas, Dikensa un Brontē kundzītes, tikai citās kleitās - tējas kleitās! Jau ar Zani tikām skaidrībā - kas ir tējas kleitas - pumpainas, līdz ceļiem, ar īsajām vai garajām piedurknēm, noteikti ne lencītēm. Es vienu tādu gribētu - tējas kleitu. Kokteiļkleitas man ir - Liepājā kastē ;)

Ah, mīļie, mīļie, balta skaudība par laivbraucieniem un vasaru pie dabas.... Priecājamies par jūsu priekiem. Mīļi sveicieni no Kristapa. Viņš ceļā no darbiņa tagad.

Iz Kristapa!

Nu, čau draudziņi!

Paldiesintai, ka Inta raksta daudz un bieži un līdz ar to visi esat lietas kursā par mūsu ikdienu. Nu tā te rubinamies, pa maziņam:)

Izgaišnedēļ piefiksēju, ka pulkstenis manā darba vietā reizēm sāk apstāties. Izrādijās, ka apstāties viņš neapstājas vis, bet es viņā vienkārši sāku ieskatīties pārāk bieži, kas savukārt lika man secināt, ka cita nekā saistošāka uz ko skatīties šajā darbiņā daudz vairs nav palicis, kas savukārt uzprasās uz secinājumu, kuru es jau padalīju ar savu priekšnieku - jāsākšu domāt par nākošo darbavietu. Nu tā kā man vismaz mēnesi iepriekš jābridina par savu aiziešanu, tad nekādu radikālu izmaiņu tik ātri nebūs, tikvien kā galvā jauna doma, ko ripināt, kad pulkstenis kārtējo reizi apstājies.

Izpētīju, ka ir te viņiem tāda lieta, kas saucas National Vocational Qualification, nu tāda kā ārpusklases kvalifikācija, kuru cilvēks var iegūt gandrīz jebkurā profesijā, kurā viņš darbojas. Nu strādā sev cilvēks par oficiantu, vai pārdevēju, celtnieku, vai šoferi un vienā dienā grib par to papīru. Tad nu valsts par velti tādu lietu piedāvā. Attiecībā uz pavāriem šada lieta darbojas tā, ka ir koledžas, kuras piedāvā iegūt šo kvalifikāciju, cilvēkiem, kas jau strādā virtuvē, nepilnu laiku mācoties klātienē un, puspilnu laiku strādājot savā virtuvē. Un arī šīs apmācības ir par brīvu. Un kā mēs zinām - par brīvu ir labi! Tad nu mēģināšu pastaigāt pa šo taciņu.

Nopirku grāmatu - 800 lpp. Ilgi meklēju kādu noderību lasāmvielu par ēstgatavošanu, bet veikalos pamatā ir tikai pavārgrāmatas, kur raksta tikai ko darīt, bet nevis kāpēc. Tad nu sāku izmeklēšanu un uzdūros vienam interesantam britu pavārām, kas saucas Heston Blumenthal, kurš ir molekulārās virtuves tāds kā guru. Viņš, protams, ir tāds drusku saspiedies pavārs, ar novirzēm uz gatavošanu ar šķidro slāpekli un gliemežu putras vārīšanu, bet pamatā viņš ir tāds vecīts, kurš pamatīgi pēta molekulārā līmenī no kā sastāv katrs ēdiens, kā tās molekulas reaģē, kad šis ēdiens tiek cepts, vai vārīts, vai marinēts, vai citādi virtuvizēts. Kas pašos pamatos man liekas simpātiski, jo man ir svarīgi saprast, kāpēc gaļa ir jācep tieši tik grādos un kāpēc piens putojas tieši tad un tā un kā uztaisīt mīklu, kas smuki uzpūšas, lai vispār varētu tā kātīgi iemācīties gatavot. Nu tad uzraku, ka šis pats Heston Blumenthal savos trakajos jaunības gados dikti ietekmējies no vienas grāmatas par dažādu ēdienu molekulāro sastāvu un es to grāmatu atradu un nopirku. Rīt sākšu lasīt. Drusku drosmes vajag sakrāties, lai sāktu lapot tās 800 lpp:)

Punkts.

Ai, viskautkas

Hmmm, nu nav nekāda tāda aktuāla jaunuma, ko pastāstīt, bet šis un tas ir noticies.

Šonedēļa traka - traka, mēģinu savienot gan frančus, gan itāļus. Galīgi nav viegli, bet, ja ar godu gribu aiziet no vieniem un pieklājīgi uzsākt otrus, neizlaižot kārtējos ienākumus, tad nākas piedzīvot vairākas dienas pēc kārtas, strādājot no 6.45 rītā līdz 23.30 ar stundiņas pārtraukumu. Kad nu šis trakums ir beidzies, tad varu beidzot izlasīt epastus, izmazgāt drēbes, izravēt dobes, iedzert lēno rīta kafiju un doties uz darbu strādāt tikai 8 stundas dienā :) Vakar, velkoties mājās pa tukšu Oksfordas ielu, spriedelēju, cik tomēr esmu pateicīga centīgai strādnieku šķirai, kas izcīnīja piedienīgās astoņas darba stundas dienā. Tas tomēr ir nenovērtējami, jo strādāt vairāk var tikai tad, ja ir iedvesma. Pārējos gadījumos tās ir mokas.

Franči ir.... smalks iestādījums:) Jau vizuāli vien atliek tik fočēt un likt uz žurnālu vākiem. Ēdiens garšīgs, kolēģi atlasīti kolosāli, tīri, jauki, pārdomāti.... bet publika.... Jēziņ! Par to es varētu uzsākt sējumus. Atmosfēra salīdzināma vien ar MTV šovu "my sweet 16", kas ir nedaudz advansētāka publika kā "pirksti gaisā". Liekas, tādam vidējam apmeklētājam dzīvē nekas nav vienkārši, lai arī nauda vispār nav jautājums. Citam glāzes smird, kādam vēl jāsagriež salāti sīkāk, jo sakost nevarot, kafija jādzer caur salmiņu, burgera sastāvdaļas jāizliek atsevišķi pa šķīvjiem, kredītkarte jānotīra... Mācība jau no iepriekšējās dzīves - neko tādu neņemt personīgi, drīzāk iesmaidu, reizēm acu priekšā gatavs cirks. Tad ir tādi vairāki pircēju tipi. Ir Parisas, kurām mērce vienmēr jāielej atsevišķā trauciņā. Tad ir tādas sakārnīšu tantiņas ar lielām melnām brillēm, kurām viss ir jāsasmalcina. Ir pastāvīgie klienti, kas nāk katru dienu un jānodrošina, lai viņi dabūtu apsēsties tajā pašā vietā. Bez jautājumiem jāatcerās, ka zemenes ēdīs bez krēma un kāda kafija jāpasniedz neprasot. Rezumējot - trenniņš baigs. Ne jau restorāna bizness vai oficiantes karjera mani saista, bet gan drīzāk - vot kā tikt ar šitādiem murdziņiem galā, pa lielam - klientu apkalpošana, ar ko darīšana jebkurā biznesā. Vakarā, kad mēģinu Kristapam savas dienas rezumē pasniegt, abi esam kārtīgi sasmējušies. Tik bēdīgi, ka mums brīvdienas vairs nesakrīt.... nemaz.

Tagad, kad ar darbiem saveidojies tāds atrisinājums, jāsāk risināt dzīvošanas jautājums. Endijs pavēstīja, ka viņa meita grib dzīvot ar viņu kopā, bet ne šajā mājā. Līdz ar to - viņš meklē dzīvokli, bet mājai - īrniekus. Kā pirmajiem piedāvāja mums un Liānai, bet neatkarīgi viens no otra, viņam atteicām, vairāku iemeslu dēļ - mājai vējš pūš cauri un ziemā noteikti te salsim, duša ir tādā taupības režīmā (gan spiediens, gan teperatūra), ka to var paciest tikai vasarā, tualete jāiet no verandas puses, tajā nav apsildāmu ierīču. Vienu dienu Kristaps man saka "Paklau, man ienāca prātā .... kā tu domā, kāpēc tualetē karājas bieza ziemas jaka...". Nē, nē, es negribu sēdēt uz poda ar ziemas jaku! :):) Pie tam, tā Endija lēkmjainā pedantība rezultētos ar regulārām pārbaudēm un komentāriem.

Paši jau spriedām, ka divatā īrēt dzīvoklīti pašiem tomēr pagaidām būtu neprātīgi dārgi, tāpēc vārds pa vārdam - ar Liānu nolēmām kopā meklēt nākošo dzīvošanas vietu - četristabu māju ar dārziņu priekš mums trijiem un vēl divām Liānas austrāļu draudzenēm. Atlocījuši piedurknes maļam cauri visus i-neta piedāvājumus.

Kas Londonā jauns redzēts? Ooo, bijām tad vēlreiz uz Alberthalli, uz Bahu. Tas nu reiz bijas kas kolosāls. Vai ne, ka reizēm ir tā, ka sēdi baznīcā uz koka beņķīša, klausies debušķīgu mūziku, aiztaisi acis un domā - ja es varētu atgulties un klausīties ko šitik skaistu.... Tad nu reiz tas ar mums notika:) Albertholā pa 5 naudām partera vietās, kur oficiāli nav sēdvietu, sanākušie atgūlās uz grīdas un terapeitiski meditēja, klausoties Monteverdi kori diriģenta Gardenera vadībā, kas visu koncertu nodiriģēja bez notīm priekšā. Tas nu reiz bija kas tiešām tiešām skaists!

Bijām aizkūlušies arī līdz Ričmondas parkam - īsts Līgo seksadroms, nodomājām - vieni vienīgi ozoli un papardes vien:):) Tad nu no Robina Huda ieejas caur izabellas dārziem, gar briežiem, kas ganījās, izveicām tādu slinku svētdienas pārgājienu. Lūk, arī http://picasaweb.google.com/intasorina/Ricmonda#,

Te vēl viens ar Wimbldonas parka apmeklējumu, kur līdz parkam tā arī netikām:) http://picasaweb.google.com/intasorina/Wibldona# un te jau arī viņš - Rojāls Alberts: http://picasaweb.google.com/intasorina/RojalsAlberts#

Labi, nu gan beigšu. Mājām šobrīd uz pāris dienām ievācās Endija draugi - ģimene ar bērniem. Štrunts par ģimeni, bet tie bērni.... nu redzēs, redzēs:):)