Vieni vienīgi Ziemassvētku brīnumi - papildināts ar bildēm

Beidzot tīrā mājā pastāvīgās iedzīvotājas (Kristaps strādā) skatamies Mēriju Popinsu, spiežam iekšā Džeinas paštaisīto siera kūku - dievīga!- un spriežam par Jaunā Gada apņemšanos ar 1. janvāri sākt veselīgi ēst un vingrot. Tāds neliels pārtraukums starp viesiem un viesiem. Rogi nomaina Rozīšus.

Paldies visiem par sveicieniem svētkos - mēs tiešām nosvinējām Priecīgus Ziemassvētkus!

Gatavošanās svētkiem sākās jau 1. septembrī. Londona burtiski nogrima lampiņās un dekorācijās, un mākslīgajā sniegā. Nu labi, ka tas sniegs tiešām uzsniga, citādņāk mākslīgā sniega kupenas būtu tāds kā izsmiekls. Dāvanu pirkšanas ārprāts katrā ziņā bija vēl nepieredzēts manām acīm, tas vien, ka Londonas pūļi parastie rotēja pa veikaliem kā traki, bet, kad mūsu austrāļu meitenes sāka nest maisus.... Es ķēru kreņķi. Dāvaniņu skaits zem piepūšamās egles (nu bija tāda) sāka augt ģeometriskajā progresijā, bet mēs abi ar Kristapu vēl tikai sākām apcerēt par tēmu. Nodarbojāmies ar visādiem vērojumiem. Piemēram, dienā, kad sasniga smuks sniedziņš, Džeina sēdēja dīvāna stūrītī un čortojās, ka viņai galīgi nav Ziemassvētku sajuta, jo ir auksts! Nosmējos gardi, jo mums tieši pretēji - tikai tad, kad salst nagi, ir īstā sajūtiņa.

Redz, stāstā par austrāļu Ziemassvētkiem ietilpst vecītis šortos, kas atbrauc ar astoņiem bumeriem (vārds, kas apzīmē baltus ķengurus. Cik jauki, ne?). Svētku svinības notiekot pie peldbaseina, slēpjoties no +40C. Tad nu mēs vienojāmies, ka Ziemassvētku vakars būs pa latviskam, bet 25. datumā būs austrāļu versija par svētkiem.

Uz svētkiem mēs savācāmies tāds bariņš - Uģi (Liepiņu Uģis ar Lapiņu Līgu un mazo pusotrgadīgo Markuspuiku), Rogi (Līga, ko joprojām reizēm nosaucu par Pīlēnu, Uldis un Emīlija), Šoriņi (komplekts parastais) un Džeina un Liāna. Tad jau tālāk viss kā nākas - pieēšanās, karstvīns, saldumi.... un arī vecītis. Ar to nezinu vai lepoties, vai labāk vispār nestāstīt - Ziemassvētku vakarā Inta aizgāja uz veikalu un tieši tad atnāca vecītis. Jautrība sita augstu vilni un gribās domāt, ka Ziemassvētku vakars tiešām izdevās.

Nākošajā dienā meitenes izsprieda, ka diez vai varēs mums prezentēt peldbaseinu un bārbikjū, tāpēc saveidoja tonnām ēdienu. Tītars ar dzērveņu mērci vēl bija pievarāms, bet tad nāca - desertu laiks. Pārsprāgt! Vēl dienas pēc svētkiem pieķērām sevi pārspriežot Džeinas siera kūku. Un kā lai no tās izvairās - šodien Džeina izvilka no slēptuves vēl pāris gabaliņus.

Gribās ļoti domāt, ka Jūsu Ziemassvētki arī bija tieši tādi kādiem Ziemassvētkiem jābūt!

Te bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/ZSvetki#

Te arī Rogu viesošanās iemūžināta: http://picasaweb.google.com/intasorina/LigaUldisUnEmilijaCiemos#

Džeina

Es jums pastāstīšu par austrāļu Džeinu, mūsu kaimiņieni.


Viņai ir 26 gadi, un uzturēšanās atļauja uz 2 gadiem Lielbritānijā. Viņa jau pirms atbraukšanas uz UK bija sarunājusi sev darbu. Nu ne tik daudz, cik sarunāja, bet, pēc visa stāstītā, pierunāja strādāt par skolotāju īpašā skolā. Kā viņai bija solīts, īpašajā skolā ir īpaši bērni, ar attīstības traucējumiem, bet pretēji tam, kā bija skolīts - bērni ir austisma tīrradņi. Vēl ļaunāk izrādījās, ka pieskatāmies bērni (jo nu skolotājas pienākumi tajā skolā pārsvarā ir bērnu uzraudzīšana vienam no otra) ir vidēji 15 gadus veci, augumā milzīgāki par nabaga Džeinu un, līdz ar to, arī spēcīgāki. Džeina ir meitene, kas augusi Austrālijas laukos un pa lielam viņai viss ir skaidrs - kā savaldīt zirgus, kā novākt banānu ražu, kā ar ekskavatoru apbedīt bulli, bet to, kāda izrādīsies viņas pieredze kā skolotājai-savaldītājai, nudien ir pārsteidzoša.


Izrādās, ka ar autismu slimajiem bērniem uzvedībās bieži novērojamas uzvedības problēmas kā tādas, pat ne tik daudz, cik tiešām smadzeņu bojājumi. Tā nu jau no pirmās Džeinas skolas dienas klausamies stāstus, kā kāds 15 gadīgs Ādams tiranizē Džeinu. Cik saprotu no stāstiem, puisis tikai labi ja 10 min dienā atrodas klases telpā, pārējo laiku pavada ārdoties pa skolu, sperot, spļaujot, demolējot, kožot. Otrajā skolas dienā, Džeina pārvilkās mājās tuvu asarām, esot nospļaudīta no galvas līdz kājām, tajā vakarā domājām, ka viņa mūžam no dušas neiznāks. Citu dienu puisis, lai gan trīs skolotāji ar īpašiem tvērieniem centās viņu noturēt, pamanījās izdemolēt direktores kabinetu. Citu reizi ar krēslu izsitis logu, kādu reizi plāniņa vidā masturbējot vai saplēšot skolotājiem drēbes. Katru vakaru mēs, slēpjoties aiz lielajām tējas krūzēm, ieplestām acīm klausījāmies stāstus par Ādamu un viņa sešiem klases biedriem (skolā lielākas klases neesot, lai nodrošinātu kaut kādu kārtību).


Brīdī, kad, likās, ka nupat stāstu saturs kļūst civilizētāks un Džeinas seja pauž īstas skolotājas un ne tik daudz kā skolotājas-pieskatītājas-bērnu turētājas sejas vaibstus, Džeina pārrodas mājās ar milzīgu McDonalda tipa ēdienu (bet daudz ļaunāku, kas vienkārši viss peld eļļā) un uzdod mums jautājumu - kas ir pats ļaunākais, kas varētu atgadīties ar skolotāju.... Mēs vairāk kā uz pauzes. Izrādās Ādama vecāki ziņojuši par Džeinu policijai. Puika mājās stāsta visādus pekstiņus un vecāki pat nav mēģinājuši parunāt ar skolu, kā dēlam īstenībā iet. Finālā policija ieradās skolā un lūdza savākt mantiņas un doties mājās, kamēr izmeklēšana nebūs beigusies. Man viņas tik ļoti žēl. Apzinīguma un labsirdības kalngals, kas centās glābt pasauli, tagad tup mājās un pat nezina, ko domāt. Viņa varēšot darbā atgriezties janvārī.... Viņai nopirktas biļetes uz Īslandi, plānots ceļojums uz Austrāliju, bet tas viss tagad tiek bez maz vai atlikts šitāda stulbuma dēļ. Skola viņu ļoti novērtē, visādi mēģina palīdzēt ar juristiem un kontaktiem, vienu dienu pat atsūtīja skolas vārdā milzīgu ziedu pušķi uz mājām. Gan jau ka viss būs labi... atliek cerēt.


Par Liānu uzrakstīšu kādu citu reizīti. Viņa tagad dikti aizņemta, jo nevar izspriest, vai īru džeks patīk vai nē :):) Tā mūsu mītnē te tāda neliela ņemšanās un nekas uz vietas nestāv... ā, nu tikai māja, saprotams.


Visiem nozīmīgiem un nenozīmīgiem pasākumiem par godu - meitenes izgāja ielās: http://picasaweb.google.com/intasorina/KadasNaktsKaislibasVidusmeruKrogos#

Dzīves epizode par mīkstiem dzijas izstrādājumiem

Saņēmu ēpastu:

"Labdien, interesējos par cilvēku, kas varētu veikt menedžera pienākumus nelielā adījumu firmā. Vai jūs lūdzu varētu atsūtīt man savu CV un arī skaidrāku attēlu."

Nākošais epasts:

"Paldies par CV, ļoti labs. Mūsu kompānija nodarbojas ar vilnas dziju izstrādājumiem un mūsu uniformas pārsvarā ir no mīkstiem dzijas izstrādājumiem džemperi/ džemperkleitas/ jakas. Mums būtu ļoti nepieciešams, lai jūs atsūtītu lielādas bildes ar sevi, kur jūms mugurā būtu mīksti vilnas izstrādājumi. Paldies"

Vēl nākošais meils:

"Paldies par jūsu atbildi (es uzstāju, ka man gan liekas, ka primāri būtu nepieciešams vienoties par darba pienākumiem un algu. Intervijā mēs varētu pārrunāt arī vilnas izstrādājumu uniformas). Taču es esmu izniekojusi tik daudz laika, intervējot cilvēkus, kas saka to pašu, bet nevalkā mīkstus vilnas izstrādājumus. Ja vien jūs varētu, atsūtiet, lūdzu bildes. Ja jūs nevarat, jūs vienalga esiet piemērota."

Nu pasaki, viens cilvēks, kur šitādi īpatņi rodas! Paliek arvien interesantāk, vilnas izstrādājumi kļūst par dzīvības un nāves jautājumu :):):)

bildes

Mani favorīti - http://www.youtube.com/watch?v=oIr8-f2OWhs&feature=PlayList&p=DD645EBD430F0260&playnext=1&playnext_from=PL&index=20
un šis līfletiņš Daugavas vanagu namā:




"latviešu vakarinās ir ēdieni, ko latvieši mīl ēst vakariņās!"










Fotoatskats:
Ievas dzimmene: http://picasaweb.google.com/intasorina/IevasDzimmeneJebKapecPamodamiesBrikstona#
Ciemos Zane - http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosZane#
viskādas bildes - no mana darbiņa, metro, plūdi... uc: http://picasaweb.google.com/intasorina/ViskadasBildes#

Es - Kristaps. Man - jauns darbs!

Sveikiņi! Šis ir Kristapa ieraksts:) Ieraksts par jauno darbu!

Tātad no šīs nedēļas strādāju Cirkā! Tā sauc to restorānu, kuru vēl būvē un kurā es dabūju darbu. Akal drusku lecu augstāk par savu graciozo pakaļu, jo te patiešam būs jātaisa ēst, ko es, ja tā pavisam godīgi, īsti nemaz neprotu. Nu protu tik daudz, cik mājās esmu mācējis un tik, cik reizi nedēļā skolā iemāca. Bet restorāns neapdomīgi bija ielicis sludinājumu sak’ atnāc ciemos un piesakies darbā, es savukārt aizgāju un pieteicos. Tā arī pateicu, ka pieredze man ir visai apšaubāma, toties gribēšana grandioza. Iemirdzināju acis, pavēru muti un dabūju to darbu:) Un, neapšaubāmi nopriecājos! Par visu vairāk man priecē fakts, ka restorāns, kā jau zināms, vēl tiek tikai būvēts un tas nozīmē, ka tad, kad viņš būs uzbūvēts, ne tikai plītis un dakšas būs jaunas, bet arī visa radošā un apkalpojošā brigāde būs pilnīgi jauna. Un tas redz dara to lietu drusku vieglāku un patīkamāku. Šonedēļ mūsu visus aktīvi apmāca. Kopā esam kādi cilvēki 25, ieskaitot menedžerus, bārmeņus, oficiantes un pavārus. Visi jauni un smuki kā no kataloga, tā kā atmosfēra it kā viegli nesaspringta:) Pavāri esam pieci, šefpavārs un viņa vietnieks abi austrāļi, tad viens anglis un viens jaunzēlandietis un kaut kāds viens latvieties - es. Tad, kad es gāju pēc tā sava darba pakaļ, tad bija tikai plikas sienas, vadu gali un kādi 300 celtnieki, tagad, jāsaka nekas daudz nav mainījies. Bet mani fascinē visu to cilvēku miers, jo pirmais pasākums tur ir rezervēts jau 14. decembrī lielākajai no vietējām TV kompānijām, bet viņi tik saka, ka viss iet pēc plāna un viss būs gatavs laikā. Es pilnīgi paļaujos, ka viņi zina ko dara, bet pēc manas saprašanas pirms kaut kā tik liela un dārga atklāšanas ir jābūt vismaz mēnesim negulētu nakšu, divdesmit diviem ziliem riņķiem zem acīm un vienai pašnāvībai. Bet šitie tikai pastrādā un iet mājās. Kaut kas jocīgs.

Nu labi, īsos vārdos, resotrāns pieder vienai angļu ģimenei, kurai jau pieder viens bārs turpat netālu. Atrodas tas viss Koventgārdenas rajonā, netālu no slavenās operas un pa vidu galīgās naktsdzīves epicentram. Kaut kad pagātnē tās telpas esot izmantotas ziloņu izmitināšanai, kas uzstājās operas Aīda iestudējumā, tāpēc vieta tagad tiks saukta Circus. Smakas itkā vairāk nav un paši ziloņi arī nav redzēti, bet nu tā tam būs būt. Pavisam parasts resotrāns viņš laikam nebūs, būs arī bārs un vakarā arī tā kā klubs, atvērts līdz par diviem rītā. Man par neviltotu sajūsmu, virtuve slēgsies divpadsmitos. Kas nozīmē, ka mājās būšu divos, bet toties vakara maiņa sākas tikai četros, kas nozīmē, ka pa dienu vēl var kaut ko nodzīvot.

Nu labi, būs vēl kas interesants - ziņošu!

K.

1. decembris

Sen nav komunicēts ar blodziņa palīdzību. Kā pie Starptautiskās AIDS dienas, tā mierīgi jāpiesēž un jāieraksta par dzīvi Londonā - kā stāstu jums, kā Šoriņu dzīves vēsturisko faktu hronoloģiju, kā vienkārši terapiju, jo visi notikumi sāk saskriet putrā un laiks, tā teikt, skrien.

Mēs esam uzsākuši vēl vienu pagrieziena punktu savā Londonas pieredzītē - darbu nomaiņa. Gribētu, lai Kristaps pats pastāsta par savu jauno darbiņu sīkāk. Tik vien varu lielās līnijās pastāstīt, ka viņš jutās savu izdarījis ātrās ēdināšanas Leonā (Leona restorāni esot dabūjuši balvu kā restorāns ar kvalitatīvāko ēdienu... vai kaut kā tā) un meklēja iespēju strādāt darbu, kur būtu darīšana ar reālo šmorēšanu. Tā nu vienu dienu cilvēks ar minimālām pavārmākslas zināšanām izgāja pa durvīm un atnāca mājās ar jaunu darbu - bija nošarmējis Koventgārdenas restorāna šefpavāru. Jāpiebilst, ka restorāns šobrīd tiek tiek būvēts. Paredzēts smalks iestādījums, kur tiek ieguldīti miljoni un Kristapas būs viens no pieciem virtuves pavāriem! Es dikti priecājos par šarmanto vīru, kas aiziet un dabū. Tagad katru dienu apmācības, staigā tāds vidēji apgarots un nedaudz sabijies par to, kā būs.

Es jau oktobrī sapratu, ka mana oficiantes misija arī ir jāuzlabo, t.i. jātiek ārā no vietas, kur viss ir tik skaists, tik drošs, tik vienmuļš. Lai arī restorānu apkalpojošais personāls, mani ieskaitot, dienā noskrien kopumā daudzus kilometrus un stress ir pastāvīgs, sajutu sevī izaicinājuma vēlmi. Kā pirmais - jau oktobrī tūlīt pēc mūsu brauciena uz Kornvolu pateicu darbiņā, ka palieku līdz 29. novembrim, t.i. pagājušajai svētdienai. Iespējams, izskatās pat ļoti bezatbildīgi un riskanti pret šībrīža ekonomiskajām šausmām, bet tas ir viens no veidiem, kā iet uz priekšu, un es to sajutu kā pareizo. It kā jau pakausī bija doma, ka jāmeklē jauns darbiņš, jāiet priekšu, bet allaž atradās kādi aizbildinājumi "ai, esmu piekususi", "rīt sākšu meklēt", "šodien nav laika". Tikai brīdī, kad es te tagad sežu pie rakstāmgalda, atkal galva ir brīva, ir energija skatīties tālāk. Drošību dod faksts, ka restorānu biznesā darbs Londonā būs vienmēr! Šajā lielpilsētā ir neskaitāmas aģentūras, kas nodrošina ar darbaspēku dažādiem pasākumiem. Visām, kurām esmu aizsūtījusi pieteikumus, visas man ir atzvanījušas un piedāvājušas darbu (arī vakar piezvanīja un palūdza šodien pāris stundas pastrādāt). Tā kā obligāto izdzīvošanas minimumu nopelnīšu ar oficiantes darbu. Pārējais laiks jāvelta tam, lai ietu tālāk. Tas nebūs viegli, jo, kā jau iepriekš teicu, konkurence ir milzīga. Tomēr šo faktu ignorēju, jo ticu, ka viena maza šķirbiņa tomēr priekš manis atradīsies.

Londonas dzīve ir pilna ar atklāsmēm. Viena no tām ir par egocentrisko dzīvi, ko mēs te dzīvojam, kas man kalpo kā pašpietiekamības treniņš. Redz, Latvijā pašpietiekamības procents bija salīdzinoši zems. Mājas pastāvīgi bija pilnas ar ciemiņiem. Ja ne ciemiņi, tad garās telefonsarunas vai palikšana darbā līdz nakts melnumam. Ja ne darbs, tad braucieni uz Liepāju vai vecāsmammas virtuves remonts. Allažiņ atradās ko sadarīt, dot sevi citiem, reizēm darīt darīšanas pēc. Tagad pa lielam esmu uzlikta uz pauzes, jo ap mani riņķo tikai ES - "ko es ēdīši", "kas man patīk", "ko es gribu", "kas man vajadzīgs"... Protams, ka lielā daļā ES ir savienība ar Kristapu, bet pa lielam, tās ir arī ikdienas rūpes - es, es, es, es, es.... It kā sevi izcel ārā no inkubatora un noliec zem palielināmā stikla. Reizēm ļoti apnicīgi (un tā ir sadaļa, kur sāk trūkst tuvie cilvēki, draugi), reizēm tuvredzīgi (jo tie citi bieži dod lidojumu), reizēm ļoti audzinoši - tiec nu galā pati ar sevi - izklaidē sevi, parūpējies par sevi, izglīto sevi, esi klusumā ar sevi. Londona ir liela, liela dzīves skola, bet negribu tajā ieprūst, noteikti nē. Jo mana motora sastāvdaļa tomēr ir tuvie cilvēki.

...un tāpēc mēs ļoti, ļoti priecājamies par Zanes apciemojumu uz Valsts svētkiem, un ļoti gaidām (es skaitu dienas) Rogu ģimenīti uz Ziemassvētkiem un Pēteri ar Ullu uz Jauno gadu :):):) .... un Pauliem biļetes esot jau nopirktas uz martu.... Kolosāls!

Priecīgi šodien visiem Andriem ar!

p.s. Vakar jocīgā kārtā iemaldījāmies Čainataunā apēst rīsu porciju. Vīrietis, kas apsēžas pie blakus galdiņa - Uldis Rudaks! Ka es jums saku - tas sagādā daudz lielāku prieku par faktu, ka Anglijas karalienes nobrauc ar mašīnu garām. Gājām Uldim paspiest roku un apjautāties, kā koncerti Londonā :):):) Joprojām iespurdzos, atceroties šo nelielo saskriešanos miljonu pilsētā.