Sper man vēl... :)

Godvārds varu nodievoties, ka mūsu dzīvesvieta ir pavisam jauka un tā nemazākajā mērā nav ne krimināla, ne kādi citādi mūsu emocionālo stāvokli apdraudoša:) Kaimiņieni Tīnu no Argentīnas satiku 26. maijā - tieši mēnesi pēc ievākšanās šeit. Katram savs dienas ritms, katram sava istaba-aliņa, kur ielīst. Ne visi grozās pa virtuvi pārtikas meklējumos, dzīvojamā istaba nepastāv... vienkārši nav kur visiem burzīties. Dienas paiet strādājot un tā arī nekad nesatiekamies. Vienīgais, esmu ievērojusi, ka kaimiņš Kevins izlieto ļoti daudz tualetes papīru un Kriss no Velsas reizēm uztrinkšķina padomju armijas kara dziesmām līdzīgus akordus un uzdungo man nepazīstamas dziesmas.

Gan nevarēju nepamanīt, ka vakar istabā virs mums ir atstāsts suns. Sajutos kā nedaudz suņu patversmītē - blakusmājas suņuks tiek visu laiku turēts sētā un, nabags, bez apstājas skrāpē mājas durvis, lai ielaiž iekšā. Vakaros, kad viss pierimst un skaņa izplatās ātrāk par skaņas ātrumu, suņuka mokas ir sirdi plosošas. Tam visam komplektā pēkšņi stāvu virs manis kāds nabadziņš gaudo. Nākas nojaust, ka esam starp īstiem suņu mīļiem. Stāsta turpinājumu uzzinājām vēlā vakarā, kad pieķērām velses Krisu ar četrkājaino draudziņu slapstoties pa trepēm lejā - piecus mēnešus vecais haskija kucēns piektdien tikšot dāvināts kādam draugam. Dievīgs radījums, tādā acu mirklī var iemīlēties! Tad nu līdz piektdienai viņš savā velsas akcentā trennēs suņuku par labi audzinātu draugu.

Mūsu istabā arī troksnis parādījies. Vienu dienu mans vīrs pārnāk brunurupuču Turtles-nindžas paskatā - smaids pa visu seju un uz muguras bruņurupuča bruņa. Kolēģis Džons tagad aizdevies uz Skotiju un iedevis pieskatīt Hangdrum (man liekas, ka nav latviskā nosaukuma, tāpēc vajadzīgs vizuāls paskaidrojums šai rindkopai). Tad nu mēs arī reizēm patrokšņojam:)

Londonas apstate turpinās - bijām aizbraukuši uz būvlaukumu, kur top 2012 olimpisko spēļu stadioni un tiem piederošās būves, parki un tilti. Milzīga teritorija, kurā šobrīd ir neskaitāmi ceļamkrāni un arī taciņa ar skatu torni interesentiem. Lūk bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/Londona2012OOOOO#

Svinot lielisko piekdienas vakaru aizgājām dzīvajā redzēt kaut ko šitādu: http://www.youtube.com/watch?v=mbH7Hx6HEd4 . Iespaidīgi.

Tiem, kuri uzdod jautājumus par vēdera augšanu, varu atbildēt, ka aug:) Nupat ir sācies "sper man vēl" periods jeb uz kautiņiem balstītas attiecības ar vēderu. Kāds tur nupat mani ir uzsācis iespārdīt no iekšpuses. Sākumā spokaini, bet nupat jau ikvakara izklaide skatīties uz vēderu, kā tas kustās un kūņojas. Smējos, ka noteikti Xfailu idejas autore ir bijusi grūtniece:)

Kentenberija un citi zvēri

Izrēķinājām, ka kopš marta, kad bijām iebraukuši uz pāris dienām Latvijā, neesam bijuši ārpus Londonas midzeņa. Tā nu krāmējām koferus un posāmies ciemos pie Uģa. Smējāmies, ka braucam uz kūrortu - viņa ciemiņš (atvainojos, pāris reizes man tika aizrādīts, ka tā ir pilsēta) atrodas pie jūras. Kamēr bakstījāmies ar biļešu pirkšanu, visas sēdvietas autobusā sestdienas rītā jau bija izpārdotas un pavisam nejaušā kārtā vienīgais tuvākais punkts, kur varētu piebraukt ar autobusu, lai Uģis mūs savāktu, bija Kentenberija. Hohohooo, tā nu beidzot mums pilnīgi nejaušā kārtā palaimējās redzēt izslavēto mega katedrāli. Lūk arī bildes: http://picasaweb.google.com/intasorina/KentenerijasKatedrale#

Ko vēl esam sadarījuši? Aizgājām uz "Karaļa Lauvas" mūziklu (kapitāls - http://www2.disney.co.uk/MusicalTheatre/TheLionKing/home/index.jsp), satikām vakar Londonā Ildzi un atklājām parku pikniku sezonu.

Apsveicu visus starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā un visos citos svētkos:)

Priecīgi jums visiem,

Inta

Londonas krāsainība

Esmu maz stāstījusi par savu darbu, jo liekas, ka tur jau daudz nekas nenotiek, tik vien kā ikdienas šļura. Kartam taču ir ikdienas šļura, kurš gan par to gribētu dzirdēt papildus. Bet reizēm gribās pastāstīt par cilvēkiem, ar kuriem strādāju.

Reizēm man maiņas sanāk strādāk kopā ar indiešu meiteni Swarnu. Apbrīnoju viņas raksturu, labākas dzīves nolūkos viņa izvēlējusies savu sešu mēnešu veco bēbīti atstāt vecākiem un braukt pie vīra uz Londonu iekārtoties, lai kādā nākotnē arī to bērniņu varētu uz šejieni atvest. Tā nu viņa pauzītēs, rijot asaras, sazinās ar savu mazo puiku un turpina vienmuļo dzīve šeit Londonā.

Sametās smieklīgi, ka viņa bija pēdējā, kas uzzināja, ka es esmu stāvoklī. Teju diendienā kopā, bet nebija ievērojusi, ka es žaketi jau sen nevaru vairs aizpogāt. Arguments, ka Inta taču regulāri iet uz baseinu, viņai bija nostrādājis pret grūtniecību, jo tad taču peldēt nevarētu... Jaunā informācijas deva par manu grūtniecību un faktu, ka atļaujos arī iet peldīt, mūs uzjundīja uz stāstiem par Indijas ikdienu un viņas dzīvi tur.

Reidzi, ja reiz esi grūtniece Indijā, tev darīt neļauj gandrīz neko, ģimenes locekļi, draugi, paziņas un kolēģi, visi skraidot riņķī un izpildot jebkuru vēlmi. "Vispār Indijā cilvēki ir vientiesīgāki, ja palūgsi ko atnest, viņi atnesīs, neviens nenodomās - vai tad pats nevari," skaidroja kolēģis Navdips, kuru bez turbāna neesmu redzējusi. Ja kādam izdevušām lieliskas pusdienas, porciju atliek grūtniecei, pat ja tā ir tikai puspaziņa. Liek kastītē un nākošā dienā nes uz darbu. Tā nu es arī kādu svētdienu, pateicoties Swarnas indietībai, tiku pie kārīgas karija porcijas. Gardi. Iepriekšējā dienā viņa savu gatavoto zivju kariju aizsūtījusi vīra kolēģei, arī viņa gaidot bērniņu:)

Aizrunājāmies par to, kā viņa bijusi stāvoklī, kā māte aizliegusi sēsties pie stūres, iet vienai pastaigāties... jo, "ko cilvēki padomās". Dakteris, uzzinot, ka viņai vīrs dzīvojot Londonā, pierunājis uz dārgu ķeizera operāciju. "nu, ko es varēju darīt, man bija tiešām bail, kas ar mani notiek. Tad man aizsēja acis....." KO? Jā, tad viņai aizsēja acis un veda uz operāciju zāli. Narkoze un visas lietas, operācija notiek veikmīgi, tik tās acis aizšņorētas tāpēc, ka slimnīcā nav uzparikte, uz kuras pieliek paladziņu priekšā skatam uz vēderu. Bērniņš piedzimis veselīgs, tikai jaunajai mātei nebijis piens, ar ko viņu barot. Dakteris aizliedzis slimnīcā iemest māsas atvesto formulu. Tā vietā lūdzis māsiņai, no vietējās iezskrietuves, kas pāri ceļam, atnest kārtīgi novārītu bifeļa pienu. Tas tad arī bijis mazuļa vienīgais ēdiens kādu brīdi. Māmiņa tikmēr no rīta līdz vakaram esot barota vienīgi ar maizi, lai parādītos piens. Tā esot normāla prakse, jo vidēja indieša ēdienkarte sastāv tikai no rīsiem un visa veida karijiem. Esot uzskats, ka jāēd baltmaize, tā tiešām ir?

"A Tu aprecējies aiz mīlestības?" Otro reizi mūžā es saņemu šādu jautājumu, un otro reizi no indieša. Viņa man sīki izprasīja, vai bučojos ar savu topošo vīru pirms kāzām un lielām acīm noklausījās atreferējumu, ka mēs kopā apmeklējām pasākumus, palikām pa nakti viens pie otra un viesojāmies kopā pie vecākiem. Viņai palaimējies, esot to puisi zinājusi un esot arī ļoti paticis, bet vecākajai māsai gan bijis jāizvēlēs vīrs no fotogrāfijas. Ja liekas simpātisks, tad vecāki dodas pie puiša vecākiem pārrunāt darījumu. Divas nedēļas pēc fotogrāfijas apskatīšanas, māsai esot svinētas kāzas. Redzi, es viņai teicu, man šī precināšanas koncepcija nav man pilnīgi skaidra.

Vakar ēdu mūsu Kongo pavāra bezgalgaršīgo rīsu sautējumu un sajutu sevī dziļas ilgas pēc kārtīgas kotletes.

Reizēm iedomājos, kā būs atpakaļ Latvijā, kur visi ir tikai latvieši vai krievi...

Pastaiga bez iemesla

http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaBezIemesla#

Viss ir normāli!

Daudz laimes MAMMAI VĀRDDIENĀ un LĪGUCIM 30-TAJĀ!!!!!

18. maiji un patīkami piepildīti ar svinēšanu, tad nu es arī paceļu ingvera tēju par jūsu veselību!

Sveicieni tiem, kam tuvojas dzimšanas dienas un īpaši viņai, kas gatavojas dzimšanas dienā skriet makratonu! Lai izturība gatavojoties. Te iedvesmai:
http://picasaweb.google.com/intasorina/LondonasMaratons#

Man arī ir sakrājies kas sakāms:) Vai nu arī vienkārši gribās jums pastāstīt. Ir tapis turpinājums stāstiem par došanos pie dakteriem Londonā. Es jau stāstīju, kā man te gāja ar sistēmas izprašanu un dakteru / sistēmas paviršību. Domāju, ja reiz mani tagad ir pilntiesīgi pierakstījuši aprūpē, tad ar nopietnu seju došos to visu izbaudīt. 14. maijā, biju ierakstīta viņu kalendārā. Paši taču piedāvājās mani apskatīt un apklaušināt, un nospriest, vai viss ir normās.

Aizdevos pie dakteres, kura man jautāja - asins analīzes normālas? ... nu es saņēmu rezultātus, bet maz no tā ko saprotu, es ceru, ka normālas.... "labi, tad normālas," viņa nomurmina un ieraksta savā kladē, ka normāls. Nākošais jautājums "ultrasologrāfija normāla?"... nu tas bija kādu brīdi atpakaļ, 30. martā, bet, cik atceros, neko man nenormālu nepateica... "labi, tad normāla," atkal ielika krustiņu kladē. "Tagad gulies uz kušetes, tā.... šitā, kas skan ir bērniņa sirsniņa..., labi, vari celties augšā.... nu, vēl kādi jautājumi?" 6 minūtēs vizīte bija cauri! Aiz pārsteiguma man pat vairs jautājumu nav! Ļoti ceru, ka man uz pieres rakstīts, ka viss ir normāli, pretējā gadījumā te tiešām varētu sākt kreņķēties. Es tak pirmo reizi uzmetos pa grūtnieci, kurai vajag visko pastāstīt, paturēt rociņu un nomierināt, ka viss man ir kārtībā. Ko nu daudz, krēņķēt nav ko! Jūtos normāli un briestu normāli.

Toties nākamajā reizītē, kad man bija jāiet pie tiroksīna dakteriem, mani sagaidīja trīs ārstu kolīzijs, apsēdušies pusaplī man pavēstīja, ka analīzes ir normālas (! hi, gandrīz iespurdzos deļ šī apzīmējuma) un ka būs nedaudz mani jāpieskata. Viņi pierakstīšot telefona klīnikā - es nododu analīzes, rezultātus man paziņo pa telefonu. No tā sapratu, ka trīs ārsti pusaplī mani vairs nekad neuzrunās.

Jūtos mierīga. Katrā apmeklējumā man liek piečurāt vienu burciņu, kura satura rezultātus man katru reizi paziņo kā "normālus". Tātad, viss ir normāli!

p.s. vienvakar mūs kārtīgi sasmīdināja Ziņģīte: "Obligāti jārāpo pirms gulētiešanas. Visur, kur vien iespējams, jācenšas kaut nedaudz parāpot. Protams, izmantojot ceļu sargus" Abi iedomājāmies, kā mēs tagad varētu rāpot uz riņķi:) Pilns teksts par absolūtu veselību: http://www.tvnet.lv/sievietem/vesela/328871-zingite_spardies_un_pazudis_riepa

p.p.s biudītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/VecakiCiema#
http://picasaweb.google.com/intasorina/ParvaksanasNoLondonasUzLondonu#
http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaPaVietejoApkaimi#
http://picasaweb.google.com/intasorina/SvetdienaApSaatchiGaleriju#

Gads Londonā

Šodien ir tā diena, kad svinam gadu kopš esam Londonā. Nu, īpaši nesvinam, bet zināmu apcerību piedzīvojam. Jā, tas ir pagājis ātri, bet tajā pašā laikā 365 dienas ir pelnījušas titulu - viens gads. Noticis un piedzīvots ir daudz, redzēts un izjusts. Sākot ar absolūtu eiforiju, beidzot ar skarbu cīņu ar sevi. Šī noteikti ir mācībstunda, kas man (un varētu arī teikt Kristapam) ir bijusi ļoti nepieciešama. Vienkārši, to vajadzēja piedzīvot, izmēģināt, kā tas ir - dzīvot pasaules lielpilsētā, gadu prom no savējiem, cīnoties par vienkārši būšanu te un tajā pašā laikā baudot raibumu. Tagad es zinu un man ir pilnīgi skaidrs, ka ir iestājies Londonas pēdējais periods pirms mājās braukšanas, tā teikt.

Nākamā rindkopa, ko gribētu uzrakstīt, ir jaunizceptās grūtnieces izjūtas un ikdiena, bet, zinot, ka lielākā daļa lasītāju (siev. dz.) savā mūžā ir bijušas stāvoklī, tas varētu būt ne visai aktuāli, lai arī mana pasaule tikai ap to vien rotē. Ne tika daudz domās par maziņu - šoriņu, bet vairāk par savu ķermeni, kas visādi aug un mainās, un pie kura jāpierod. Pieļauju, ka vīriešu dzimumam šo rindkopu neinteresantuma dēļ gribētos izlaist tāpat.

Paskatīšos, vai iespējams ielikt kādas jaunas bildes vizuālajam noformējumam... pacieties...

kaimiņu būšana

Kad jau esmu uzsākusi atzīmēties, kur es sēžu, tad varu šoreiz atzīmēties, ka sēžu jaunās, t.i. citas mājas pašiztīrītā virtuvē.

Nu, kā tad te ir? Rindu mājā, kur viesistabas vietā iebūvēta garāža, ir četras 10kv.metru lielas istabas, uz katrām divām pa vannasistabai, kuras apdzīvo 4 pārīši. Tātad - mēs dalām šobrīd dzīves telpu ar vēl sešiem cilvēkiem. Un tieši tāpēc, ka iepriekšējie iedzīvotāji nekad nav iztīrījuši cepeškrāsni, šeit nedaudz ož pēc kojām. Bet, kad jau mēs pieņemām lēmumu te līdz augustam dzīvot, tad arī dzīvosim. Tām šausmām, kas noteikti jums tagad uzaust imaginārā ainiņā par šejienes sadzīvi, es noteikti gribu atspēkot, ka ļauties iesviesties ikdienā, kas vairs nav ierasta ir arī savi ieguvumi. Pirmām kārtām - cilvēki. Neesmu jums vēl izstāstījusi par Kongo šefpavāru, Antonu no Sočiem un Nurgulu no Mongolijas, ko satieku ikdienā darbā un kas ir īstas pērles, te klāt nāk kolorītā pubika dzīvesvietā.

Tātad, viens puika ir no Ziemeļvelsas, kas runā ar baisu akcentu, ja vajag - lamājas velsiski un mācās par autobusu šoferi. Viņu es satiku šeit pirmo. Biju pāris dienas te dzīvojusi, bet nebija pagadījies satikt nevienu kaimiņu. Kādā naktī pamostos no baisa trokšņa, kas atgādina kāda (priekšmeta, dzīvas būtnes) klapēšanu. "Sāksies..." nomurmulēju un steberēju uz loga pusi, no kura nāca troksnis. Zem logiem kāds jaunēklis, kunga prātā, klapē pa aizslēgtām virtuves durvīm un uzstāj, lai laižu iekšā, kāds esot solījis atslēgu, tieši šodien (šonakt?) jāievācas, bet tā arī nav dabūjis. Kristaps viņu atpazina - tas tak Kriss no citas istabas. Prieks iepazīties.

Viņam draudzene no Argentīnas. Cits pārītis no Kolumbijas. Tie, savukārt, vienu dienu pārrodas ar aliņu dievdesmitčetrpaku un draugu latīnamerikāni. Kamēr atsaldēšoties vista vakariņām, tā tiek vien būšot. Acīmredzot pietika ne tikai vistas gaidīšanai. Vēl sešos no rīta, ejot uz darbu dzirdēju, ka sirdssāpju pārņemtās balsīs jāņotāji auro tā, ka mājai jumts un visi kaimiņi augšā. Tomēr ikdienā sevi pierādījuši kā kārtīgi kaimiņi. Strādā pārsvarā nakts maiņās par rikšu vadātājiem, tāpēc jādomā, ka tā bija vienīgā brīvā nakts. Mēs tikai nebijām rēķinājušies ar viņu izturību naktsmaiņās.

Kevinu satiku tikai šodien, neskatoties uz to, ka jau nedēļu dalām vannasistabu. Viņš, tīrasiņu anglis būdams, šodien neizturēja un izmazgāja virtuves grīdu. Es arī neizturēju un izberzu tās virsmas, kuras mēs turpmāk lietosim. Kevins te esot pavisam periodiski, tikai dažas darbadienas nedēļā.

Tagad, kad esma pārdzīvojuši pārvāšanās murgu (tas tiešām bija murgs, visu iedzīvi vest ar metro bija neprāts, lai gan citu variantu nebija), iekārtojušies mums atvēlētajos 10kv. metros, varam turpināt piedzīvot Londonu. Sākam ar vietējo apkārtni, kas ir dievīga. Vecie doki ir aizbērti un to vietā iekārtoti parki. Pāri pa Temzai gozējas Canary Warfa skrāpji. Skaistums. Dažos saglabātajos dokos pieparkojušās jahtiņas un baržas. Īpatni un skaisti.

Turam īkšķi par Braunu - Kregu - Kameronu. Šodien Lielbritānijā vēlēšanas. Priecīgi sveicieni,

Šoriņi +