Pilna diena

Sēžu absolūtā bardakā, starp somām un kastēm. Jau atkal pārvākšanās. Esam astoņus mēnešus nodzīvojušies pa savu Long Lane leiputriju, laiks iepazīt citus krastus, tā teikt, apdzīvot pēdējo no trim mītnēm savā Londonas ceļojumā, Londonas centram pavisam tuvu stāvošā rajonā Canada Water. Nākošos četrus mēnešus iekortelēsimies mazītiņā istabiņā četru istabu mājā pie ūdeņiem un parkiem un tikai 30min attālumā no darbiem. Eleganti. Tad klāt nāks jauni kaimiņi un jauni sadzīves noteikumi. Redzēsim.

Jautrība sāksies rīt, kad Šoriņi (kurš nu stieps, kurš nu stutēs) pārvāksies, izmantojot neko citu kā veco labo metro. Rēķinām, ka ar četriem - pieciem braucieniem (katrs stundu ilgs) varētu arī izdoties pārvest visu mantību. Kristapam šajā (un arī nākošajā, kad pārvāksimies uz LV) būs jāiznes viss Šoriņu ģimenes mantu/drēbju/mēbeļu/grāmatu smagums. Ko darīt.

Tad jau pastāstīsim par jaunajiem apstākļiem:)

Tikmēr varu palielīties ar dažādiem panākumiem. Saviem indiešu kolēģiem Navdipam un Svarnai esmu iemācījusi dzert zaptsūdeni. Atzīst par labu esam šo šķidrumu, jo kafija ir briesmīga, bet tēja apnikusi. Lepojos:)

Šodien arī pirmā reize manā mūžā, kad metro mani palaida apsēsties kā pilntiesīgu grūtnieci. Es pamatīgi apjuku, kad meitenīte leca kājās mani ieraugot un dievojās, ka tieši tagad jākāpj būs ārā. Apjuka arī visi apkārt sēdošie kungi, sakaunējās.

Šodien pirmo reizi mūžā man aptiekā zāles iedod par velti. Pasniedzu recepti aptiekāram un viņš man jautā - jums jau nav jāmaksā, vai ne? ....nav, nav.... piebalsoju līdzi, it kā zinātu pareizo atbildi. Kad jau tad jau. Pat prātā nebija ienācis, kad man varētu ko dot pa velti zāles aptiekā, tāpat vien. Lūdzu. Pie tam, dakteris, izrakstot man recepti zālēm, vispār pat nepaprasīja pierādījumu tam, ka man šīs zāles būtu vajadzīgas. Nosmaidīju, ka nākošreiz jāiet pajautāt teju vai kokaīns, kad jau šitā visi dala zāles. Nezinu, vai esmu stāstījusi, ka man piešķīra ģimenes ārstu uzvārdā Mulkis. Pietiek tikai ar pāris mīkstinājumiem, lai izlasītos savādāk:) Pēc šodienas apmeklējuma, kur viņu ieraudzīju pirmo reizi nopriecājos par uzvārda saderību ar tēlu, kas man izrakstīja zāļu recepti. ...lai arī pakausī gribētos cerēt, ka viņš nav tas, kas viņa uzvārdā zīmēts.

Priekā!

saruna pie kartupeļiem frī

Pēc likuma ir tā - vai nu darba devējs apmaksā pusdienu pārtraukumu vai nu arī dod paēst. Protams, kur cilvēku daudz, darba devējam lētāk ir samaksāt pavāram, kas katru dienu uztaisa kārtīgu ēdienu. Tiešām priecājos par šo likumu :) īpaši tagad, kad bads rausta ik pusstudu. Lai nu kā, arī pavāram pienākas nedēļā brīvdiena (nez kāpēc tikai viena) un viņa vietā vietējiem virtuves puišiem par pienākumu uzlikts uzveidot (nezinu, kā pareizāk teikt - uzvārīt vai uzcept) kartupeļus frī un chicken nugetus (kā tas varētu būt latviski... nu, piemēram, cālis eļļā). Svētdienās tā sauktā eļļas diēta. Īpaši, ja atdzisušais ēdiens jāuzsilda, tad skaidrs, ka pietiek vienreiz pamēģināt, lai turpmāk gribētos atklāti viebt seju par šīm "pusdienām". Viesnīcas vadība uz sejas viebšanu (ne nu es vienīgā viebju seju) tomēr reaģē un palūdza puišiem turpmāk svētdienās saveidot zaļos salātus un sautētos dārzeņus.

Vienā tādā svētdienā, trenkāju pa šķīvi salātlapas un atseldētus zirņus, kad man pretī piesēžas kolēģis ar kartupeļiem frī kečupa - majonēzes zupā. Jāpiebilst, ka kolēģis 2m, miesās trīsdurvju skapis, kurš tagad sverot vairs tikai 110kg, bet nesen bijis 150kg! Ievērtējot viņa porcijas saturu izmetu komentāru - "o, kur tad Tev šķīvī noslēpušies salāti?". Atļaujos iesmiet, jo svētdienas pusdienu saturs tika aktuāli apspriests un salātu un dārzeņu parādīšanās tika uzskatīta par triumfu. Kā ar āmuru pa galvu saņēmu atbildi "vispār es jau nemaz nedrīkstu ēst dārzeņus....". Man kā burkānu grauzim acis ieplešas. Redzot, ka ir nepieciešami paskaidrojumi, kolēģis turpina "es nedrīkstu ēst salātus un dārzeņus, jo tie ir ļoti kaitīgi manam ķermenim... Tā kā pārsvarā Lielbritānijā nopērkamie dārzeņi ir organiski (?!-autora piez.), tad man ļoti jāuzmanās no tiem. Es drīkstu ēst tikai ķīmiski apstrādātus dārzeņus, jo esmu ļoti uzņēmīgs pret dažādām baktērijām un infekcijām..." Gribēju iebilst, ka tas, kas viņam uz šķīvja drīzāk iedzīs kapā nekā viens organisks tārps... it kā tādu lielveikalā varētu dabūt... bet labāk noklusēju. Brain-washed, nodomāju.

pelni vēl nebirst

Vēl viena vērtīga diena Londonā, kas bija jāpiedzīvo šeit esot un strādājot viesnīcu sfērā! Vulkāns! Ar visu to pārdzīvojumu par brāli un Eviju, kuriem tieši šodien vajadzēja pie mums ierasties ciemā, bet finālā iesprūda Rīgas lidostā 9 stundu garā rindā, es tomēr priecājos, ka bija iespēja redzēt, kā sajūt prātā viesnīca Londonā. Kāds haoss valdīja! Telefona zvanu intensitāti varētu vienīgi salīdzināt ar dienu, kad trīs stundās izpārdeva DZSV biļetes. Menedžmenta cilvēki berzē rokas un rēķina, cik iepelnīs no soda naudām par neatbraukšanu (redz, lielākā daļa viesu kā reizi parasti ierodas no lidostām) un cik saskrūvēs cenas tiem nabadziņiem, kas lūgdamies lūgsies pēc naktsmājām. Kādus ciparus mēs skrūvējām! Jēziņ! Tagad bišķiņ kauns, bet tajā brīdī, kad gāž no kājām nost 4 lielas lidostas, azarts uz tirgošanos panesās pat viskūtrākajam darbiniekam :) Un ņem, un maksā, un par to vēl priecājās.

Tomēr tāds apmierinājums, ka tas ir liels un nevainīgs vulkāns, kas šitā visus uzkāra. Ka tas nav kāds terorakts vai katastrofa ar cilvēku upuriem. Skaidrs, ka cilvēcīgi žēl par Reini, kas savu brīvdienu 9 stundas nostāvēja rindā, izbesījies un noguris, bet tajā pašā laikā tas viss tikai tāpēc, lai neviens neciestu... nenomirtu. Un ja es iedomājos, kā putekļi salīp motoros un lidmašīna apstājas, tad es labāk gribu, lai Reinis ir 9 stundu rindā nekā potenciāli tur, kur lidmašīnas apstājas....

Tikmēr... paldies par apsveikumiem! Jūtos pārsteidzoši labi, tik vien kā pogas nekam vairs nepogājas ciet ;)
Par to jums visādas bidītes:
tikšanās LV: http://picasaweb.google.com/intasorina/SatiksanasLV#
Ciemos Pīlipi: http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosPilipi#
Lieldienas: http://picasaweb.google.com/intasorina/Lieldienas2010#
ciemos Zane un Paulis: http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosZaneUnPaulis2JebKesosanaNedelasGaruma#
..un pati aktuālākā galerija - Londona zied: http://picasaweb.google.com/intasorina/LondonaZied#

Kamēr saņemos un sašķiroju bildes, ko jums parādīt, tikmēr magnoliju ziedi jau pinā plaukumā:)

Šoriņi +

Mīļie draugi un klātesošie!

Iepazīstieties - mūsu topošais Šoriņš!

Ar šo paziņojam, ka darba patīkamā daļa mums jau ir aiz muguras, priekšā vēl 6 mēneši smaga darba (pārsvarā Intai, bet izrādās, ka arī tētiem uznāk šādi tādi grūtniecības simptomi) un tad jau vesela dzīve laimes un mīlestības:)

Gaidiet mūs visus mājās uz vasaras beigām, jo oktobris ir mums nozīmētais lielā sprādzienā mēnesis!

Apsveikumus pieņemam ikdienas, visu dienu!

Jūsu Šoriņi +

Daudz laimes Ieviņai šodienas dzimšansdienā!

Daudz laimes Paulai svētkos, kurus šogad nepieminam, bet svinam!

Daudz laimes Aivai vārda dienā!

Daudz laimes Rūķu Ingai rītdienas dzimmenē!

Lūk, TIK daudz laimes jums visiem!

Skaitām dienas līdz jūs satiksim :)

Dikensa Londona 21. gs

Pagāšnedēļ Londonas metropolē, šajā laimes zemē, kāds laikraksts saduļķoja ūdeņus un diezgan pamatīgi. Tajā pirmdienā, kad sākās rakstu sērija, pirmo reizi mūžā redzēju, ka metro katrs(!) pasažieris lasa vienu rakstu! Sākot no tā dienas diskusijai pieslēdzās un skaļā balsī kliedza karaliskā ģimene, politiķi (bez tiem neizpalikt, jo rudenī gaidāmas vēlēšanas), labdarības organizācijas, vienkāršie ļaudis, visi kā pamodušies no miega - pasaules vienā no bagātākajām lielpilsētām ir lielākais skaits cilvēku, kas dzīvo joprojām Dikensa laikos jeb tālu zem nabadzības robežas.

Dzīvojot no ienākumiem, no kuriem lielākā daļa aiziet maksājumos, jau kādu brīdi mācās sajūta, ka aiz biezās fasādes, kas saucas Londona, burtiski čurkst drausmīga nabadzība. Te stāsts ir par milzīgo cilvēku skaitu, kuri dzīvo nožēlojamās un aizmirstās sociālajās mājās, ģimenes, kas pa naktīm nakšņo frizētavās, kur saimnieks laipni ielaiž, cilvēki bez izglītības (jebkādas) un līdz ar to - bez prasmēm, bez pabalstiem, bez darba iespējām, kas gadā nevar sakrāt i ne 15 paundus, lai samaksātu bērnam par pieteikšanos skolā, ar minimālu saimniecību un finālā tiek apbedīti masu kapos.. jau paaudzēm. Nav runa par iebraucējiem - tie visdrīzāk izsitas un atrod savu pozu.

Pēc nedēļas ilgas rakstu sērijas vienā no centrālajām avīzēm, liekas, vidējais Londonietis pamodies - Kā šajā valstī, kur ir tik daudz iespēju un tik daudz naudas, nav iespējas izrauties no nabadzības loka... jau paaudzēm! Kā var tik ilgi gulēt saldā miegā un neredzēt, kas notiek deguna priekšā! Tad nu tagad viena liela sabiedrības daļa visus skatus vērš uz politiķiem un domes priekšniekiem - nu, ko darīsiet? Savukārt tie dod pretī, ka vajadzētu vairāk nodarboties ar labdarību un vairāk palīdzēt līdzcilvēkiem.

Es tik te no malas to visu skatoties un lasot nodomāju - ka tik atkal viņi te neieņem ērtas pozas un nesāk gaidīt viens uz otru. Ka tiešām kaut kas mainītos. Londona būtu to pelnījusi tāpat kā cilvēki, kas tajā mēģina eksistēt.

Tādi vērojumi. Paši skaitam dienas līdz 19. martam, kad ieparkosimies Latvijā uz četrām dieniņām. Dikti visus gribās satikt. Dikti :):):)

krokusi un +10C

Lai arī uz nedēļas beigām arī mums piesola "sniegu", krokusi katrā zāles pleķītī nodod pavasara klātesamību. Pie tam, ja pa ceļam starp sniega prognozēm ir +10C beidzot nopelnītās pavasara dienas, atgriežas sajūta, ka gribas paiet garām savai pieturai un arī nākošajai pieturai, vienkārši iet, baudot mierīgu pavasara vakaru. Šodien tāds bija. Es nedaudz jūtos vainīga par to, ka jūtos šādu pavasari nezin kāpēc nopelnījusi, iedomājoties, kādu Laimes lāča ziemu piedzīvojiet jūs. Bet katram sava realitāte un arī mana pelēkuma izturības koeficientam reiz ir gana. Gribu pavasari kā ēst. Un ja tas atnāk vienā nejaušā vakarā, baudu.

Gaļasmašīna. Tā es gribēju uzlikt nosaukumu blodziņam, ko rakstītu par darbiem. Bet tad izspriedu, ka tas ir pārāk subjektīvs nosaukums un droši vien varētu neatbilst objektīvai realitātei, vai nu arī tieši pretēji - tā tas ir visur, tikai es esmu pagadījusies līdz šim būt ārpus tās.

Tu esi maza skrūvīte, kura jebkurā gadījumā ir vienkārši aizvietojama. Tu esi ielikts tur, kur tev ir jāstāv un jādara tas, ko tev liek. Tev jāzina no A līdz B, kāds cits darīs no B līdz C. Uz jebkādiem jautājumiem tev piesaka - tas tev nav jāzina. Nav nepieciešama ekstra iniciatīva - dari un viss, nekas cits no Tevis nav vajadzīgs. Tā eksistē mazie cilvēciņi, tā eksistē vidējie menedžeri, tā eksistē galvenie šefi, katrs pilda savu mazu solīti. Kaut kā pietrūkst viens, kas uzņemas absolūtu iniciatīvu un arī atbildību. Viss ir pa plauktiņiem sadalīts - kurš vainos kuru. Reizēm amizanti. Sistēmu sistēmas izdomātas, kā novelt no sevis vainu. Jauki.

Tā man iet pa jauno darbiņu. Esmu savā viesnīcas recepcijā, pildu ikdienas pienākumus. Paiet precīzi astoņas stundas, pagriežos un aizeju. Ko tad es tur daru? Redzamā daļa ir tā, ko variet iedomāties - iedodu viesim atslēdziņu un pieklājīgi atvados, bet tā neredzamā puse ir sava veida aizbergs. Tur sākas interesantums, jo, tā kā esam vienā ķēdē ar 50 5* viesnīcām, visa saimniecība ir grandioza. Cipari, ailītes, shēmas, līgumu līgumi, noteikumi... Un tik nesakiet nevienam ka es jums esmu teikusi - vislielākais pārsteigums ir par to, ka viesnīcas cenas izdomā no zila gaisa! Zvana telefons - cik jums maksā istaba.... nu 100, 150, 170, 220... nu kādā garstāvoklī es esmu šodien ;)

Es ļoti ceru, ka jūs esat labā noskaņojumā:) Sveicieni arī no Kristapa, viņam rīt 5.35 jāsēž pirmajā metro, tāpēc tāds nerunīgs šovakar, bet pārsvarā arī pie labas omas. Vakariņas sievai ir izcilas! Es tiešām lepojos ar savu pavāriņu :):)