Olimpiāde pret futbolu. Futbols!

Braucot metro cilvēki uz beņķīša regulāri atstāj izlasīto laikrakstu nākošajam pasažierim. Aizvakar vakarā, ceļojot mājās, uz mana beņķīša kāds bija atstājis Guardian avīzes sporta sadaļu. Olimpisko spēļu laikā to kāri paķēru ar domu mājupceļa pusstundu ziedot rezultātu izpētei. Ziņoju - no 8 lapaspusēm Guardian sporta sadaļas 1 ir olimpiādei! Liela bilde ar UK kērlinga komandu pa visu lapu, kas pavada treniņus Kanādā. Vēl vienu sleju aizņēma kāda gudrinieka pārdomas par to, kā Vankūvera cīnās ar sniegu, transporta haosu un elektrības piegādi kalniem. Un viss. Jā, atvainojos, nebija pat viena lapaspuse, jo lapas apakšā bija futbola rezultāti. Tiem nebija pietikusi vieta pārējās septiņās sporta sadaļas lapās! Pēc tam, kad olimpiādes pirmajā dienā visi darba kolēģi viens otram pārjautāja - vai spēli (futbola) redzējuši, es jutos kā pelēkais zvirbulis, kas cītīgi līdz krišanai pagājušajā naktī skatījusies spēļu atklāšanu. Slēpes te ir tik nepopulāras, cik vispār iespējams, neskatoties uz to, ka pašiem pēc diviem gadiem tās būs jāuzņem.

It kā jau ir televīzijā viens BBC kanāls, kur olimpisko 20 min garo dienasgrāmatu rullē visu dienu līdz apnikumam un BBC2 vēlās nakts stundās raida mačus kādā sportā pilnā apjomā, bet mums taču jāguļ, īpaši, ja 7-ņos no rīta otrā jābūt Londonas galā. Protams, ka tiem, kam satelītu un kabeļu kanāli, noteikti, ka var redzēt vairāk, bet mums ir tik, cik ir.

Iespējams, ka esmu izlutināta. Parasti LTV 7 visu dienu visas dienas raida spēles pilnā apjomā (diez, kā šogad?), atklāšanu un noslēgumu rāda pa vairākām reizēm, laikrakstu pirmās lapas un ziņu pārraides, visi un visur runā par olimpiādi, pat ja mazajai Latvijai nav nekādu panākumu vai pat dalībnieku konkrētajām sporta veidam. Latvijā olimpiskās spēles, iespējams, tāpēc, ka maza valstiņa, kas jūt līdzi katram savējo prieciņam, ir daudz populārākas, nē, iespējams, mēs tiešām esam tādi, kuriem interesē viss un par visu, vienkārši esam trenēti interesēties. Tāpēc man arī ir īpašs lepnums par MILZĪGO LV olimpisko komandu, kas iznāca atklāšanas ceremonijā, salīdzinot ar citām mazajām valstīm (LT - seši dalībnieki?). BBC komentētāji iesmaidīja, ka šitie gan tajās cepurītēs (runājot par LV komandu) ceremonijas laikā izcepsies, jo ceremonijas stadionā esot karsts. Turpat kāds piebilda "nu, jā, bet tā ir vienīgā reize, kad komanda uzvelk svētku tērpu".

Kā vecs olimpiādes fans, katru rītu, pat neizkāpjot no gultas, izlasu visus virsrakstus un rezultātus, un šorīt ar lecienu no gultas skrēju pie dienasgrāmatas kanāla, lai man parāda, kā viņi izdomājuši izrunāts brāļu Šicu uzvārdu! Malači, puikas! Tik līdzīgi Harijam un Viljamam!

Visādi citādi dzīvojamies. Par darbiem, uz kuriem ejam katru dienu, izstāstīšu kādu citu dienu. Darbs kā darbs - ej un nāc mājās, pēdējā laikā katru brīvo brīdī izmantojot gulēšanai. Kristaps pārvarēja uzmācīgu vīrusu, es esmu tikusi vaļā no pirmā "jaunā darba noguruma", šodien pēc darbiem dosimies atkal uz National History museum, to pašu, kur atradām Darvina centru. Tur tik daudz kas palika neizstaigāts...

Vieglie 30 un dzīve pēc tiem

Ir dzīve pēc 30 :):)

Nospriedu, ka, ja jau reiz man 30 veļas virsū, es piedzīvošu krīžu krīzi, kārtīgi nočīksētšos, saraudāšos, nopuņķošos, sagruzīšos, uzvilkšu mīksto pidžammu un piepampusi sēdēšu pie teļļuka, ne ar vienu nekomunicējot, vilkšu ķeksīšus rozā dienas grāmatā ar piepildītajiem un nepiepildītajiem sapņiem. 30. gadu svinību priekšvakarā smadzenes šķērsoja fakts, ka abām vecmammām tūliņ ir 90, kas nozīmē vienīgi to, ka MAN IR JĀDZĪVO VĒL VISMAZ 60 GADI!!!!! Lūk, par to ir jāsaspringst! Jānodzīvo saturīgi vēl 60 gadi! Brālis Reinis jau paspēja iejokot, ka "jājā, arī Rīgas Dinamo normāli nospēlē tikai pēdējā trešdaļā". Tad nu krīze tagad ir atlikta uz nenoteiktu laiku.

Un kad jau krīze atlikās, tad nācās ar pilnu krūti pievērsties svinēšanai. Vakara aizsākums ar tuvākajiem salas draugiem Carluccios (ūķītis, kurā nostrādāju pāris mēnešus nudien veido kārīgus itāļu ēdienus. Vajadzēja tur atgriezties, lai reanimētu sajūtas) piedzīvoja starpposmu kādā bārā (http://picasaweb.google.com/intasorina/DzimsanasDienasIesildisanas# ), bet uzreiz pēc tam - caur McDonaldu, kur bija jāizšķērž pāris dārgās dzimšanas dienas stundas, uz lidostu! Šitādā pieklājīgā vecumā jau pasūtot biļetes, visvairāk satraucos par faktu, ka nedabūsim i ne kripatiņas miega, šitā svinot un ceļojot. Līdz varētu gadīties, ka ierodoties Romā, kur notika svinību galvenā daļa ar viena ielūgtā viesa klātbūtni, būsim nelietojami. Tad nu mēģināju katru strēķīti laika izmantot, lai pagulētu. Te ainiņa iz dzīves:


Kristaps mani atstāj lidostā uz beņķīšiem pagulēt, kamēr noskaidro visu noskaidrojamo. Atgriežoties viņš modina sieviņu un stāsta, ka tagad būtu jāiet čekoties. Izpūrusī sievas galva paceļas, lielām acīm veras sejā, it kā māj piekrišanu un uzstājoši jautājušā balsī jautā:"Jā, bet kur ir Kristaps, nav Kristapa, bet kur ir Kristaps?!"


Vēl tagad, abi atceramies un nevaram nesmieties. Kā šitā var bilde apdzist?! Iespējams, kaut kādā pirmajā dziļajā miegā saputrojos ar realitāti un te viš i - i miesīgu vīru vairs neatpazīst. Kristaps kādu brīdi domājis, ka es jokoju, bet tad nudien sācis satraukties un rādīt ar pirkstu, ka "redz, kur ir Kristaps!" Tik jocīgs moments, pēc pusminūtes es atžirgu un pati biju gatava iesmiet par gadījumu. Tāpēc, par to 60 gadu nodzīvošanu es tiešām domāju nopietni.


Ai, nu Roma ir Roma. Kā Kultakadēmijas finišētājam jau nu tikai medusmaize un sapņu īstenojums. Kā tur ir, jautāsi Tu, kas neesi nekad bijis Romā... Vareni. Viss ir varens un vecs. Grandiozs un izcils. Protams, ka Romas ielas, kā tēja Selgas cepumā, ir pielijušas ar ikdienu, kas varenumu liek mērķtiecīgi uzmeklēt. Bet visā visumā romiešiem piesieties par to, ka viņi uzbūvējuši Vatikānu un pilsētas centru atstājuši drupām, es nevaru. Divarpus dienās nebija laika muzejiem. To nākošreiz. http://picasaweb.google.com/intasorina/30Roma#


Es gribu pateikt LIELULIELULIELU PALDIES par sveicieniem no visiem. Atgriežoties no pāris dienām nerealitātēm, nosēdēju stundas pie korespondences, kas sanākusi visos interneta nostūros (kā zini, mūsdienās vairs nepietiek, ja paskaties epastiņu :)) un atšķirībā no visām pārējām kaut kādām dzimšanas dienām, kad apsveikumu saturs ir tikai smaidiņš vai labākajā gadījumā slinkais "daudz laimes", šoreiz es saņēmu tiešām ļoti lieliskus sveicienus un mīļvārdus. Un paciņas un kartiņas. Paldies. Man tas daudz nozīmē.

Ne-padomāt

Es te vienu vakaru aizdomājos, par to, ka Padomāšana ir īpaša komunikācijas disciplīna. "Ko šis padomās" un "ko tas padomās", un "ko par to padomās", un, "ja es šitā, noteikti padomās"... Liekas, ka patiesībā pasauli grūsta (un nezinu, vai uz priekšu) nevainīgā Padomāšana.

Kāpēc man tas ienāca prātā? Pāris nedēļas atpakaļ biju ieklīdusi Londonas kora saviesīgā vakarā. Bija saaicināti koristi - esošie un bijušie, viņu tuvi ģimenes locekļi vai draugi, aicināti radoši izpausties un tāpat padzīvoties kopā. Kāds dziedāja kvartetā, kāds skaitīja "jērādiņu", cits lasīja Ungāra dzejnieka atdzejojumu vai spēlēja četrrocīgi pianīnu... finālā, liekas, pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu īstu salona atmosfēru. Un, lai arī ar kādiem mākslinieciskajiem panākumiem katram savs priekšnesums izdevās, likās, neviens neko NEPADOMĀJA. Pēc pasākuma es tiešām sajutos kā apskaidrību ieguvusi un joprojām par to piedomāju. Tad tas ir tas, kāpēc šie cilvēki turas kopā un rada ap sevi tādu jauku atmosfēru - letiņi, bet bez Padomāšanas.

Aizdomājos, ka padomāšana sevī ietver teju vai sējumus. Padomāšana var būt un var arī nebūt kas vairāk kā darbības akts, atkarībā, vai esi Padomātāja vai Upura lomā. Un Upurim būt, piekritīsiet, reizēm ir tik ērti būt. Es varētu iedomāties, ka Padomāšana mazu tautu daudzos aspektos virza uz kvalitatīvāku izpildījumu, bet, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc latvieši ir viensētu radījumi arī 21.gs un daudzos gadījumos "mazie nabadziņi".

p.s. šobrīd iecienītas biezeņzupas, satori.lv un Deivida Starkija raidījumi par monarhiju. Ellīgi te gājis.

Davai, lai nodziest elektrība un skrienam :)

Varētu būt, ka katram reizi mūžā, sēžot restorānā, ienāk ķecerīga doma par to, ka varētu nodzist elektrība un mēs nemanot tieši pirms rēķina apmaksas izlavāmies ārā... Lūk, mēs to piesaucām tiešā vārda nozīmē.

Vakar aiz priekiem, ka Londonā ir iespēja satikt kolēģi Evitu, devāmies uz kādu korejiešu ēstuvi. Bijām nolūkojuši, ka vienā aizstūra vietiņā ir vairākas Āzijas izcelsmes ēstuves, kur pārsvarā burzās gados jauni cilvēki. Tas lika mums izsecināt gan par budžeta pieejamību, gan arī par gastronomisko novērtējumu.

Zin kā ar pasūtīšanu tādās vietās ir - ēdienkartē sazīmēti dieva brīnumi, dūrām pirkstu atvērumā un ļāvām mums atnest jebko, kas tradicionāls un nekustās. Pie visa tā, mums uz galdiņa uzcēla gāzes plītiņu ar saturu, kas vēl jēls, un, kad saņēmāmies sākt to gardumu nobaudīt, sapratām, ka bez ugunsgrēka mutē neiztiksim. Pūtām un elsām, un likās, ka tiešām aizdegsimies. Nu lūk. Kādā brīdī visā iestādījumā nodzisa elektrība. Visi romantiski sarosījās, meitenīte korejiešu akcentā nokliedzās "sorī" un visi turpināja čāpstināt, līdz elektrības padeve atjaunojās. Mēs pa to laiku jau bijām paspējuši visu notiesāt un palūgt rēķinu. Tikām sāka ost tiešām nelāgi - it kā kaut kas piededzis, tāda kā gumijas smaka... Evita paspēja ierunāties "tagad lai nodziest elektrība un davai, mēs skrienam". I nepaspējām par jociņu kārtīgi nopriecāties, ka tiešām nodzisa elektrība, pavērās ārdurvis, pa kurām iekšā ievēlās melnu dūmu mākonis un mēs visi metāmies skriešus! Panikas pārņemtie ļautiņi no ārpuses noskatījās, kā ar troksni un 2-metrīgām liesmām sprāgst kāds elektrības skapis turpat blakus, kur tikko bijā sēdējuši un jokojušies. Lūk, domā, ko runā ;) Par ugunsgrēku (mutē) vien runājām, līdz nodzisa elektrība un mēs aizskrējām nesamaksājuši. Sirdsapziņas uzrunāti, noteikti iesim tur paēst vēlreiz, lai samaksātu.

Vakardiena bija tāda pārpilna. Kolosāls atklājums - pastaiga gar Regents kanālu un Absolute Ice bārs - viss ledū.

http://picasaweb.google.com/intasorina/RegentSCanal#

p.s. te jau arī šodienas 21. gs pārsteigums:

http://picasaweb.google.com/intasorina/21GsDarvinaCentrs#