Franču darbs un Rojāls Alberts

Es dabūju to franču darbiņu - http://www.daylesfordorganic.com/scat/pimlicocafe :):) Pa vairākiem lāgiem gāju uz intervijām un visādiem izmēģinājumiem, līdz pagāšpiektdien saņēmu oficiālu uzaicinājumu sākt pie viņiem darbu. Es tagad sprnos par šādu veiksmi, tāpēc esmu uzsākusi jau nākošā darba meklējumus - tā teikt - īstu darbu. Esmu pārliecināta, ka tas no reiz paņems daudz manas nepacietīgās dvēseles nelielos pacietības krājumus, bet nu nevar būt, ka šajā milzu pilsētā neatradīsies kaut kas ko meklēju.

Spiegdama varu pastāstīt - bijām iekš Royal Albert Hall uz koncertu! Tik sen jau gribējās dzirdēt kaut ko ļoti skaistu, un savu devu saņēmu:) Jau 115 sezonu BBC rīko simfoniskās mūzikas festivālu, kur, domājams pēc vārdiem bukletā, tiek savākts krējums. Padomājies, šodien dosimies klausīties koncertu, kuru diriģē Gardiners - Baha interprets, pēc pāris dienām - Norringtons, džeki, kurus jau tagad augstskolās studē. Pavisam mīlīgi ir fakts, ka pāris letiņi (t.sk. importa letiņi) arī iekļuvuši bukletiņā vakar diriģējis Andris Nelsons, bet pēc nedēļas - Mariss Jansons, bet vēl pa vidu vienu dienu - Gidoniņš ar' uzspēlēs.

Tas amizantākais faksts, ka vietā, kur visos pasaules teātros ir dārgākās partera vietas, Albert Hollā ir stāvvietas pa piecīti. Pat trešajā balkonā, kur jāskatās caur lenķī ir dārgāk kā piesēst uz grīdiņas parterī! Tā nu mēs, šito zinot, nepieļausim svētdienas kļūdu un nemaksāsim vairs 10 naudas par biļeti (kas jau arī tomēr ir dāvana par šitāju kvalitāti).

Un par pašu zāli vispār nav ko bilst. Biju domājusi, ka ir liela, bet, nu ka tiiiiik milzīga, nenāca i ne prātā. Ai, nu ko nu vispār par to vairs.... tik vien vēlreizīti noelsties un atkārtoti doties uz koncertiem.

Vēl tikai reklāma - nākošā gada aprīlī Alberta Hallā uz HD ekrāna tiks rādīta "Gredzenu pavēlnieka" II daļa ar dzīvu orķestri muzikālajam noformējumam. Biļešu cena - no Gb 15 - 55. Visiem tiem, kas toreiz Dreiliņielā nomocīja pirmo daļu ar daļēju aizmigšanu un pārēšanos, domāju, šī būtu kā reizi iespēja turpināt savu izaugsmi! hihihiiii

p.s. un vēl par cilvēkiem - atceries, tēti, es stāstīju par latviešu krievieti, kas strādā manā darbā. Vēl prasīji, vai viņa maz latviski runā... un kā vēl! Vēl smieklīgāk ir tas, ka viņa ir Liepājas slimnīcas kolēģe - Žanna no piektās nodaļas:):) No viņas arī sveicieni tētim.

Tāpat sveicini visām Kristīnēm, Ditām un Martām aizgājušajos vārdu svētkos:):):)

cilvēki

Tāds ritms ieveidojies - ejam uz darbu katru dienu, un vakaru beidzam, kā ienāk prātā. Visādas izdomātas fīrītes - jāsatiek pazīstami cilvēki un jāizvairās no pūļiem. Tāda fīrīte.

Nika. Pazinējiem pastāstīšu, ka Londonā satiku Veroniku. Nika, sasmēlusies pasaules drosmes, ņemot talkā brīvprātīgo darba pieredzi Indijā nupat patrodas ceļā (cik sapratu caur puslatīņameriku) uz Brazīliju līdzīgā brīvprātīgo misijā. Sapriecājos viņu te satikt:):) Sazinājāmies vēl LV, bet tad nospriedām, ka īsti neviena no bara uz vietas vairs nav - pašas tūlīt braucam prom, Ingrīda Tallinā, Zane - āfrikā...

Poļu kolēģe. Kāda poļu kolēģe man tagad jāpieskata. Kaut kā sanāca tā, ka viņa mani pieņēmusi par uzticības personu, bet ne par to stāsts. Drīzāk stāsts ir par to, ka šī pilsēta ir pilna ar ļoti vientuļiem cilvēkiem. Katram savs liktenis - cits naudas, cits izglītības, karjeras, piedzīvojumu meklējumos, cits no kaut kā bēg, bet tik ļoti daudzi ir pavisam vientuļi. Ar to domājot - pavisam, pavisam vieni. Tik vieni, ka šajos miljonos nav ar ko parunāt, klīsti pa veikaliem, pārpildītām ielām, grūsties metro un vienalga esi viens. Un dienām cauri nav ar ko parunāt. Tā izrādās mana kolēģe, nupat aiz vientulības sviestā ejot, meklē kādu, kas reaģē un cilvēcīgi parunā. Tāda baisa sajūta zinot viņas stāstu, bet tāds prieks sajust, ka tiešām varu palīdzēt.

Austrāļu kaimiņiene Liāna. Vakarvakarā sarunājām doties uz festivālveidīgu koncertu, kas notiek Borisam Džonsonam tieši pie kabineta loga Londonas mērijas pagalmā, Temzas krastā. Programmā - latīņamerikāņu ritmi. Vakars jau tik vienkārši nevarēja beigties... finālā attapāmies, tiesājot kārtējo siera kūku un šokolādes cepumus, sēžot Loyda mājas piekājē un beidzot izrunājām visu to, kas abām pusēm bija sakrājies... par Endiju. Sasmējāmies pavisam un galīgi par saviem visādiem novērojumiem un piedzīvotajām epizodēm. To nemaz jums atstāstīt nevar, padomāsiet, ka mēmais dīvainis. Bet viņš ir vienkārši vientulis, kas ielaidis savās mājās svešiniekus, un pie katras izdevības cenšas parunāt. (Tagad, piemēram, lai arī kājas krustā kā vajag uz tualeti, bet tomēr pagaidīšu, kamēr Endijs pabeidz dienišķās vakariņas, savādņāk tikšu ievilkta sarunā uz vairākām stundām....) Nav man ar viņu neviena bilde, izņemot tā, kas jau publicēta.

Pūļi. Pagājušo sestdienu Londonā sākās šmotku veikalu izpārdošanas. Tā kā mana darba vieta atrodas tieši Regents un Oxfordas ielas krustojumā, tad galīgi negribot, jau ikdienā pēc darba nākas stumties cauri kaudzēm. Bet, kad pienāk izpārdošanas... pirmo reizi saķēru paniku. Iestūmāmies piekrautā metro, lai pabrauktu pāris pieturas uz Haidparka pusi, nolīstu kur maliņā, bet, izkāpjot no stacijas, priekšā tie paši pūļi. Goda vārds - salīdzināt var tikai ar pēcdziesmusvētku gājienu uz tramvaju. Kā auksts ūdens man pārlija, histēriski nopurinājos un paziņoju - viss, es vairs nevaru! Kristaps pavilka mani malā, kādā valūtas maiņas punktā, lika aiztaisīt acis un iztēloties, ka ejam pa mežu... tādā garā, līdz tikām līdz kaut necik prom no galvenām straumēm. Tā runājām, ka varētu iet uz muzeju brīvdienā, apmeklēt tirdziņus, vai veikalus, vai parkus - bet tie cilvēki! Katrā ziņā jābūt īpaši trennētam, lai varētu tajā ārprātā kaut ko nopirkt. Es to nevaru. Štrunts par pārtērētajām mārciņām, esmu gatava maksāt par pūļiem, kuru nav, brīdī, kad izvēlos ko sev.

Virtuāli. Ir mājas lapa www.meetup.com, kur cilvēki dibina saiknes. Ne jau iepazīšanās portāls, bet gan viens tāds, kur cilvēki dibina grupas - grāmatu lasītāji, sēņotāji, putnu vērotāji, salsas dejotāji. Un tiešām kopā dara lietas, ne tā kā draugiem.lv, kur it kā piesakās grupās, bet realitātē cer tos cilvēkus nekad nesatikt:):) Kolosāls pasākums, šo to sev esmu atradusi, kur pieteikties, kamēr esam vēl te. Latvijā neatradu nevienu grupu par nekādu interesi :) nepatīk mums tie cilvēki:):)

Brīvdienās bijām arī izbraukumā ar Londonas autobusiņiem, devāmies meklēt kešus uz parku, kurš, liekas, ir aizmirsts, kur savlaik izvietota daudzinātā Kristāla pils, kas diemžēl nodegusi... Savukārt, šajās brīvdienās, kas mums abiem ir brīvas beidzot - satiksim kādu meiteni, ko Kristaps pazīst no Amerikas studiju laikiem. Cilvēki. Bez viņiem nevar.

Pielikumā visādas bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/LianaUnLoyds# vai arī http://picasaweb.google.com/intasorina/KesaUnKristalaPilsMeklejumi#

Nedēļa ar P / S - auļiem

Pauļi - Sauļi atzīmējami kā pirmie viesi, tāpēc noteikti uzrakstīšu:)

Izrādās, ka laiks, pavadīt ceļā no Rīgas līdz Londonas Stanstedas lidostai, ir precīzi 2 reizes īsāks kā tas, kas jāpavada no Stanstedas līdz mūsu Leicester Roudai. Bijām savos apartamentos ap 4-iem naktī (pēc LV laika - kādos 6šos). Tā ļoti jau arī nesteidzāmies - lidmašīnā iekāpām pēdējie (bija jāizspēlē pāris partiju "sabotiera"), arī šajā krastā bija jāiesēž McDē. Smieklīgi, kad ieradāmies mājās, visi protams čučēja. Endijs mums bija iepriekš teicis, ka Zani un Pauli liks gulēt savā kabineta istabā. Kad tur 4os no rīta ievēlāmies, izrādās, tur guļ viņš pats. Esot visu sagatavojis viesiem, tikai zīmīti aizmirsis atstāt:):)

Nu, un tad nākošās dienas notika tas, kas draud jums visiem, kas viesosies Londonā pirmo reizi :) - ķosīšana uz riņķi vien, lai redzētu vismaz to obligāto minimumu. Izrādījām vietas, kuras paši zinājām, un aizdevāmies izpētīt vēl nezināmo, papildinot kopā dzīvošanos ar izcolo Geo - kešošanu. Nezinātājiem izstāstīšu, ka pasaulē norisinās spēle, kuras ietvaros cilvēki viskur paslēpj kastītes, publicē internetā attrašanās vietu un tad citi dodas meklēt. kastītēs mēdz būt kādas mantiņas, kuras var paņemt, atstājot vietā ko savu (http://www.geocaching.com/). Citreiz ir mantiņas, kurām pielikta zīmīte par to, kur tai jānokļūst. Mūsu gadījumā vienā Hampsted Heath kastītē bija spēļu suņuks ar zīmīti, ka vēlas nokļūt Windsoras pili . Tā kā mēs, visticamāk, kādu dienu turp aizdosimies, sunīti paņēmām pie sevis.

Nostaigājām ļoti daudz. Pauļa smalkajā aparātā rādīja, ka ik pa brīdim esam nostaigājuši kādus 5 km, tā kā pieļauju, ka ražīgākajās dienās varēja būt arī 25km. Tāpēc, lūdzu, ņemiet līdzi labus apavus, ja vēlies apskatīt Londonu:)

Te arī bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/CiemosPauliSauli#

Zane, Humus recepte mums joprojām prātā, to noteikti nosūtīsim:):)

Vēl viens jauks prieciņš mums gadījās, tā teikt - ģimenes bizness. Vienu dienu mani darbiņš aizsūtīja uz kafijas apmācībām. Teju vai iespurdzos aiz prieka. Tiešām tur traka ņemšanās ap visiem tiem kapučino un kafe - late taisīšanu. Tā nu es atnāku mājās un stāstu Kristapam, kā es pirmo reizi mūžā taisīju kapučino un izpelnījos atzinību no pasniedzēja, kāda tur kafiju čempiona. Kristaps sāk darbiņā eksperimentēt. Finālā vienu dienu sagaida mani sajūsmināts. Izrādās, ka bija uztaisījis cafelatte klientam, kas ļoti noslavējis un finālā no sava priekšnieka dabūja balvu par "mēneša labāko cafelatti"! Balva - vīns:):) Nosmējāmies, kā mēs tā izķērām divus bonusus - man apmācības, bet Kristaps - vīnu. Nākošnedēļ mani sūtīšot uz Olīveļļu mācībām. Diez, kādā kategorijā Kristaps tagad varētu izpelnīties balvu:):)

Ar Paldies ir par maz!

Ziņoju, ka laika posmā no 27. jūnijam līdz 13. jūlijam nebijām sakabē ar realitāti. Tāda jocīga sajūta. Ai, visādas jocīgas sajūtas.

Viena jocīgā sajūta ir fakts, ka mums tagad nav māju:):) Daudz jau to zina, ka izkrāmējāmies no savas migas Dreiliņu ielā, kur mēs ar savām mantām sadzīvojām četrarpus gadus. Nolēmām, ka no vienas puses tā būtu neprātīga izšķērdība turēt labiekārtotu mantu glabātuvi, bet no otras puses, kad atgriezīsimies, gribēsim citu vietu ikdienai. Tā nu paātrinātā tempā pusotrā dienā no labiekārtota dzīvokļa pāri palika tikai sienas.

... tā ir vēl viena jocīgā sajūta... mantiņas, kuras bijām iegādājušies par pašu pelnītu naudu, meklētas un lolotas, bezkaislīgi tika salikts kastēs. Mantu pasaule ar mums pagaidām ir noslēgusies. Dienišķā nepieciešamība tiek atvasināta no reālā nepieciešamā - zobbirstes, zeķes, šampūns un pārējās saskaitāmās lietas.

... un vēl viena jocīgi pacilājoša sajūta - mums bija tik daudzu jūsu, kas mums tiešām tiešām palīdzāja.

Ah, un brālis Reinis! Viņš atbrauca no Liepājas uz Rīgu ar autobusu, lai palīdzētu! Paldies ir par mazu, lai pateiktu PALDIES! Tikai ar viņa palīdzību tā krāmēšanās vispār bija iespējama.

Paldies Kristapa tētim par Audīša pieskatīšanu. Visprecīzāk bija Reiņa teksts "Eu, tā vispār ir jūsu mašīna?"

Paldies Uldim par palīdzību ledusskapju stiepšanā (vienu no garāžas uz auto, no auto uz ceturto stāvu, citu no ceturtā stāva uz auto un no auto uz piekto stāvu!)

Paldies tam pašam Uldim un arī Tālbergu Kristapam par izpalīdzēšanu cīniņā ar veļas mašīnas pārvietošanu!

Paldies Vilnim par busiņu!!! Paldies par tā sakrāmēšanu, sadzīves vešanu uz Liepāju un vēl izkrāmēšanu divos naktī, lai arī jau 8ņos no rīts Rīgā jābūt darbā.

Paldies Kārlim un Ievai par vismaz 40 nonestajām kastēm no ceturtā stāva.

Paldies Ievas brālim Gatim par uzmundrinošajām zemenēm un, protams, arī roku spēku kastu stiepšanā

Paldies Ullai, Pēterim, mammai, tētim un Evijai par operativitāti nakts vidū, lai visu mantību sanestu uz Reiņa 3. stāvu! Es patiesībā biju šokā, ieraugot jūs pilnā komplektā:):)

Paldies Daugavasielas Rozīšiem, Reinim un Evijai, Deglavielas Šoriņiem, Klēģeriem, Rogiem un tantei Valdai par mūsu mantu glabāšanu! Man tiešām ir nedaudz kreņķis par to, ka šitā jūs jāapgrūtina, bet goda vārds jūs tiksiet atbrīvoti!!! Īpaši Reinis un Evija, kas atļāva savā savā dzīvoklīti ierīkot Šoriņu memoriālo istabu. ..un ceru, ka Daugavas ielā iemītniekiem nav sāni nodauzīti no kastēm, tās kaut kur ir iestumtas dziļāk.

... un paldies Deglavielas Šoriņiem, kas deva mums pajumti bezmāju situācijā:):):):) ... un paldies puisim, kas sataisīja Audīti, kad tas Liepājā izdomāja sakašķēties ar savu motoru.... un paldies Saldus vecaimammai par majonēzes cepumiem....un paldies Rogiem par Kristapa dzimmeni... un paldies jums, kas mūs satika!

Ah! Tā jums tik liekas, ka dzīvojiet savu dzīvi, bet jūs dzīvojiet arī mūsu dzīvi, mums līdzās esot. Tāpēc ar PALDIES ir par maz!

Te bildes no novākšanās pasākumiem:http://picasaweb.google.com/intasorina/PromNoDreilinielas#