ģelas Britānijā

Sveikiņi, dārgie.

Sen ka nav rakstīts, jo tāda sajūta, ka nav jau ko rakstīt, bet tad, kad no visām malām sākam saņemt jautājumus par to pašu - nu, un kā jums tagad iet, nospriedu uzrakstīt kārtējo apdeitu.

Jau pirmām kārtām oficiāli paziņoju, ka Londonā ir iestājies pilntiesīgs pavasaris. Putnu kāre pēc intīmām attiecībām neļauj gulēt ni rītos, ni vakaros. Un tie nodevīgie +5C liecina par īpašu smaržu gaisā. Reizēm arī mēs atļaujamies izskriet pastaigā plānākās jaciņās un biezos kamzoļus beidzot varam nest uz ķīmenēm iztīrīšanai. Pavasaris samežģītā formā ir arī mūsu mājā. Liānai viņš patīk un nevar saprast, vai viņam viņa arī, un vai tur būs kāds turpinājums un ar ko tas viss varētu beigties, jo nu viņš šitāds un tāds... Un tad nu mēs tagad esam ievilināti visādos sirdsmoku stāstos. Kā precēts pāris ar saviem 10 gadiem kopbūšanas pieredzes mierinām, ka viss jau būs labi, un lai beidz visu sarežģīt, un vispār ... "visi vīrieši ir cūkas" :)

Man patīk mūsu Longleinas ģimenīte. Katram ir kāds savs kreņķis un katram pietrūkst "savējie mājinieki", tad visi metās kopā mierināt un drošināt. Interesanti vērot, kā "mazā nabadziņa" tituliņš rotē, tāds pienācis katram no mums. Tad izrunājamies, pasmejamies, pašausminamies visi četri kopā. Joprojām nevaru iedomāties, kā būtu, ja mēs dzīvotu ar Kristapu tikai divatā. Būtu grūtāk. Man vajag cilvēkus. Droši vien jautāsiet, kā beidzās stāsts Džeinai. Skuķēns nosēdēja mājās 2 mēnešus piespiedu brīvdienās un no pagāšpiektdienas atkal ir darbos. Turpat. Tikām esot vēl trīs skolotāji atstādināti, par kuriem sūdzējušies vecāki bērnam citā klasē. Džeinai tagad pārdomas - vai viņa grib būt skolotāja vispār.

Otrām kārtām paziņoju, ka krīze beigusies. The Independent 27. datuma numurā bija liels virsraksts "Rīt, 10.00 kas-tur paziņos, ka krīze ir beigusies". Nu kad tā, tad tā, tad atkal ir jāķeras klāt visu lietu pārvērtēšanai. Atkal.

Trešām kārtām. Man jau atkal būs jauns darbs. Ja sekojāt līdzi stāstam, līdz pat 1. decembrim strādāju balt-marmora restorānā, kur man vienkārši palika garlaicīgi. Izmantojot momentu, tā teikt, ķēros darbu meklēšanai Londonā pie ragiem, kas rezultējas ar visādiem secinājumiem.

Sāku ar to, ka izšķirstīju visus iespējamos interneta resursus, sūtīju CV uz visām malām, bet finālā vai nu īpatņi vai pat ne pliks paldies, ka epasts būtu saņemts. Izdomāju darboties sistemātiski (-āk) un sākt ar darba meklēšanas aģentūrām. Jebkurā, kur gāju iekšā, iztālēm mani ieraugot, palūdza, lai atstāju CV un viņi zvanīšot (kas nekad nenotika). Pie vairākām no aģentūrām pat piekļuve nav, sēž priekšā vīrs formā un jautā, vai man ir sarunāta tikšanās, jo biju jau nospriedusi doties iekšā, sist dūri galdā un teikt, ka te es esmu. Tad nu bija laiks "kāpt iekšā pa logu" un apzvanīt katru aģentu personīgi, bet atbilde pārsvarā bija - atvainojamies, bet tā kā ir pārāk daudz pieteikumu, nav iespējas ar jums tikties individuāli. Nu vēl viens variants ir zvanīt tieši uz kompānijām, kas varētu meklēt kādus censoņus, bet tām, savukārt, pārsvarā prasība vairāku gadu pieredze Londonā konkrētajā sfērā. Paldies par kūkām. Nu kā man te var būt vairāki gadi... Skaidrs, ka parauj kreņķis, ja atšuj 20 reizes dienā. Sāku visam tam procesam paskatīties no malas, kas vēsta par to, ka laikam jau tiešām ģenerāli te arī ir tādas kā pamatīgas ziepes ar darba tirgu. Otrām kārtām piefiksēju, ka darbiņā, kurā piestrādāju reizēm (aģentūra, kas nodrošina ar darbiniekiem visādus pasākumus), koleģiāli plecu pie pleca strādāju ar inteliģentiem baņķieriem, gurdiem finansistiem, apdāvinātiem tulkiem, talantīgiem tirgotājiem - jauniem un profesionāliem cilvēkiem. Visiem pa lielam stāsts ir tas pats - katrs cer ielauzties Londonas rotācijā. Sajūta, ka pati Londona to tiešām nevēlas, liekas, ka tā ir pa pilnu šobrīd. Piefiksēju, ka daudzo darba aģentūru mājas lapās sludinājumi sāk atkārtoties, bet www.gumtree.com - Londonas sludinājumu mājas lapā, viena otra vakance ir apskatīta līdz pat 20 000 reizēm. Jofiņ! Tad es, sagaidot jauno gadu, salīgu ar sevi mieru. Lai arī gribās ātri un gribās daudz, ģenerāls kreņķis nenoved pie nekā laba. Tajā pašā laikā, šī gada laikā, kopš te esam Lodonā strādājot it kā "mazos darbus", apkalpojot, tīrot, pienesot, es esmu tik ļoti daudz ko mācījusies, es arī paturu visu laiku prātā - visa šī informācija, kas pie manis nāk, man jāuzglabā ar svētumu, jātur acis vaļā un jāmācās. Baiss treniņš.

Tieši tāpēc es paņēmu zīmuli un izvēlējos sfēru, kur nekad neesmu strādājusi, bet vienmēr tā kā gribējusi. Un kad jau esmu tūrisma mekā, izvēlējos pamēģināt viesnīcas. Pēc rūpīgas izpētes un neatlaidības no 10. februāra uzsākšu darba gaidas kādā viesnīcā pie Viktorijas stacijas. Tad redzēs. Kad sākšu, tad varēšu pastāstīt.

Pa tam laikam ar Kristapu iepazīstam Londonu.

Te nedaudz atskats: http://picasaweb.google.com/intasorina/HampsteadHeathVelNeatklataPerle#

http://picasaweb.google.com/intasorina/TakaCauLondonuPaVecamSliedem#

http://picasaweb.google.com/intasorina/BanksyUnCitaIeluMaksla#

Priecīgi,

Inta un Kristafors

p.s. zin kā cilvēki vislabāk atcerās manu vārdu? - no Inter Milan. Lai arī rakstās savādāk, izrunājot sanāk tā pati Inta (jo -er galotni pa britiskam saka kā -a). Smieklīgi sanāca ar kādu kundzi gados, kas galīgi saputrojās un sāka mani dēvēt par Milan.

Trāpīts!

Kāds uzrakstījis manā vietā: https://docs.google.com/Doc?docid=0AcVXY031krPjZGdncHdzaDJfMTRkZnM0ZzJoZw&hl=lv

Komūnas prieks!

Vakar vakarā ambīcijas sasniegt dzīvē tiešām ko ievērojumu sita augstu vilni! Rezultātā - iepazīstieties - BOBS, sasniegumu sasniegums, šodien priecē visu komūnu. Katrs kaimiņš izsaka komentārus par Bobu (domājām, ka par Bobu bērnu var nosaukt, ja mamma un tētis nevar vienoties par vārdu. Mēs arī nevarējām vienoties, tāpēc Bobs). Vērojam vietējos paparaci fotogrāfus, kas nevar nepaiet garām to nenofotogrāfējot. Šodien Bobs jau bija uzpīpējis (kāds centies ielikt akmens lūpās cigareti), kā arī ticis pie kolosālas, koši sarkanas kovbojcepures. Acīmredzot, Bobs ir komūnas prieks un lepnums:):)

Pieķertais Bobs pozē šeit: http://picasaweb.google.com/intasorina/Bobs#

Sniedziņš

Valstī, kurā nav ziemas riepu, ielu tīrītāji, smilts un sāls maisījumi, logu skrāpējamie, ziemas logu tīrāmais ūdens, mašīnu atslēgu atsaldējamie, ziemas mēteļu un apavu, pēc elementāras aritmētikas laikā, kad beidzot uzsnieg sniedziņš, pārņem haoss.

Tomēr apbrīnojami ir skatīties, kā momentā visādi dienesti sniedziņu ņem vairāk kā nopietni. Mediji neapstājoties brīdina piepacelti biedējošā tonī, lai cilvēki nedomā braukt ar mašīnām, sabiedriskā transporta mājas lapas pa minūtēm ziņo par situāciju, pensionāru biedrības skaļā balsī lūdz pieskatīt gados vecākus cilvēkus, skolas slēdz, jo bērni fiziski uz tām nevar nokļūt.

Kaut kur es saprotu to paniku, jo, ja atņem tautai transportu, sajūta, ka nu visi iesim bojā. Veikali sāk uztankot plauktus un pircēji - iepirkumu groziņus, it kā gatavotos bada laikiem. Toties televīzijas kanāli nesnauž. Reklāmu skaits, liekas, ir dubultojies, programmas, ko paraksti rāda tikai vakaros, nu ir arī pārcēluši uz dienas vidu. Tauta nu sēž pie teļļukiem :)

Ko mēs? Baudām ziemu. Austrāļu meitenes spiegdamas dauzās pa kupenām. Šoriņi smaida bārdā par burvīgo ziemu kā bonusu valstī, kur rudens lēnām sāka

pāriet pavasarī.

Skats šorīt pa mūsu logiem. Burvīgs un kaut kur arī neticams!

Laimīgs Jaunais gads!

Vai esiet dzirdējuši pēdējos jaunumus? Nu tos, par kuriem te visvairāk dzirdam.... Nu runā, ka šis būšot Laimīgs Jaunais gads :):) Lai tad tāds arī ir kādu vēlam un kādu gaidām!

Mums lielais svētku periods pāri. Ulla ar Pēteri nu arī ir ieguvuši tādu nedaudz Londonas garšu. Un esot paticis! Par to nešaubos - Kamdenas tirgū vēroju savu mazo māsu, kas ar pavērtu žoklīti neticēja, ka kaut kas tāds ir iespējams, bet Pēteris no zinātnes muzeja ārā nebija dabonams:):) Tomēr, kad prasīju, kas visvairāk paticis - atbilde viennozīmīgi - Jaunais gads! Un tas patiešām izdevās - ne plānots, ne organizēts, pat vienubrīd likās, ka mēs trijatā ar mīļāko dzērienu rokās sagaidīsim tepat pie teļļuka, bet finālā ieradās viena jautra kompānija, nokavējām salūtu par pusstundu, arī krogus pasākumu noķērām uz beigām, bet viss tāpēc, ka vienkārši bija jautri. Kā nākas.

Te arī bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/LaimigsJaungadsArPeteriUnUllu#

Vieni vienīgi Ziemassvētku brīnumi - papildināts ar bildēm

Beidzot tīrā mājā pastāvīgās iedzīvotājas (Kristaps strādā) skatamies Mēriju Popinsu, spiežam iekšā Džeinas paštaisīto siera kūku - dievīga!- un spriežam par Jaunā Gada apņemšanos ar 1. janvāri sākt veselīgi ēst un vingrot. Tāds neliels pārtraukums starp viesiem un viesiem. Rogi nomaina Rozīšus.

Paldies visiem par sveicieniem svētkos - mēs tiešām nosvinējām Priecīgus Ziemassvētkus!

Gatavošanās svētkiem sākās jau 1. septembrī. Londona burtiski nogrima lampiņās un dekorācijās, un mākslīgajā sniegā. Nu labi, ka tas sniegs tiešām uzsniga, citādņāk mākslīgā sniega kupenas būtu tāds kā izsmiekls. Dāvanu pirkšanas ārprāts katrā ziņā bija vēl nepieredzēts manām acīm, tas vien, ka Londonas pūļi parastie rotēja pa veikaliem kā traki, bet, kad mūsu austrāļu meitenes sāka nest maisus.... Es ķēru kreņķi. Dāvaniņu skaits zem piepūšamās egles (nu bija tāda) sāka augt ģeometriskajā progresijā, bet mēs abi ar Kristapu vēl tikai sākām apcerēt par tēmu. Nodarbojāmies ar visādiem vērojumiem. Piemēram, dienā, kad sasniga smuks sniedziņš, Džeina sēdēja dīvāna stūrītī un čortojās, ka viņai galīgi nav Ziemassvētku sajuta, jo ir auksts! Nosmējos gardi, jo mums tieši pretēji - tikai tad, kad salst nagi, ir īstā sajūtiņa.

Redz, stāstā par austrāļu Ziemassvētkiem ietilpst vecītis šortos, kas atbrauc ar astoņiem bumeriem (vārds, kas apzīmē baltus ķengurus. Cik jauki, ne?). Svētku svinības notiekot pie peldbaseina, slēpjoties no +40C. Tad nu mēs vienojāmies, ka Ziemassvētku vakars būs pa latviskam, bet 25. datumā būs austrāļu versija par svētkiem.

Uz svētkiem mēs savācāmies tāds bariņš - Uģi (Liepiņu Uģis ar Lapiņu Līgu un mazo pusotrgadīgo Markuspuiku), Rogi (Līga, ko joprojām reizēm nosaucu par Pīlēnu, Uldis un Emīlija), Šoriņi (komplekts parastais) un Džeina un Liāna. Tad jau tālāk viss kā nākas - pieēšanās, karstvīns, saldumi.... un arī vecītis. Ar to nezinu vai lepoties, vai labāk vispār nestāstīt - Ziemassvētku vakarā Inta aizgāja uz veikalu un tieši tad atnāca vecītis. Jautrība sita augstu vilni un gribās domāt, ka Ziemassvētku vakars tiešām izdevās.

Nākošajā dienā meitenes izsprieda, ka diez vai varēs mums prezentēt peldbaseinu un bārbikjū, tāpēc saveidoja tonnām ēdienu. Tītars ar dzērveņu mērci vēl bija pievarāms, bet tad nāca - desertu laiks. Pārsprāgt! Vēl dienas pēc svētkiem pieķērām sevi pārspriežot Džeinas siera kūku. Un kā lai no tās izvairās - šodien Džeina izvilka no slēptuves vēl pāris gabaliņus.

Gribās ļoti domāt, ka Jūsu Ziemassvētki arī bija tieši tādi kādiem Ziemassvētkiem jābūt!

Te bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/ZSvetki#

Te arī Rogu viesošanās iemūžināta: http://picasaweb.google.com/intasorina/LigaUldisUnEmilijaCiemos#

Džeina

Es jums pastāstīšu par austrāļu Džeinu, mūsu kaimiņieni.


Viņai ir 26 gadi, un uzturēšanās atļauja uz 2 gadiem Lielbritānijā. Viņa jau pirms atbraukšanas uz UK bija sarunājusi sev darbu. Nu ne tik daudz, cik sarunāja, bet, pēc visa stāstītā, pierunāja strādāt par skolotāju īpašā skolā. Kā viņai bija solīts, īpašajā skolā ir īpaši bērni, ar attīstības traucējumiem, bet pretēji tam, kā bija skolīts - bērni ir austisma tīrradņi. Vēl ļaunāk izrādījās, ka pieskatāmies bērni (jo nu skolotājas pienākumi tajā skolā pārsvarā ir bērnu uzraudzīšana vienam no otra) ir vidēji 15 gadus veci, augumā milzīgāki par nabaga Džeinu un, līdz ar to, arī spēcīgāki. Džeina ir meitene, kas augusi Austrālijas laukos un pa lielam viņai viss ir skaidrs - kā savaldīt zirgus, kā novākt banānu ražu, kā ar ekskavatoru apbedīt bulli, bet to, kāda izrādīsies viņas pieredze kā skolotājai-savaldītājai, nudien ir pārsteidzoša.


Izrādās, ka ar autismu slimajiem bērniem uzvedībās bieži novērojamas uzvedības problēmas kā tādas, pat ne tik daudz, cik tiešām smadzeņu bojājumi. Tā nu jau no pirmās Džeinas skolas dienas klausamies stāstus, kā kāds 15 gadīgs Ādams tiranizē Džeinu. Cik saprotu no stāstiem, puisis tikai labi ja 10 min dienā atrodas klases telpā, pārējo laiku pavada ārdoties pa skolu, sperot, spļaujot, demolējot, kožot. Otrajā skolas dienā, Džeina pārvilkās mājās tuvu asarām, esot nospļaudīta no galvas līdz kājām, tajā vakarā domājām, ka viņa mūžam no dušas neiznāks. Citu dienu puisis, lai gan trīs skolotāji ar īpašiem tvērieniem centās viņu noturēt, pamanījās izdemolēt direktores kabinetu. Citu reizi ar krēslu izsitis logu, kādu reizi plāniņa vidā masturbējot vai saplēšot skolotājiem drēbes. Katru vakaru mēs, slēpjoties aiz lielajām tējas krūzēm, ieplestām acīm klausījāmies stāstus par Ādamu un viņa sešiem klases biedriem (skolā lielākas klases neesot, lai nodrošinātu kaut kādu kārtību).


Brīdī, kad, likās, ka nupat stāstu saturs kļūst civilizētāks un Džeinas seja pauž īstas skolotājas un ne tik daudz kā skolotājas-pieskatītājas-bērnu turētājas sejas vaibstus, Džeina pārrodas mājās ar milzīgu McDonalda tipa ēdienu (bet daudz ļaunāku, kas vienkārši viss peld eļļā) un uzdod mums jautājumu - kas ir pats ļaunākais, kas varētu atgadīties ar skolotāju.... Mēs vairāk kā uz pauzes. Izrādās Ādama vecāki ziņojuši par Džeinu policijai. Puika mājās stāsta visādus pekstiņus un vecāki pat nav mēģinājuši parunāt ar skolu, kā dēlam īstenībā iet. Finālā policija ieradās skolā un lūdza savākt mantiņas un doties mājās, kamēr izmeklēšana nebūs beigusies. Man viņas tik ļoti žēl. Apzinīguma un labsirdības kalngals, kas centās glābt pasauli, tagad tup mājās un pat nezina, ko domāt. Viņa varēšot darbā atgriezties janvārī.... Viņai nopirktas biļetes uz Īslandi, plānots ceļojums uz Austrāliju, bet tas viss tagad tiek bez maz vai atlikts šitāda stulbuma dēļ. Skola viņu ļoti novērtē, visādi mēģina palīdzēt ar juristiem un kontaktiem, vienu dienu pat atsūtīja skolas vārdā milzīgu ziedu pušķi uz mājām. Gan jau ka viss būs labi... atliek cerēt.


Par Liānu uzrakstīšu kādu citu reizīti. Viņa tagad dikti aizņemta, jo nevar izspriest, vai īru džeks patīk vai nē :):) Tā mūsu mītnē te tāda neliela ņemšanās un nekas uz vietas nestāv... ā, nu tikai māja, saprotams.


Visiem nozīmīgiem un nenozīmīgiem pasākumiem par godu - meitenes izgāja ielās: http://picasaweb.google.com/intasorina/KadasNaktsKaislibasVidusmeruKrogos#