Sadzīves sīkums

Kāda epizode no manas virtuves:) Brīdī, kad visi banku cilvēciņi izlaisti no darbiņiem kaut ko apēst un mūsu mazajā restorāniņā rinda ārā pa durvīm (normāla paradība katru dienu no plkst. 12:15 un ar mainīgām sekmēm līdz 13:30) mūsu raibajā, t.i. dažāda veida minoritāšu piesātinātajā virtuvē viens no brazīļiem iesaucas "Camon, guys and gays, let's go", kas brīvā tulkojumā uz dzimto nozīmē "Nu džeki un geji, aiziet". Pēc kā es nedaudz sarāvos, jo šāds izsauciens virtuvē, kurā šis minētais sadalījums ir apmēram fiftī - fiftī, likās tāds drusku politnekorekts. Bet man par nelielu brīnumu visi garšīgi nosmejas un pavisam pozitīvā gaisotnē turpina ņemties. Kaut kā tā ļoti cilvēcīgi salikās - cik tas ir normāli. ka šeit kādu nosaukt par geju, ja viņš tāds patiešām ir, nav nekāds apvainojums. Cilvēki par šādām lietām atklāti runā un par to nekaunas. Kas īsti tā homoseksualitāte ir es nezinu, bet vienu es zinu točna, tas nav kaut kas tāds, ko cilvēks izvēlas. Un tāpēc ir tik patīkami redzēt, ka ir vietas, kur katrs var būt tas kas ir un mierīgi ar to sadzīvot.
Visādi citādi - audzinu raksturu. Es vienu dienu sapratu, ka daudz vairāk par to, ko man var iemācīt darīt tajā virtuvē, man pašam vajag iemācīt sev, lai gūtu labumu no visas šitās pieredzes. Šī ir tāda iespēja trenēt raksturu un elementrāru koncentrēšanos un plānveidīgu rīcību. Redz man jau patīk viskautko tīrīt. Tad nu es patīru drusku tur un drisku šite un tad aizmirstu, ka es jau tur sāku kaut ko tīrīt un nepabeidzu, jo te patīrīt izrādījās drusku interesantāk:) Nu tāds mazais prāta vājums. Brīžam liekas, kur es šitāds nesavākts elements esmu varējis kaut ko savā dzīvē paveikt:). Un ir jau manī arī tas stulbais pedantisms, kas neļauj beigt berzt piem. rīsu vārītāju, kamēr mans paša ģīmītis nesāk lūkoties pretī ar jautājošu izteiksmi "ko tu te dari?" Tas, ka vakaros parasti palieku pēdējais mani vairs īpaši neuztrauc, gan jau arī manā dzīvē pienāks brīdis, kad vairāk par visu uz pasaules gribēsies tikt no tās vietas laukā, bet tā kā maksā man par stundām, tad īsti skriet man nav kur:)
Tādi vot pīrāgi:)

Dzīves anekdote: Princese Anna

Ai, nevaru neizstāstīt. Šodien pēc Leona pusdienām parciņā abi ar Kristapu ceļamies iešanai uz darbiņiem, bet pustukšajā laukumā mūs aiztur kāds miesasargs, kas lūdz pagaidīt pāris minūtes, kamēr kāda sieviete, kas šobrīd sniedz interviju, iekāps mašīnā. Mēs paraustam plecus un jautājam onkolim, kas tad tā tāda ir? Viņš pārsteigtu seju pagriežās un vēl pārsteigtāk saka - tā taču ir princese Anna! Paraustam vēlreiz plecus. Man pietiek ar to, ka tā ir princese, bet Kristapam pietiek nekaunība uzjautāt, kas tā princese Anna ir? Onkolis ar pārbolītām acīm mūs nopēta (no sērijas - no kurienes esat nokrituši) un paskaidro, ka tā ir karalienes meita, Čārlza māsa. Čut ne pati karaliene, ja ar Čārlzu kas notiek. Galīgi nosmējāmies.

nosvinējām:)

Smieklīgi Jāņi bija.


Kad mamma zvanīja mūs apsveikt Jāņos un bija ceļā uz ugunskuru, Kristaps vēl strādāja, bet es kompānijā ar jau pieminēto Ievu, viņas draugu un draugu draugu kolumbiešiem ienirām Haidparkā, lai uzpītu vainadziņus. Visrūpīgāk šai dienai bija gatavojies Diego, Ievas draugs, kas bija sagatavojis kastīti ar grillētu gaļiņu un sieru. Tā nu mēs tāda dīvaina kompānija - divas ar vainadziņiem un divi kolumbieši degustējām labumus parka centrā, kamēr jūs sēdējāt jau pie ugunskuriem.



Daugavas Vanagu namiņa kafejnīcā mūs sagaidīja ar sajūsmas saucieniem - "ē, divas ar vainadziņiem, laikam tikko no parka!" Bijām atkostas:):) Tur kafejnīcā par trīs mārciņām, kas ir apmēram 3 lati, pārdeva zelta alu, augšējā zālē nodejojām kājas beigtas visādās tautiskajās dejās, piestūmām vaigus ar pīrādziņiem un socializējāmies latviski. Emocināls brīdis sanāca vakara noslēgumā. Uz lielā teļļuka raidīja LTV pagāšgada Dziesmu svētku sadzietāšanos. Jo vēlāks vakars, jo tuvāk viss klātesošais pūlis pieplaka ekrānam. Kad parādījās Vaira ekrānā, visi aiz sajūsmas aplaudēja. Jocīgi bara instinkti. Dziedāšana līdzi ekrānam noveda pie dziedāšanas arī pēc tam, kad pārraide beidzās. Importa latvietim bija latviešu dziemu klade.


Tik jocīgi bija tādu ierakstu skatīties, tādi pagāšgada Dziesmu svētku sajūta sametās un izrādās bezgalīgs lepnums. Paldies jums, Dziesmu svētku banda, par kopā piedzīvoto!



Jāņu bērni. Kristaps, es, Ieva un pašiem sava Līga:) Tāpēc - Līgām un Jāņiem īpašs sveiciens! Visīpašākais jūsu vienīgajā vārda dienā!

Gatavojamies Jāņiem

Jau otro reizi dzīvē apstākļu sagadīšanās dēļ lasu grāmatu par "mazo lietu dievu". Tur mazai Raelai spēļu rokas pulkstens vienmēr rāda bez desmit divi. Viņa kādreiz gribētu pulksteni ar laika rādītājiem, kurus var grozīt, jo laiks jau ir priekš grozīšanas! Priecīgu Jāņus tāpēc!

Mums arī būs Jāņi. Domājām, izmantot unikālu iespēju un apzināti doties uz Daugavas Vanagu namu pie latviešiem. Mēs jau visi zinām, ar kādu līkumu viens otram apiet latvieši ārvalstīs, bet šoreiz dosimies taisni latviešu spietā (Divas reizes uz ielas dzirdējām latviešus, klāt nepiegājām. Vienā reizē kāds pārītis skaidrā valodā teica "šņabītis... ", bet otrā reizē mamma rāja bērnus ar tekstu "...nu Tu beidzot padomā!"). Mēs pagaidām bariņā esam četri, un viena no tām - Līga. Es arī varētu pieteikties par Līgu, vai Kristapu iekristīt par Jāni, lai lielāks fans rīt. Ceram arī tikt pie vainadziņiem, jādomā tik, ka, Haidparkā plūcot puķītes, neviens mums nesados pa nagiem.

Esam pa darbiem abi. Es strādāju kā pilntiesīgs Deli asistents, pārdodu sierus, desas, kafijas, kūkas, vīnus, maizes, olīveļļas, pesto mērces, visu, ko vien itāļu vēderi prasa. Padomājies, mūsu Deli, kas atrodas Londonas vidū, šodien viens vīrietis ar mani sāka sarunāties itāliski. Es kā cetrālā itāliete automātiksi māju ar galvu si - si ;) Iedevu viņam kafiju un viņš bija laimīgs, ka kāds viņu saprata. Man sajūsmina faksts, ka itāļi sev pāri nedara - viss ir ārkārtīgi garšīgs un svaigs, gan reizēm peld eļļā vai treknā sierā. Noteikti nepārdzīvošu, ja kāds dzīvsvara kilo būs nācis klāt, toties ēdu garšīgi un bez maksas. Reizēm ir dienas, kad mani kā jauniņo pasauc malā, lai uzrīkotu man degustāciju. Pagāšpiektdien bija sieri! No letes neatgāju, kamēr visu degustējamo nebiju izdegustējusi. Citā dienā 7ņos no rīta aicināja uz visādu smalko desu degustāciju, no tās gan atteicos, jo čili salami vai saulē žāvēts bekons brokastīs man neierakstītos.

Stāsts par fanču restorānu arī, lai arī ļoti lēni, tomēr turpinās. Biju uz to izprovēšanos kādu laiku atpakaļ, un secināju, ka tā stīvā sajūta, ko pauž restorāna interjers un pasniegšana izgaist brīdī, kad ierodies kā savējais restorāna aizskatuvē. Viņiem ir izdevies atrast kolosālus cilvēkus. Ha, viens no tiem mani pārsteidza, skaidrā latviešu valodā uzrunājot "Nu sveika, dārgā!". Esmu to darbiņu pie viņiem dabūjusi, tikai citā viņu ķēdes restorānā, vēstniecību rajonā Pimlico. Nedaudz jau stresaini būs, bet galvenais, lai viņu augstībām vēstniekiem labpatīkās atstāt dzeramnaudas, tas arī galvenais:):) Tik tā kā būsim uz vienu nedēļu Latvijā (no 27.06 līdz 07.07), tad priecīgi vienojāmies, ka darbiņu sākšu uzreiz pēc atbraukšanas.

Mājās mums tagad ir austrāļu kaimiņiene. Endijs kaut kur izracis vēl vienu īrnieku, pagalam jauku meiteni, skolotāju, ar kuru vakari pavadās saturīgi, pļāpīgi un smieklīgi. Viņi Austrālijā dzeramo ūdeni ņem no liela tovera, kur satek lietusūdens. Tas nekad nepaliekot vecs.

Priecīgus jums Jāņus, mīļie! Esiet dzīvelīgi un atraisīti dziesmām, un ...baudiet!

Londona zem 10 naudām

Galīgi saskumu. Kāds nopircis to grāmatu, ko biju iesākusi lasīt... grāmatnīcā. Toties, ņemot vērā mūsu izzinošo dabu, nopirku kādu citu (lai neviens nepaspēj izdarīt slikti, to nopērkot) - 1000 lietas, ko Londonā var darīt par mazāk par 10 mārciņām. Nudien kolosāls atradums. Pāris ieteikumi:

- doties apskatīt Benksija (grafiti mākslas guru) mākslu visriņķī Londonai

- Aizdoties uz Haidparka mājdzivnieku kapiņiem

- aizbraukt ar metro līdz parkam, no kura var apskatīt Temzas "vārtus" - milzīgas inženieriskas instalācijas, kas sargā Londonu no plūdiem

- 8 parki, no kuriem var redzēt Londonas panorāmu

- apmeklēt tenisu kursus, kurus atbalsta kāds tenisa lapdaris

- doties uz krodziņu, kur ik pa 5 min nomainās kāds priekšlasītājs

- doties svētdienas rītā pa velti izēsties smaklo tirdziņu degustācijās

- mācīties brazīļu bungu spēli

- apmeklēt visādas jocīgas grāmatnīcas, indiešu templi un medicības muzeju

- piedalīties moonwalk akcijā - sievietes krūšturos izģērbušās skrien minimaratonu par godu krūzts vēzim

- piedalīties flashmob akcijās. Iespied youtube flashmob. Ideja - cilvēki izplata informāciju, ka tikos un tikos visiem jāierodas konkrētā laukumā ar spilveniem un precīzi pēc plkst. sākas spilvenu kaujas, vai sarunā visi stacijā uz 2 minūtēm sastingt, tā teikt - pārsteigt apkārtējos nebrīdinot, radot jocīgu situāciju

- katru piektdienu pievienoties pūlim, kas Londonu apceļo ar krituļslidām

- iet parkā vērot sikspārņus

- doties konkrētās banzīcās zvanīt lielo baznīcas zvanu

- apmeklēt pusdienas laika klasiskās mūzikas koncertus bez maksas

... un tā vēl kādi 900 ieteikumi!

Izpriedu tagad maksimāli ļauties šīs grāmatas ietekumiem, lai dienas garākas un Kristapam starp darbiem un gultu arī būtu kāds interesantums. Kā pirmā ekskursija - uz Barbican Mākslas centru - to apstaigāt jau vien pilotāža un lidojums atpakaļ 70tajos, kad betons bija modē: http://picasaweb.google.com/intasorina/BarbicanArtsCentre#

Londonā par 10 naudām arī var izmēģināt visādas kafijas. Mans cafe latte tops:

1. Absolūti the best - Carluccio's Latte Milano

2. iekš Costas tīkla - itāļi tiešām mīl kafiju un par to viņiem gods un slava

3. iekš Nero tīkla - skat. iepriekšējo piebildi par itāļiem.

... - daudzās, kuras neatceros, kā bija

... Starbucks. Nu tiešām, tiešām jāatvainojas visiem faniem. Kafija traki klibo.

... Subway - nu grandrīz pēdējā vietā

... galīgi pēdējā McDē. Lai arī kā viņi cenšām reklamēt, ka kāda tur svaigi malta - nefiga! Bet Toties pie viņiem ir internets pa brīvu, tāpēc reizēm jāpiecieš šī neērtība, lievienojot daudz cukura.

Sveiciens no Kristapa pirms darbiņa! Foto fokusā - darbiņš:)

p.s. tāds galīgi nesvarīgs ieraksts tapa, vien runāšanas pēc.

Kopš 1999. gada 12. jūnija pagājuši 10 gadi!!!

Jopcik! Tiešām 10 gadi! 10 gadus atpakaļ Šoriņš satika svešu meiteni, bet Rozīte satika svešu un garu Šoriņu.  Un kopš tās dienas daudz kas ir mainījies:):) To mēs arī nosvinējām ar trīs dienu svinībām Londonā un tās apkārtnē:

http://picasaweb.google.com/intasorina/Svinibas10GadiKopa# 

Diena, kad Londona apstājās

"Alleluja" jākliedz debesīs par to, ka Londonas metro atkal ar mums komunicē kā ierasts!

Zin, kā ir, kad Mežaparkā uz Dziesmu svētku koncertiem jāstūķējas, vai no tiem - uz tramvaju! Lūk tāda bija visa Londona pāris dienas, kurā miljoni sakostiem zobiem bīdījās pa ielām, pieturām, autobusiem. 

Zināmā mērā, lai arī nekas nenotika laikā, un cilvēki visriņķī kavēja savus darāmos darbus pat par stundām 2 vai 3, pasākums bija visai terapeitisks un vienojošs.

Ceturtdienas rītā izskan ziņas, ka mūsu metro līnija izrādās streiklauži un dara savu ierasto darbu, tāds atbrīvojums pārņem ķermeni cerībā, ka nebūs jāatkārto iepriekšējās dienas ņurcīšanās. 

Kad izdodas aizstumties garām vairākām pūļu pilnām autobusu pieturām, uz perona satieku cīņu biedrus (ha! visi tagad sadomājuši tērēt mūsu līniju) un, apstājos pūlī, sasveicinos ar blakusstāvošajiem, kas visu jau nokavējuši, sajūtam kopējo atmosfēru. Ar kopējiem sveicieniem tiek pavadīti pāris vilcieni, kuros paralēla kopīga čupošanās ir izspiedusi visu brīvo gaisu. Tad, kādā no nākamajiem, nedaudz tukšākiem vilcieniem pūlī kopīgi iešūpojamies un iestumjamies vagonā, vienojošās saites tiek pastiprinātas. Kāds visai simpātisks puisis tiek iespiests ar degunu manā sejā, tik tuvu, kā tikko atvedoties bija Kristaps, padusē elpo turku izcelsmes panks, bet blakus viens "laiziņš" (savējie zinās, tas tāds frizūras un tipa apzīmējums) neilona žaketē izstieptā rokā tur grāmatu, kuru laikam bija iedomājies lasīt, un ar elkoni baksta  man ausī. Pārējie  ieņēmuši dažādas jogas pozas, ar austiņām ausīs terapeitiski bauda brīdi. 

Tā nobraucam kopā vienu pieturu un nākošajā pieturā visi vienlaicīgi saraucam degunus, atpazīstot bremžu degšanas smaku. Kad parādās dūmi, vilciena vadītājs mūsu visus kopā lūdz pamest vilcienu un arī staciju, jo vilciens degot. Visi sirsnīgi pa otram lāgam nopūšamies un bīdamies ārā. Tas nav tā, ka pa trepēm uzkāpt un tikt pie svaiga gaisa. Gribētu redzēt Londonas metro šķērsgriezumā, kā kurmja alas. Reizēm pa vairākiem stāviem ar ekskalatoriem nobrauc lejā, tad vairākas reizes pagriezies, iekāp liftā, kas uzved augšā, viens tunelis, vēl kāds... sen esi apmaldījies, līdz tiec pie bultiņas "Way out". Redz, ejot visiem kopā, nav iespējams apmaldīties:)

Pa milimetram tipinot, esam visi izkļuvuši ārpasaulē, palaiduši ugunsdzēsējus burzīties ar streiklaužiem, pārgrupējamies un pēc 20 minūšu gājiena tiekamies jau citā komplektācijā pie autobusu pieturas. Nepaiet i ne 15 minūtes un trīs pārpildīti autobusi gar degunu, kad atkal ar iešūpošanos tiek ieņemts autobuss. Liekas, visi jau gaida to brīdi, kad varētu atkal kopā noelsties. Šoreiz tas notiek brīdī, kad šoferis paziņo - šī autobusa galapunts - maršruta pusceļš! Tātad, noelšamies un pusceļā izbirstam kā pupas. Vēlreiz pārgrupēšanās un tad atkārtojot procedūru - pārgrupēšanās / iešūpošanās / noelšanās / izbiršana tiek atkārtots vismaz vēl vienu, ja ne divas reizes. Un redz, nepaiet ne 3 stundas, ka esi darbā!

Nu tagad laikam jāgaida sniegs, kas varētu mums ļaut atkārtot šo atrakciju, jo arī tad Londona apstājoties:):)

Priecīgi par pasaules kārtību esam nu mēs! 

Priecīgi, ka pasaules kārtībā šodien iederās MĀSAS ULLAS DEVĪTKLASES IZLAIDUMS! Nu tad, Kundzīt, lai pasākums KOLOSĀLS un pati DIKTI SMUKA:):):) UN ZIEDI KĀ PAKLĀJS!!! SABUČOJAM UN SAMĪĻOJAM ABI!