satraukumam nav pamata

Piedodiet par pagāšreizi! Lai arī kopš uzrakstīšanas laika mani skāruši vēl vairāki līdzīgi notikumi (kas nav bijuši man pa prātam), nolēmu, ka vairs uz iestādēm neapvainošos, ar viņām nerunāšu un viss. Lai arī tas bija manā dzīvē vienīgais lielums, par ko satraukties.... Balansam jau kādu satraukumiņu vajadzētu :)

Satraukumiņš rodas, domājot par augusta noslēguma datumiem, kad no salas pārvācamies atpakaļ uz kontintnentu. Brālis izdomājis mums atbraukt pakaļ ar auto, pie reizes izbaudot kolosālu ceļojumu. Plānotais maršruts vēl nav izstrādāts, bet katrā ziņā izklausās nenormāli jautri - mēs četratā ar piekto pasažieri vēderā mērosim 2500 km Londona - Liepāja. Tad jau redzēs. Datumi, kas jūs visus tik ļoti interesē arī vēl tiek pieskaņoti, domājams, uz 27 - 29. augustu būsim mājās-mājās. Septembra sākumā, saprotams, pēc brāļa jubilejas svinībām, būsim pieejami visādiem piknikiem. Tad jau vairs tik tāds nieks - atrast dzīvokli, iekārtoties un briest lielajam pasākumam!

Te visādi pasākumi ilustratīvam noformējumam:

Wimbledon 2010:http://picasaweb.google.com/intasorina/Wimbledon2010#

viss kas, rati un Kristapa dzimpene:http://picasaweb.google.com/intasorina/VissKasUnRati#

Latvenergo pieminot

Noslēdzot šodienu gribējās ar seju iekrist spilvenā un sakliegties par to, kā es gribu būt atpakaļ maza iznēra valstiņā. Tādā, kur neko īsti neko nevar prasīt, jo neko neesi pelnījis, un tāda arī attieksme. Ja arī izpelnies uzmanību, tad caur paziņām vai ar naudiņām. Nevis tā kā te - visi ar smaidošās sejām un pilnu pārliecību pēc smalkiem brendu likumiem reklamējās, ka Tu nu esi mūsu klients zelta vērtē, ka Tevisdēļ esam gatavi izklāties, bet realitāte ir vēl skarbāka.

Šodien vienkārši pagadījās viss kopā.

1. Telefona rēķins joprojām ceļo uz veco adresi. Atceros, ka zvanīju pa visādiem iemesliem, pie reizes painteresējoties, vai adreses visiem mūsu abiem numuriem nomainītas. "jā, jā," bija atbildes. Pienāk rēķinu laiks, un tie joprojām ceļo tālo ceļu uz pasaules malu Longlane ielā.

2. DHL mums sūta paciņu jau vairākas nedēļas. Sēžam klusumā vairākas dienas, lai nepalaistu garām klauvējienu, bet šie, pretēji lūgumiem ierasties laikā, kad esam mājā, atbrauc un atstāj kārtējo ziņu - "ak vai cik žēl, jūs nebijāt mājās, jūs nesatikām". Rezultātā jāmēro pārbrauciens pāri trejdeviņiem kalniem pakaļ paciņai.

3. Topošo māmiņu aprūpe slimnīcā parastajā - izstāvu rindu pie asins noņemšanas kabineta, kur norādīja, ka bija jāpajautā, vai man nevajag arī asinis nodot citiem iemesliem. Izstāvot jau nākošo rindu, mani novirza uz pilnīgi citu nodaļu un palūdz pastāvēt rindā, līdz izskatīs manu problēmiņu. Kad tā atrisināta, jāstāv nodaļā uz asinsnodošanu reģistratūras rindā, lai izpelnītos pastāvēt pie asinskabinetiņa, kurā, savukārt, norāda, ka trūkst viena papīrīša un būtu vēlams doties uz nodaļu pie vecmātēm tai pakaļ. Izstāvēju pacietīgi arī to rindu, lai dotos pie asinsnodošanas reģistratūras un paša asinsnodošanas kabineta, pie katra, saprotams, pa rindai.

4. Līst lietus

Es jums pateikšu. Tad vismaz labāk uzvilkties pa Latvenergo darbiniekiem (tiem dažiem Liepājas galā), kas divarpus gadus staipa elektrības plānus no viena kabineta uz citu. Tur vismaz skaidri redzams, ka viņi negrib strādāt, bet te šajā skudru pūznīti visi ar patiesi noraizējušamies sejām it kā kaut ko palīdz.... Es uzvilkos kā lapsene!

Tāpēc, ejot garām milzīgām Natwest bankas reklāmām, kur gudrām sejām cilvēki reklamē pakalpojumus ar nosaukumu "mēs esam izpalīdzīgākā banka", atecrējos kā pirms dažām nedēļām bez jebkāda iemesla banka anulēja mūsu abu maksājumu kartes. Kristapam zem viņa vārda sistēmā uzrādās, ka viņš pieteicis karti kā pazudušu (! lieki piebilst, ka Kristaps pats par to bija pārsteigts) un drošības pēc tāpēc banka izlēmusi noslēgt karti arī Kristapa sievai! Nenormāli izpalīdzīgi, pateicos! "Pēc jauno karšu saņemšanas (bankas kartes izgatavošana 3dienas) lūdzam kartes aktivizēt, sūtot parakstītu iesniegumu uz jebkuru filiāli (pasta pakalpojumi 3 dienas) un jūsu karte tiks aktivizēta 3 - 5 darba dienu laikā!" Ģimene nedēļu dzīvo badā...no sērijas.

Man gribās pasaulīti ar mazāku clivēku skaitu ar mīlīgiem un vecmodīgiem kantorīšiem, no kuriem pat neceri saņemt palīdzību...

krāsaina epizode iz vakardienas

Mūsu izcilajā Kumbrijas ceļojumā iestādīju savu telefonu. Nu kaut kur, starp kalniem un mežiem, un ezeriem, nu tā ar galiem. It kā liela vajadzība pēc telefona šajā Londonas dzīvē nav, bet fakts, ka nevaru jebkurā brīdī piezvanīt Kristapam, reāli apbēdina. Kristaps bija tiktāl apbēdināts, ka nodeva lietošanai savu telefonu un pats dzīvoja bez. Divas nedēļas šādā kārtībā nodzīvojām, it kā varētu jau vēl, jo degoša vajadzība nebija iegādāt telefonu, bet vīra nemobilitāte (jo telefons ir pie manis) mani sāka ļoti nomākt.

Pie tam, nevarējām vienoties par nākošā aparāta modeli. Kristaps bija par to, ka man ir vajadzīgs tas pats labākais, bet, zinot, savu attieksmi pret telefoniem (tie ir domāti tikai runāšanai un vizbiežāk tiek iebāzti "vietiņā", kur atrast nevar) pārliecināju savu vīru, ka man vajag vienkāršāko par vienkāršu - tikai telefonu nevis mantiņu, kura nav žēl un kurš neizposta vairāku ģimeņu budžetus. Tā nu izspriedu, ka ātrākais ir uzmeklēt lietotu telefonu vietējā sludinājumu portālā.

Vakar uznāca iedvesma un to izdarīju. Pirmais, kas bija publicēts, tika sazināts un norunāta tikšanās. Pēc balss cilvēks izklausījās pēc melnādaina, pie tam adrese tāda - nekurienē. Sacīts - darīts. Salikās tāda smieklīga ainiņa - grūtniece stāv ielu kruscelēs, saznās ar slepenu tēlu par mistiskas tikšanās vietas uzmeklēšanu. No pretējā stūra parādās melns, nošļucis un dedains tēls ar oranžu iepirkuma maisiņu un, kā tētis teiktu, līdz riebumam pieklājīgs. Lūdzu, paldies, vai jūs lūdzu, es, paldies, nē, vai šeit būs ērti piesēst, vai saule jūs nekarsē.... ar šitādiem tekstiem piesēdām pie kāda esteita (dzīvojamās mājas, kur pilsēta izmitina trūcīgos). Trīcošām rokām čalis izvilka ne tikai manu kāroto nokiju, bet arī visādus citus aparātus, ja nu man pēkšņi interesē iesaistīties viņa biznesā. Tomēr vecā labā nokia pārspēja jebkādus Ķīnas iphona pakaļdarinājumus. Vienkāršs un parasts telefons, un pat negribu zināt, pa kādiem ceļiem tas nācis - zagts, vai atrasts, vai tiešām viņa.

Ainiņas otrā epizode norisinās ļoti ātri - pēkšņi manā rokassomiņā apgāžas ūdens pudele, kas kārtīgi nebija aizskrūvēta. Steigā ķeru grāmatu, maku, ģimenes pagaidām vienīgo, Kristapam piederošo telefonu, ipodu, lai glābtu no nejaušiem plūdiem. Dredainais jaunēklis momentā reaģē - "paga, man mājās viena somiņa...". Pēc minūtes jau bija atkal klāt un svinīgi dāvina man rokas somiņu. Tā nu es tagad nesaprotu, vai es par tiem 20paundiem vakar iegādāju telefonaparātu ar somu bonusā vai somu ar telefonu bonusā:)

Esmu atkal pie sakariem, bet visi numuri zuduši, tāpēc būtu svētīgi, ja Tu man atsūtītu savējo:)

Līgo - Līgo!

Pavisam savādāka Līgošana:) Ar sveštautiešiem, dziedāšanu, vienkāršu pasēdēšanu un nereālu izsmiešanos. Šitā smiets nebija sen. Zin kā ir, kad cilvēkiem ap galdu ir kontakts un var līdz asarām par jebko.

Statistikai - ap galdu sēdēja 5 latvieši, 1 lībiete, 2 kolumbieši, anglis, jamaikietis un bolīviete, neviena Līga, neviens Jānis.

Lai jums sirsnīga un ņirdzīga šī diena:)

Inta, Kristaps, +

Kumbrija, ak, Kumrbija

Jau ilgi trināmies to apskatīt. Tas ir Skotijai līdzvērtīgs rajons, kuru noteikti vajadzēja apciemot. Vietējie to sauc par ezeru zemi un mēs pievienojamies. Pēc lokālā akcenta, kuru saprast nevar teju nemaz, nodēvējama par vietējo Latgali. Bet daiļa gan - kalni un ezeri vien. Kalni ne tie paši augstākie, bet nu vismaz triju Gaiziņu augstumā, kur augstākās virsotnes ir ap km augstas.

Tā kā izrēķinājām, ka uz turieni nokļūt ar auto būtu 6h un iedzimta slinkuma vārdā tā arī visas brīvdienas braukātu tikai ar mašīnu, redzot tikai to, kas ir autoparkinga apkaimē, tad tomēr izvēlējāmies mainīt žanru un izmantot vilcienu - autobusu - k2 (tulk - savu kāju pāra) pakalpojumus. Finālā, lai nokļūtu līdz pirmajai naktsmājai, bija jāizmanto divi metro, divi vilcieni, divi autobusi un 3 jūdzes vēl ar kājām. Neticēsiet, mājvietā nonācām apgaroti un enerģijas pilni:)

Mājvietu izvēle daļēji sakrita ar pēdējā brīža meklējumiem. Izdomājām, ja jau žanru maiņa, tad pa pilnu programmu - mēģinām atrast vietiņas prom no civilizētās pasaules. Diemžēl neizdevās un vienu no trim naktīm nācās gulēt viesu namā, bet pārējo iztikas minimums bija vienkārši ekskluzīvs, īpaši diviem, kas tik ļoti gribēja izbraukt no Londonas džungļiem.

Tagad skaties bildes:http://picasaweb.google.com/intasorina/Kumbrija#

Sper man vēl... :)

Godvārds varu nodievoties, ka mūsu dzīvesvieta ir pavisam jauka un tā nemazākajā mērā nav ne krimināla, ne kādi citādi mūsu emocionālo stāvokli apdraudoša:) Kaimiņieni Tīnu no Argentīnas satiku 26. maijā - tieši mēnesi pēc ievākšanās šeit. Katram savs dienas ritms, katram sava istaba-aliņa, kur ielīst. Ne visi grozās pa virtuvi pārtikas meklējumos, dzīvojamā istaba nepastāv... vienkārši nav kur visiem burzīties. Dienas paiet strādājot un tā arī nekad nesatiekamies. Vienīgais, esmu ievērojusi, ka kaimiņš Kevins izlieto ļoti daudz tualetes papīru un Kriss no Velsas reizēm uztrinkšķina padomju armijas kara dziesmām līdzīgus akordus un uzdungo man nepazīstamas dziesmas.

Gan nevarēju nepamanīt, ka vakar istabā virs mums ir atstāsts suns. Sajutos kā nedaudz suņu patversmītē - blakusmājas suņuks tiek visu laiku turēts sētā un, nabags, bez apstājas skrāpē mājas durvis, lai ielaiž iekšā. Vakaros, kad viss pierimst un skaņa izplatās ātrāk par skaņas ātrumu, suņuka mokas ir sirdi plosošas. Tam visam komplektā pēkšņi stāvu virs manis kāds nabadziņš gaudo. Nākas nojaust, ka esam starp īstiem suņu mīļiem. Stāsta turpinājumu uzzinājām vēlā vakarā, kad pieķērām velses Krisu ar četrkājaino draudziņu slapstoties pa trepēm lejā - piecus mēnešus vecais haskija kucēns piektdien tikšot dāvināts kādam draugam. Dievīgs radījums, tādā acu mirklī var iemīlēties! Tad nu līdz piektdienai viņš savā velsas akcentā trennēs suņuku par labi audzinātu draugu.

Mūsu istabā arī troksnis parādījies. Vienu dienu mans vīrs pārnāk brunurupuču Turtles-nindžas paskatā - smaids pa visu seju un uz muguras bruņurupuča bruņa. Kolēģis Džons tagad aizdevies uz Skotiju un iedevis pieskatīt Hangdrum (man liekas, ka nav latviskā nosaukuma, tāpēc vajadzīgs vizuāls paskaidrojums šai rindkopai). Tad nu mēs arī reizēm patrokšņojam:)

Londonas apstate turpinās - bijām aizbraukuši uz būvlaukumu, kur top 2012 olimpisko spēļu stadioni un tiem piederošās būves, parki un tilti. Milzīga teritorija, kurā šobrīd ir neskaitāmi ceļamkrāni un arī taciņa ar skatu torni interesentiem. Lūk bildītes: http://picasaweb.google.com/intasorina/Londona2012OOOOO#

Svinot lielisko piekdienas vakaru aizgājām dzīvajā redzēt kaut ko šitādu: http://www.youtube.com/watch?v=mbH7Hx6HEd4 . Iespaidīgi.

Tiem, kuri uzdod jautājumus par vēdera augšanu, varu atbildēt, ka aug:) Nupat ir sācies "sper man vēl" periods jeb uz kautiņiem balstītas attiecības ar vēderu. Kāds tur nupat mani ir uzsācis iespārdīt no iekšpuses. Sākumā spokaini, bet nupat jau ikvakara izklaide skatīties uz vēderu, kā tas kustās un kūņojas. Smējos, ka noteikti Xfailu idejas autore ir bijusi grūtniece:)

Kentenberija un citi zvēri

Izrēķinājām, ka kopš marta, kad bijām iebraukuši uz pāris dienām Latvijā, neesam bijuši ārpus Londonas midzeņa. Tā nu krāmējām koferus un posāmies ciemos pie Uģa. Smējāmies, ka braucam uz kūrortu - viņa ciemiņš (atvainojos, pāris reizes man tika aizrādīts, ka tā ir pilsēta) atrodas pie jūras. Kamēr bakstījāmies ar biļešu pirkšanu, visas sēdvietas autobusā sestdienas rītā jau bija izpārdotas un pavisam nejaušā kārtā vienīgais tuvākais punkts, kur varētu piebraukt ar autobusu, lai Uģis mūs savāktu, bija Kentenberija. Hohohooo, tā nu beidzot mums pilnīgi nejaušā kārtā palaimējās redzēt izslavēto mega katedrāli. Lūk arī bildes: http://picasaweb.google.com/intasorina/KentenerijasKatedrale#

Ko vēl esam sadarījuši? Aizgājām uz "Karaļa Lauvas" mūziklu (kapitāls - http://www2.disney.co.uk/MusicalTheatre/TheLionKing/home/index.jsp), satikām vakar Londonā Ildzi un atklājām parku pikniku sezonu.

Apsveicu visus starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā un visos citos svētkos:)

Priecīgi jums visiem,

Inta