Eņģelisms

Es tā domāju par ilgotu un kārotu pilsētu, kas kļuvusi par fonu...

Katru dienu braucu garām izgaismotam naksnīgam parlamentam, Kristapam katru rītu jāpasveicina saullēkts, kas atspīd Tower tiltā, lielumi (un skaisti lielumi:)), kas pārvērtušies par ikdienas fonu. Tam klājas pa virsu visas ikdienas mazlietiņas un ķebelītes, iepirkumi, rēķini, draugu satikšana, darbu darbi un viss pārējais. Tādā nedēļā kā šī, kad Kristapam ir jāstrādā tikai rīti un man ir tikai vēlie vakari, kas faktiski nozīmē to, ka nesatiekamies nemaz, visiem slāņiem uzslāņojas vēl sazvanīšanās ap 11tiem, kad Kristapam pauzīte, 14.30 - kad viņam darbiņš beidzies, bet es esmu ceļā, ap 17tiem, kad man pauzīte un pēc 23jiem, kad eju uz pieturu pēc darbu. Tā sazvanīšanās regularitāte sasaistās ar skatiem, ko redzi tajā pašā laikā katru dienu, var ievest vieglā transā ar vēlmi, kaut tas mainītos... Vienvakar mainījās...

Es jau sen spriedelēju par eņģelismu, kas katrā cilvēkā mīt. Kādā neplānotā brīdī acu mirklī rīkojies neapdomājoties, ar apziņu, ka tā ir tagad jādara, tā ir pareizi.

Veicot ikdienas maršrutu ar tam piederīgo sazvanīšanos mājup krietni pēc vienpadsmitiem vakarā autobusā ievēroju pārīti, kas iekāpa, jautri čalojot. Meitenei rokās grāmatas, puisim - ģitāra. Tāds nedaudz novalkāts čehols, kas varētu nozīmēt tikai to, cik ģitāra ir iecienīta ikdienā. Man patīk vērot cilvēkus, tāpēc neko daudz nedomājot, vēroju arī, kā viņi abi izkāpj no autobusa. Puisis pasniedz meitenes roku, abi samīļojas, sabučojas un tad kā palēninātā filmā atskatās uz kustību uzsākušo autobusu un izmisīgi sāk dauzīt pa braucošā autobusa aizmugurējo logu. Visi pasažieri žēli nopūšas - puisis ģitāru aizmirsis...

Kas man lika celties kājās, paķert to ģitāru, lūgt autobusam apstāties un pusnaktī izlēkt nezināmā Londonas ielā, es nezinu. Bija skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz iepriekšējo pieturu, viņi tur būs. Pieturā viņu nebija, tikai policists, kas pārģērbjas, visriņķī izkārtotas viņa mantas, apavi, dvielis, uniforma, cepure... Pēc tam tikai iedomājos, cik jancīgs bija tas skats, bet tajā brīdī man beidzot pieslēdzās galva - sasodīts, ko es tagad iesākšu ar ģitāru! Policists apakšveļā norādīja virzienu, kurā jaunieši devušies. Bez komentāriem un īpašas atļaujas lūgšanas, atstāju ģitāru pieturā (smaga), galu galā tas džeks tur ir puspliks un savākt visas mantas, vēl ģitāru un aizmukt viņš nepaspēs. Apejot ap tumšu stūri dzirdēju jauniešu satrauktu skriešanu atpakaļ. Droši vien ar domu noķert autobusu atpakaļceļā. Protams, ka sejā viņiem bija rakstīts "aizmirsu autobusā ģitāru", tāpēc man atlika norādīt, ka ģitāra ir drošās rokās, pie pusplikā policista pieturā.... "Un Tu izkāpi no autobusa, lai tikai atdotu ģitāru!", "Nē, es nespēju ticēt!","Kaut kas neticams!", pārsteigtais jaunietis nebeidza jūsmot. "Nē, tu tiešām esi eņģelis," dzirdēju viņu sakām, kad jau biju labā gabalā! "Paldies, tādā gadījumā būt eņģelim ir sasodīti laba sajūta!" atbildēju un atlikušās piecas pieturas, kuras nācās noiet ar kājām, smaidīju platu skaidu. Par to, ka es nezinu, kāpēc tā izdarīju!

satraukumam nav pamata

Piedodiet par pagāšreizi! Lai arī kopš uzrakstīšanas laika mani skāruši vēl vairāki līdzīgi notikumi (kas nav bijuši man pa prātam), nolēmu, ka vairs uz iestādēm neapvainošos, ar viņām nerunāšu un viss. Lai arī tas bija manā dzīvē vienīgais lielums, par ko satraukties.... Balansam jau kādu satraukumiņu vajadzētu :)

Satraukumiņš rodas, domājot par augusta noslēguma datumiem, kad no salas pārvācamies atpakaļ uz kontintnentu. Brālis izdomājis mums atbraukt pakaļ ar auto, pie reizes izbaudot kolosālu ceļojumu. Plānotais maršruts vēl nav izstrādāts, bet katrā ziņā izklausās nenormāli jautri - mēs četratā ar piekto pasažieri vēderā mērosim 2500 km Londona - Liepāja. Tad jau redzēs. Datumi, kas jūs visus tik ļoti interesē arī vēl tiek pieskaņoti, domājams, uz 27 - 29. augustu būsim mājās-mājās. Septembra sākumā, saprotams, pēc brāļa jubilejas svinībām, būsim pieejami visādiem piknikiem. Tad jau vairs tik tāds nieks - atrast dzīvokli, iekārtoties un briest lielajam pasākumam!

Te visādi pasākumi ilustratīvam noformējumam:

Wimbledon 2010:http://picasaweb.google.com/intasorina/Wimbledon2010#

viss kas, rati un Kristapa dzimpene:http://picasaweb.google.com/intasorina/VissKasUnRati#

Latvenergo pieminot

Noslēdzot šodienu gribējās ar seju iekrist spilvenā un sakliegties par to, kā es gribu būt atpakaļ maza iznēra valstiņā. Tādā, kur neko īsti neko nevar prasīt, jo neko neesi pelnījis, un tāda arī attieksme. Ja arī izpelnies uzmanību, tad caur paziņām vai ar naudiņām. Nevis tā kā te - visi ar smaidošās sejām un pilnu pārliecību pēc smalkiem brendu likumiem reklamējās, ka Tu nu esi mūsu klients zelta vērtē, ka Tevisdēļ esam gatavi izklāties, bet realitāte ir vēl skarbāka.

Šodien vienkārši pagadījās viss kopā.

1. Telefona rēķins joprojām ceļo uz veco adresi. Atceros, ka zvanīju pa visādiem iemesliem, pie reizes painteresējoties, vai adreses visiem mūsu abiem numuriem nomainītas. "jā, jā," bija atbildes. Pienāk rēķinu laiks, un tie joprojām ceļo tālo ceļu uz pasaules malu Longlane ielā.

2. DHL mums sūta paciņu jau vairākas nedēļas. Sēžam klusumā vairākas dienas, lai nepalaistu garām klauvējienu, bet šie, pretēji lūgumiem ierasties laikā, kad esam mājā, atbrauc un atstāj kārtējo ziņu - "ak vai cik žēl, jūs nebijāt mājās, jūs nesatikām". Rezultātā jāmēro pārbrauciens pāri trejdeviņiem kalniem pakaļ paciņai.

3. Topošo māmiņu aprūpe slimnīcā parastajā - izstāvu rindu pie asins noņemšanas kabineta, kur norādīja, ka bija jāpajautā, vai man nevajag arī asinis nodot citiem iemesliem. Izstāvot jau nākošo rindu, mani novirza uz pilnīgi citu nodaļu un palūdz pastāvēt rindā, līdz izskatīs manu problēmiņu. Kad tā atrisināta, jāstāv nodaļā uz asinsnodošanu reģistratūras rindā, lai izpelnītos pastāvēt pie asinskabinetiņa, kurā, savukārt, norāda, ka trūkst viena papīrīša un būtu vēlams doties uz nodaļu pie vecmātēm tai pakaļ. Izstāvēju pacietīgi arī to rindu, lai dotos pie asinsnodošanas reģistratūras un paša asinsnodošanas kabineta, pie katra, saprotams, pa rindai.

4. Līst lietus

Es jums pateikšu. Tad vismaz labāk uzvilkties pa Latvenergo darbiniekiem (tiem dažiem Liepājas galā), kas divarpus gadus staipa elektrības plānus no viena kabineta uz citu. Tur vismaz skaidri redzams, ka viņi negrib strādāt, bet te šajā skudru pūznīti visi ar patiesi noraizējušamies sejām it kā kaut ko palīdz.... Es uzvilkos kā lapsene!

Tāpēc, ejot garām milzīgām Natwest bankas reklāmām, kur gudrām sejām cilvēki reklamē pakalpojumus ar nosaukumu "mēs esam izpalīdzīgākā banka", atecrējos kā pirms dažām nedēļām bez jebkāda iemesla banka anulēja mūsu abu maksājumu kartes. Kristapam zem viņa vārda sistēmā uzrādās, ka viņš pieteicis karti kā pazudušu (! lieki piebilst, ka Kristaps pats par to bija pārsteigts) un drošības pēc tāpēc banka izlēmusi noslēgt karti arī Kristapa sievai! Nenormāli izpalīdzīgi, pateicos! "Pēc jauno karšu saņemšanas (bankas kartes izgatavošana 3dienas) lūdzam kartes aktivizēt, sūtot parakstītu iesniegumu uz jebkuru filiāli (pasta pakalpojumi 3 dienas) un jūsu karte tiks aktivizēta 3 - 5 darba dienu laikā!" Ģimene nedēļu dzīvo badā...no sērijas.

Man gribās pasaulīti ar mazāku clivēku skaitu ar mīlīgiem un vecmodīgiem kantorīšiem, no kuriem pat neceri saņemt palīdzību...

krāsaina epizode iz vakardienas

Mūsu izcilajā Kumbrijas ceļojumā iestādīju savu telefonu. Nu kaut kur, starp kalniem un mežiem, un ezeriem, nu tā ar galiem. It kā liela vajadzība pēc telefona šajā Londonas dzīvē nav, bet fakts, ka nevaru jebkurā brīdī piezvanīt Kristapam, reāli apbēdina. Kristaps bija tiktāl apbēdināts, ka nodeva lietošanai savu telefonu un pats dzīvoja bez. Divas nedēļas šādā kārtībā nodzīvojām, it kā varētu jau vēl, jo degoša vajadzība nebija iegādāt telefonu, bet vīra nemobilitāte (jo telefons ir pie manis) mani sāka ļoti nomākt.

Pie tam, nevarējām vienoties par nākošā aparāta modeli. Kristaps bija par to, ka man ir vajadzīgs tas pats labākais, bet, zinot, savu attieksmi pret telefoniem (tie ir domāti tikai runāšanai un vizbiežāk tiek iebāzti "vietiņā", kur atrast nevar) pārliecināju savu vīru, ka man vajag vienkāršāko par vienkāršu - tikai telefonu nevis mantiņu, kura nav žēl un kurš neizposta vairāku ģimeņu budžetus. Tā nu izspriedu, ka ātrākais ir uzmeklēt lietotu telefonu vietējā sludinājumu portālā.

Vakar uznāca iedvesma un to izdarīju. Pirmais, kas bija publicēts, tika sazināts un norunāta tikšanās. Pēc balss cilvēks izklausījās pēc melnādaina, pie tam adrese tāda - nekurienē. Sacīts - darīts. Salikās tāda smieklīga ainiņa - grūtniece stāv ielu kruscelēs, saznās ar slepenu tēlu par mistiskas tikšanās vietas uzmeklēšanu. No pretējā stūra parādās melns, nošļucis un dedains tēls ar oranžu iepirkuma maisiņu un, kā tētis teiktu, līdz riebumam pieklājīgs. Lūdzu, paldies, vai jūs lūdzu, es, paldies, nē, vai šeit būs ērti piesēst, vai saule jūs nekarsē.... ar šitādiem tekstiem piesēdām pie kāda esteita (dzīvojamās mājas, kur pilsēta izmitina trūcīgos). Trīcošām rokām čalis izvilka ne tikai manu kāroto nokiju, bet arī visādus citus aparātus, ja nu man pēkšņi interesē iesaistīties viņa biznesā. Tomēr vecā labā nokia pārspēja jebkādus Ķīnas iphona pakaļdarinājumus. Vienkāršs un parasts telefons, un pat negribu zināt, pa kādiem ceļiem tas nācis - zagts, vai atrasts, vai tiešām viņa.

Ainiņas otrā epizode norisinās ļoti ātri - pēkšņi manā rokassomiņā apgāžas ūdens pudele, kas kārtīgi nebija aizskrūvēta. Steigā ķeru grāmatu, maku, ģimenes pagaidām vienīgo, Kristapam piederošo telefonu, ipodu, lai glābtu no nejaušiem plūdiem. Dredainais jaunēklis momentā reaģē - "paga, man mājās viena somiņa...". Pēc minūtes jau bija atkal klāt un svinīgi dāvina man rokas somiņu. Tā nu es tagad nesaprotu, vai es par tiem 20paundiem vakar iegādāju telefonaparātu ar somu bonusā vai somu ar telefonu bonusā:)

Esmu atkal pie sakariem, bet visi numuri zuduši, tāpēc būtu svētīgi, ja Tu man atsūtītu savējo:)