Daudz laimes Ieviņai šodienas dzimšansdienā!

Daudz laimes Paulai svētkos, kurus šogad nepieminam, bet svinam!

Daudz laimes Aivai vārda dienā!

Daudz laimes Rūķu Ingai rītdienas dzimmenē!

Lūk, TIK daudz laimes jums visiem!

Skaitām dienas līdz jūs satiksim :)

Dikensa Londona 21. gs

Pagāšnedēļ Londonas metropolē, šajā laimes zemē, kāds laikraksts saduļķoja ūdeņus un diezgan pamatīgi. Tajā pirmdienā, kad sākās rakstu sērija, pirmo reizi mūžā redzēju, ka metro katrs(!) pasažieris lasa vienu rakstu! Sākot no tā dienas diskusijai pieslēdzās un skaļā balsī kliedza karaliskā ģimene, politiķi (bez tiem neizpalikt, jo rudenī gaidāmas vēlēšanas), labdarības organizācijas, vienkāršie ļaudis, visi kā pamodušies no miega - pasaules vienā no bagātākajām lielpilsētām ir lielākais skaits cilvēku, kas dzīvo joprojām Dikensa laikos jeb tālu zem nabadzības robežas.

Dzīvojot no ienākumiem, no kuriem lielākā daļa aiziet maksājumos, jau kādu brīdi mācās sajūta, ka aiz biezās fasādes, kas saucas Londona, burtiski čurkst drausmīga nabadzība. Te stāsts ir par milzīgo cilvēku skaitu, kuri dzīvo nožēlojamās un aizmirstās sociālajās mājās, ģimenes, kas pa naktīm nakšņo frizētavās, kur saimnieks laipni ielaiž, cilvēki bez izglītības (jebkādas) un līdz ar to - bez prasmēm, bez pabalstiem, bez darba iespējām, kas gadā nevar sakrāt i ne 15 paundus, lai samaksātu bērnam par pieteikšanos skolā, ar minimālu saimniecību un finālā tiek apbedīti masu kapos.. jau paaudzēm. Nav runa par iebraucējiem - tie visdrīzāk izsitas un atrod savu pozu.

Pēc nedēļas ilgas rakstu sērijas vienā no centrālajām avīzēm, liekas, vidējais Londonietis pamodies - Kā šajā valstī, kur ir tik daudz iespēju un tik daudz naudas, nav iespējas izrauties no nabadzības loka... jau paaudzēm! Kā var tik ilgi gulēt saldā miegā un neredzēt, kas notiek deguna priekšā! Tad nu tagad viena liela sabiedrības daļa visus skatus vērš uz politiķiem un domes priekšniekiem - nu, ko darīsiet? Savukārt tie dod pretī, ka vajadzētu vairāk nodarboties ar labdarību un vairāk palīdzēt līdzcilvēkiem.

Es tik te no malas to visu skatoties un lasot nodomāju - ka tik atkal viņi te neieņem ērtas pozas un nesāk gaidīt viens uz otru. Ka tiešām kaut kas mainītos. Londona būtu to pelnījusi tāpat kā cilvēki, kas tajā mēģina eksistēt.

Tādi vērojumi. Paši skaitam dienas līdz 19. martam, kad ieparkosimies Latvijā uz četrām dieniņām. Dikti visus gribās satikt. Dikti :):):)

krokusi un +10C

Lai arī uz nedēļas beigām arī mums piesola "sniegu", krokusi katrā zāles pleķītī nodod pavasara klātesamību. Pie tam, ja pa ceļam starp sniega prognozēm ir +10C beidzot nopelnītās pavasara dienas, atgriežas sajūta, ka gribas paiet garām savai pieturai un arī nākošajai pieturai, vienkārši iet, baudot mierīgu pavasara vakaru. Šodien tāds bija. Es nedaudz jūtos vainīga par to, ka jūtos šādu pavasari nezin kāpēc nopelnījusi, iedomājoties, kādu Laimes lāča ziemu piedzīvojiet jūs. Bet katram sava realitāte un arī mana pelēkuma izturības koeficientam reiz ir gana. Gribu pavasari kā ēst. Un ja tas atnāk vienā nejaušā vakarā, baudu.

Gaļasmašīna. Tā es gribēju uzlikt nosaukumu blodziņam, ko rakstītu par darbiem. Bet tad izspriedu, ka tas ir pārāk subjektīvs nosaukums un droši vien varētu neatbilst objektīvai realitātei, vai nu arī tieši pretēji - tā tas ir visur, tikai es esmu pagadījusies līdz šim būt ārpus tās.

Tu esi maza skrūvīte, kura jebkurā gadījumā ir vienkārši aizvietojama. Tu esi ielikts tur, kur tev ir jāstāv un jādara tas, ko tev liek. Tev jāzina no A līdz B, kāds cits darīs no B līdz C. Uz jebkādiem jautājumiem tev piesaka - tas tev nav jāzina. Nav nepieciešama ekstra iniciatīva - dari un viss, nekas cits no Tevis nav vajadzīgs. Tā eksistē mazie cilvēciņi, tā eksistē vidējie menedžeri, tā eksistē galvenie šefi, katrs pilda savu mazu solīti. Kaut kā pietrūkst viens, kas uzņemas absolūtu iniciatīvu un arī atbildību. Viss ir pa plauktiņiem sadalīts - kurš vainos kuru. Reizēm amizanti. Sistēmu sistēmas izdomātas, kā novelt no sevis vainu. Jauki.

Tā man iet pa jauno darbiņu. Esmu savā viesnīcas recepcijā, pildu ikdienas pienākumus. Paiet precīzi astoņas stundas, pagriežos un aizeju. Ko tad es tur daru? Redzamā daļa ir tā, ko variet iedomāties - iedodu viesim atslēdziņu un pieklājīgi atvados, bet tā neredzamā puse ir sava veida aizbergs. Tur sākas interesantums, jo, tā kā esam vienā ķēdē ar 50 5* viesnīcām, visa saimniecība ir grandioza. Cipari, ailītes, shēmas, līgumu līgumi, noteikumi... Un tik nesakiet nevienam ka es jums esmu teikusi - vislielākais pārsteigums ir par to, ka viesnīcas cenas izdomā no zila gaisa! Zvana telefons - cik jums maksā istaba.... nu 100, 150, 170, 220... nu kādā garstāvoklī es esmu šodien ;)

Es ļoti ceru, ka jūs esat labā noskaņojumā:) Sveicieni arī no Kristapa, viņam rīt 5.35 jāsēž pirmajā metro, tāpēc tāds nerunīgs šovakar, bet pārsvarā arī pie labas omas. Vakariņas sievai ir izcilas! Es tiešām lepojos ar savu pavāriņu :):)