Sen ka nav rakstīts, jo tāda sajūta, ka nav jau ko rakstīt, bet tad, kad no visām malām sākam saņemt jautājumus par to pašu - nu, un kā jums tagad iet, nospriedu uzrakstīt kārtējo apdeitu.
Jau pirmām kārtām oficiāli paziņoju, ka Londonā ir iestājies pilntiesīgs pavasaris. Putnu kāre pēc intīmām attiecībām neļauj gulēt ni rītos, ni vakaros. Un tie nodevīgie +5C liecina par īpašu smaržu gaisā. Reizēm arī mēs atļaujamies izskriet pastaigā plānākās jaciņās un biezos kamzoļus beidzot varam nest uz ķīmenēm iztīrīšanai. Pavasaris samežģītā formā ir arī mūsu mājā. Liānai viņš patīk un nevar saprast, vai viņam viņa arī, un vai tur būs kāds turpinājums un ar ko tas viss varētu beigties, jo nu viņš šitāds un tāds... Un tad nu mēs tagad esam ievilināti visādos sirdsmoku stāstos. Kā precēts pāris ar saviem 10 gadiem kopbūšanas pieredzes mierinām, ka viss jau būs labi, un lai beidz visu sarežģīt, un vispār ... "visi vīrieši ir cūkas" :)
Man patīk mūsu Longleinas ģimenīte. Katram ir kāds savs kreņķis un katram pietrūkst "savējie mājinieki", tad visi metās kopā mierināt un drošināt. Interesanti vērot, kā "mazā nabadziņa" tituliņš rotē, tāds pienācis katram no mums. Tad izrunājamies, pasmejamies, pašausminamies visi četri kopā. Joprojām nevaru iedomāties, kā būtu, ja mēs dzīvotu ar Kristapu tikai divatā. Būtu grūtāk. Man vajag cilvēkus. Droši vien jautāsiet, kā beidzās stāsts Džeinai. Skuķēns nosēdēja mājās 2 mēnešus piespiedu brīvdienās un no pagāšpiektdienas atkal ir darbos. Turpat. Tikām esot vēl trīs skolotāji atstādināti, par kuriem sūdzējušies vecāki bērnam citā klasē. Džeinai tagad pārdomas - vai viņa grib būt skolotāja vispār.
Otrām kārtām paziņoju, ka krīze beigusies. The Independent 27. datuma numurā bija liels virsraksts "Rīt, 10.00 kas-tur paziņos, ka krīze ir beigusies". Nu kad tā, tad tā, tad atkal ir jāķeras klāt visu lietu pārvērtēšanai. Atkal.
Trešām kārtām. Man jau atkal būs jauns darbs. Ja sekojāt līdzi stāstam, līdz pat 1. decembrim strādāju balt-marmora restorānā, kur man vienkārši palika garlaicīgi. Izmantojot momentu, tā teikt, ķēros darbu meklēšanai Londonā pie ragiem, kas rezultējas ar visādiem secinājumiem.
Sāku ar to, ka izšķirstīju visus iespējamos interneta resursus, sūtīju CV uz visām malām, bet finālā vai nu īpatņi vai pat ne pliks paldies, ka epasts būtu saņemts. Izdomāju darboties sistemātiski (-āk) un sākt ar darba meklēšanas aģentūrām. Jebkurā, kur gāju iekšā, iztālēm mani ieraugot, palūdza, lai atstāju CV un viņi zvanīšot (kas nekad nenotika). Pie vairākām no aģentūrām pat piekļuve nav, sēž priekšā vīrs formā un jautā, vai man ir sarunāta tikšanās, jo biju jau nospriedusi doties iekšā, sist dūri galdā un teikt, ka te es esmu. Tad nu bija laiks "kāpt iekšā pa logu" un apzvanīt katru aģentu personīgi, bet atbilde pārsvarā bija - atvainojamies, bet tā kā ir pārāk daudz pieteikumu, nav iespējas ar jums tikties individuāli. Nu vēl viens variants ir zvanīt tieši uz kompānijām, kas varētu meklēt kādus censoņus, bet tām, savukārt, pārsvarā prasība vairāku gadu pieredze Londonā konkrētajā sfērā. Paldies par kūkām. Nu kā man te var būt vairāki gadi... Skaidrs, ka parauj kreņķis, ja atšuj 20 reizes dienā. Sāku visam tam procesam paskatīties no malas, kas vēsta par to, ka laikam jau tiešām ģenerāli te arī ir tādas kā pamatīgas ziepes ar darba tirgu. Otrām kārtām piefiksēju, ka darbiņā, kurā piestrādāju reizēm (aģentūra, kas nodrošina ar darbiniekiem visādus pasākumus), koleģiāli plecu pie pleca strādāju ar inteliģentiem baņķieriem, gurdiem finansistiem, apdāvinātiem tulkiem, talantīgiem tirgotājiem - jauniem un profesionāliem cilvēkiem. Visiem pa lielam stāsts ir tas pats - katrs cer ielauzties Londonas rotācijā. Sajūta, ka pati Londona to tiešām nevēlas, liekas, ka tā ir pa pilnu šobrīd. Piefiksēju, ka daudzo darba aģentūru mājas lapās sludinājumi sāk atkārtoties, bet www.gumtree.com - Londonas sludinājumu mājas lapā, viena otra vakance ir apskatīta līdz pat 20 000 reizēm. Jofiņ! Tad es, sagaidot jauno gadu, salīgu ar sevi mieru. Lai arī gribās ātri un gribās daudz, ģenerāls kreņķis nenoved pie nekā laba. Tajā pašā laikā, šī gada laikā, kopš te esam Lodonā strādājot it kā "mazos darbus", apkalpojot, tīrot, pienesot, es esmu tik ļoti daudz ko mācījusies, es arī paturu visu laiku prātā - visa šī informācija, kas pie manis nāk, man jāuzglabā ar svētumu, jātur acis vaļā un jāmācās. Baiss treniņš.
Tieši tāpēc es paņēmu zīmuli un izvēlējos sfēru, kur nekad neesmu strādājusi, bet vienmēr tā kā gribējusi. Un kad jau esmu tūrisma mekā, izvēlējos pamēģināt viesnīcas. Pēc rūpīgas izpētes un neatlaidības no 10. februāra uzsākšu darba gaidas kādā viesnīcā pie Viktorijas stacijas. Tad redzēs. Kad sākšu, tad varēšu pastāstīt.
Pa tam laikam ar Kristapu iepazīstam Londonu.
Te nedaudz atskats: http://picasaweb.google.com/intasorina/HampsteadHeathVelNeatklataPerle#
http://picasaweb.google.com/intasorina/TakaCauLondonuPaVecamSliedem#
http://picasaweb.google.com/intasorina/BanksyUnCitaIeluMaksla#
Priecīgi,
Inta un Kristafors
p.s. zin kā cilvēki vislabāk atcerās manu vārdu? - no Inter Milan. Lai arī rakstās savādāk, izrunājot sanāk tā pati Inta (jo -er galotni pa britiskam saka kā -a). Smieklīgi sanāca ar kādu kundzi gados, kas galīgi saputrojās un sāka mani dēvēt par Milan.
