u-Vidjela Sasuna!

Zini, kā reizēm ir - cīņa ar personīgo frizūru dara traku, un viennozīmīgais lēmums no tiem tikt vaļā aicina pasaulei sadoties rokās, lai atrisinātu šo nu jau samilzušo problēmu. Sāku runāt skaļi ar līdzās esošajiem, jo sapratu, ka man pietrūkst drosmes ieiet kādā no daudzajām frizētavām kādā no daudzajām ielām, samaksāt teju 60 mārciņas par "mākslu". Darba kolēģe man iedeva tādu kā kuponiņu, kur pa 3 naudiņām (kas būtu nepilni 2 lati) var iegūt "jaunu galvu". Nu vairs nebija kur likties - jaunā frizūra pati no sevis nāk virsū. Izpētu iedoto taloniņu, uz tā teikts - Vidal Sasoon academy.

Šorīt tad arī izveicu šo svinīgo pasākumu. Tiku iereģistrēta, izpētīta, apčamdīta. Interesanta sajūta, ka pieci frizieri čamda pa matam un spriedelē, kurā virzienā katru šķipsnu nolikt. Interesantumu pastiprina fakts, ka nejauši iegadījos itāļu klasē, kur visas sarunas notika tikai itāiski. "Fino capelli, fino capelli", kas aptuveni nozīmē, cik nojaušu, "labi mati, labi mati". Pēc ilgas tīksmināšanās nekas tik ātri nesākas - vairums frizieri pielabo savas frizūras. Kāda dāma noķemmē savu "poniju" un nemitīgi (itāliski) izsaka par to komentārus, kāds interesants kungs ar loku šķērēm pielabo sev čupu uz pieres. Vēl viena dāma gados uz savas melnās galvas, kur viena šķipsna koši lillā, piesprauš mazu cepurīti ar lillā banti! Daudziem nebija, ko pielabot, jo mati uz nullīti.

Viss sākas ar to, ka skolotājs - jauns čalis smalkā uzvalciņā, apstaigā visus frizējamos, apjautājās, kur strādā, kādas vēlmes, parunājās par visu un neko, un kopīgi izdomā frizūru. Tad sanāk skolnieki. Itāļu puisis, kas nerunā ne vārdu angliski, tiek man, apmainamies ar zīmēm un mēģinu viņam parādīt, ka pilnībā uzticos, viss būs OK. Skolotājs sazīmēja visādas shēmas uz spoguļa, un tad viņš tā uzmanīgi, pa šķipsnai vien mani apšķērē. Blakus norisinājās neliela traģēdija, jo sievietei, kurai vakar veikta acs operācija, frizieris uzdrošinās apgriezt matus uz pieres. Kamēr es vēroju notikumu gaitu, sajūtu, ka manu galvu čamda jau svešas rokas.... izrādās gārāmejošais students :) Tā nu atkārtojot "fino capelli" vēl vairākas reizes daži pienāca pačamdīt manus matus. Kad filigrānā frizēšana bija aptuveni galā, skolotājs aprunājās ar visiem skoniekiem par to, ko viņš iesaka ar matiem darīt. Ar interesi gaidīju ieteikumus sev. "Pārāk tīri tev mati, pārāk tīri...."... lai arī ko tas nozīmētu...
Tāda nu man izklaide trīs stundu garumā. Izklaide un rezultātā - īsts sasōniņš. Tikai nočortojos, ka katru reizi frizieri nelūgti, ne aicināti priekšējos matus nogriež precīzi tik garus, ka pietrūkst cm, lai tos aizliktu aiz auss. Viņi nenojauš, ka dzīve ar mūžīgajām sprādzītēm ir neciešama.

Kompostrētais latviskums

Pat nezinu, kādas pārdomu un ideju sakritības dēļ uzprasījos aizdoties uz Londonas latviešu kora mēģinājumu. Sagribējās kaut kādu "saviskumu", piederību kādam baram, terapeitisku padziedāšanu un vienkārši pačalošanu savā valodā. Izkāpu savā kefīra pieturā (viena tagad tāda ieviesusies, kurai blakus atrodas veikals "Kaļinka" - rakstāms ar slāvu burtiem. Tur atrodami četru veidu kefīri! Arī Kārums, selgas cepīši parastie, serenādes, Cido sulas un līdzās daudz kam citam arī Staburadzes (??) ražota Vāverītes torte. Vai tad Staburadzes vārdu vēl lieto?) un devos uz turpat netālo Daugavas Vanagu namu. Dziedātāju tikšanās krodziņā, kur pēc brīvprātības principa tiek "iesildītas" balsis ar Aldara zeltu, tad lēnā zosu gājienā uz zālīti, neiztukšoties zelti tiek paņemti līdzi, lai uzmalkotu pa vidu Barisona "Latvijas" taktīm.

Publika maziņa - apmēram 20 cilvēku korītis ar vairumu altu (kora dalībnieki būtu vairāk priecājušies, ja es izrādītos soprāns nevis kārtējais alts), pieci soprāni, trīs tenori un, kā jau īstenā korī pienākas, - viens bass. No tiem - trīs vai četras sirmas galvas, kas raiti, bet ar akcentu runā senā latviešu valodā, vairāki jaunieši, kas Londonā dzimuši un auguši, lielākā daļa izskatījās "pirmā aizbraukšanas" viļņa sekas un daži kā es - tikai nesen.

Lai arī kora rindās neesmu stāvējusi gadus 4-5, jau pirmājā brīdī manīju atšķirību starp zvērīgo Latviešu - iezemiešu attieksmi pret kori kā mūziku, mākslu, sacensību, un klaidu pulcēšanos, lai labi pavadītu laiku, un pierādītu, ka var! Tā nu es divas stundas aizrautīgi izdziedājos, mēģinot balansēt starp abiem lielumiem. Aizverot baltās ēkas durvis aiz sevis, kāds otrais alts man uzjautāja - uz kurieni tu, varbūt pa ceļam? Kad skaļi atbildēju - man uz Sitiju (City - rajons, kur Kristaps strādā) man pēkšņi galvā saslēdzās tāda kompostrēta sajūta - it kā tikko bija tautasdziesmas un pēkšņi atkal Sitija.

Hmm, 18. novembrī koncerts. Jābūt tautastērpos.... kādam ir idejas?