viesu un bezinterneta terapija

Vai zinājāt, ka interneta trūkumu organismā var aizvietot ar viesu uzņemšanu? Joprojām dzīvojos pāris centimetrus virs zemes - iepriekšējā nedēļas nogalē apciemoja mūs Klēģeri ar draugiem, bet tikko lidostas autobusā iesēdinājām Zemīšus. Divas nedēļas nogales dienas Londona tika izdzīvota vēlreiz un vēlreiz, vakari iestiepās rītos, pa vidu vēl mēģinot laikus ierasties darbā un astoņas stundas godīgi nostrādāt. Kolosāla sajūta, ka joki tiek pateikti ar pusvārdu un kompānija smejas līdz asarām stundas no vietas. Kaut kādā brīdī, latviešu valodā skaļā balstī stāstot par mums pašiem, katrs izteiktais vārds ir kā terapija, īpaši tādam fruktam kā man, kas faktiski domā skaļā balsī.

Visādas bildītes salikšu tagad... ko tur daudz stāstīt.

Te no vazāšanas pa Liverpūles ielas stacijas rajonu, kur blakus kolorīts Spitafield tirdziņš: http://picasaweb.google.com/intasorina/PastaigaPaLiverpulesStacijuUnSpitafildaTirgu#
Lūk, arī solītā Oxforda: http://picasaweb.google.com/intasorina/KazuJubelisOxforda#
Ieskats uzdzīvē ar Klēģeriem: http://picasaweb.google.com/intasorina/KlegeruApciemojums#
Zemīši trāpīja tieši Liānas dzimdienā: http://picasaweb.google.com/intasorina/ZemisiLondonaUnLianasDzimmene#
Ja viesi kādā brīdī iesūtīs bildes no saviem aparātiem, un būs arī kas glīts, es pievienošu klāt jau esošajām miglu bildēm:):)

Runājot par bezinterneta terapiju - tā izgadījās, ka lielajā Londonā, faktiski, impērijas galvaspilsētā sāk rasties visādi trūkumi, kas bendē dzīvi. Internets izrādījās cietais rieksts. Kaut kā prātā bijām iedomājušies, ka gan jau kāds vietējais gudrinieks ievilks vadu no kaimiņmājas, bet izrādās, ka te visu operā Lielbritānijas telekompānija, un pat nieka vadu, no kura atkarīga eksistence, operē tikai lielās telekompānijas, kas internetu dod caur BritishTelecom. Nošauties. Tāpat kā daudz kur trūkst telefona zona, tāpat kā nevar nopirkt labas zeķu bikses, kuru numurs būtu mazāks par 40den, tāpat kā importa Depo nevar nopirkt atsevišķas sastāvdaļas, no kurām uztaisīt plauktus, tāpat kā piena produktu klāsts ir nožēlojams pat lielveikalā....

Beigu galā droši vien jautāsiet, kā tad mums te tā iet, nu tā, paīstam.... Labi. Es nopietni atkal esmu ķērusies pie jauniem darba meklējumiem. Ne nu tāpēc, ka neapmierinātu šībrīža, bet gan tāpēc, ka tiešām jūtu, ka varu darīt daudz vairāk kā atbildēt uz sūdzībā par to, ka maize ir auksta vai nevaram pasniegt organizko krāna ūdeni. Nudien reizēm skumji sametas no tās publikas. Iespējams, ka šo tēzi par manu darba meklēšanu jau esat dzirdējuši, bet liekas, tas paņems kādu laiku.... sākot ar niecīgu detaļu kā sava CV pilnīga radīšana atkal no nulles. Mūžu dzīvo - mūžu mācies.
Esmu priecīga par Kristapu. Viņš mācās pavāru lietas ar tādu aizrautību! Kā viņš pasaka - darbs, kas jādara ar rokām un tomēr ir radīšanas prieks.

Mīļie, visus samīļoju no sirds, īpaši Rogus, kas zem Rogu ģimenes karoga nodzīvojuši pirmo gadiņu. Gods un prieks būt jūsu vedējiem forever:):)


p.s. galds, pir kura top un turpmāk taps ieraksti:

5 gadu kāzu jubelis

5 gadu kāzu jubileja vispār ir kolosāls iemesls tikt ārā no Londonas pūžņa un nodzīvoties zaļi. Bija radies sarakstiņš, kuru noteikti ir jāizpilda, un Oksfordas apskatīšana bija diezgan prioritāra šajā listē:) Ņēmām to lietu nopietni un devāmies apskatīt vietu, kur zinību kalni sagrupēti vairāk kā 40 koledžās, kur pirmās no tām dibinātas jau 12. gs. "Man kā vēsturniecei..." salikās tā jocīgi par tēmu cik te viss sens. Padomājies, kad viņi dibina pirmās universitātes, mums tiek dibināta Rīga; kad Britānijā sāk runāt par sieviešu tiesībām - Latvijā dzimtļauži bez tiesībām; kad sāk veidoties latviešu literārā valoda, te virpina humoru "trīs vīri laivā".

Pilnīgi nejaušā kārtā Oksfordā risinājās "open house Oxford" jeb "atvērto durvju diena" - iespēja apmeklēt iestādes, mājas, koledžas, kas parastajam apmeklētājam normālos apstākļos tiek liegts (līdzīgs pasākums nākošā nedēļā noritēs Londonā). Ņemot vērā, ka pilsētas vecākā un skaistākā daļa ir būvēta kādus 400 gadus atpakaļ, tad kopējā pilsētas sajūta ir visai nomācoša. Drumi mūri, pelēki mazi lodziņi, kas atgādina vairāk klosterus. Kad mūros ieiet iekšā, tur paveras burvīga iekšējā pasaulīte - dārzi, skvēriņi, halles, baznīciņas, kuros acīmredzot visa tā iekšējā koledžas dzīve notiek. Bijām arī vecākajā Lielbritānijas bibliotēkā, kur jau 500 gadus tā saņem no izdevējiem katru grāmatu, kas publicēta. Bibliotēka pati nodeva savu atrašanos vietu. Kamēr mēs to meklējām, pēkšņi uz ielas ļoti skaidri varēja sajust Latvijas nacionālās bibliotēkas grāmatu smaku. Izrādās, bijām nostājušies blakus ventilācijas lūkai, kur aiz stūra ir arī pati bibliotēka. Nākas secināt, ka pasaulē visas bibliotēkas smaržo vienādi - pēc LNB. Oxforda izrādās ir pasaulei devusi Tolkīnu un Alises brīnumzemi. Maģiska vieta. Nu.... ne pārāk romantiska 5 gadu kāzu jubilejas svinēšanai, bet neies jau un nelūrēs visu dienu viens otram acīs ;)

Visādi citādi - viss pa vecam, rutīnā nepaspējam iedzīvoties :) Kristaps nu ir pilntiesīgs students, sāks jau trešdien apgūt zinības. Es ļoti par to priecājos, atceroties cik nesen viņam studēšana bija pēdējākā vietā. Mājas foršas, kur dzīvoties, tik vēl tas internets nav nokārtots. Izmantoju visādas 21gs iespējasa pieslēgties caur telefonu un visādi citādi izlīdzēties. Tāpēc pagaidām bildes nevaru ielādēt. Bet kā tikko - tā uzreiz:):)

Dikti gaidām Klēģeru pāri ciemos, vairs tik kādas 4 dienas. Zamīši arī pošas.... Ui, kā mēs jūs gaidām:):):):)

Daudz laimes kāzu gadadienā Rūtentāļu pārim!!!!! Droši vien šogad vīnogulāja ražu varat novākt:):)

septembris

Ar ronalda mcdonalda svētību, kas izdomājis inetu un tualetes dot par brīvu, arī ierakstīšu jums rindiņu un pēc tam došos mājās.
Kristaps jau ierakstījās par mājām, par kurām arī es nevaru nerunāt. Liāna pie pirmās izdevības izmērīja, ka no krodziņa pāri ielai ir tieši 50 soļi līdz gultai:) Savukārt tieši zem logiem ir veikals, kur brokastis dodamies iegādāt pidžammās. Kā teiktu Ufo - ideāls piess. Patiesībā mēs ceļamies ar veikala atvēršanu un dodamies gulēt, kad veikals slēdzās. Tā kā mūsu mājīgā istaba atrodas tieši virs bodes, tad garajos rītos modinātājs ir veikala ding-dongs (pīkstulis, kas veikalniekam vēsta par klienta ienākšanu par durvīm). Kaitinoši jau ir, bet toties rīti neiestiepjas vēl garākos rītos. Veikaliņā ir viss dzīvei nepieciešamais, ieskaitot follijs, auzu pārslas, korķviļķis un viss pārējais. Būs jāuzsāk sarunas par procentu atlaidi, jo brokastu greipfrūtu noiets bodei garantēts:)
Savukārt krodziņš dzīvo savā nodabā necerētu klusi. Nospriedām, ka tas tāds vecu vīru krogs, kur onkas vakarā nekaitīgi izdzer pa pintei. Krogā dzīvo pelēksvītrains minkāns un sainmieko Džons ar draudzeni, bet bārnene esot no Zvviedrijas. Sākam apzināt apkārtējos ērtākai sadzīvei.

Kristaps jau divos vārdos izlielījās par dušu, bet es nevaru nepasvītrot dušas nozīmi mūsu dzīvē. Endijs mūs bija nospīdzinājis līdz izmisumam ar ūdens sildīšanas ekonomiju (pat vienu augusta rītu tā caur smaidu teica "jūs noteikti esat pamanījuši, ka duša tāda vēsa. Esmu ietaupījis uz gāzi pamatīgi". Ceru, ka viņš pamanīja mūsu sejas, kas visnotaļ vēstīja to, cik viņa joks nav bijis smieklīgs). Savukārt ūdens spiediens nav pašsaprotama parādība šajā miljonu pilsētā. Ja esi ar svešinieku beidzis runāt par laiku, droši vari uzsākt sarunu par ūdens spiedienu! Kaut kas nežēlīgs. Pēc trīs mēnešiem vidusmēra dušā vārdu salikums "ātra dušiņa" kļūst par izsmieklu. Džeina pat teica, ka ja jaunajā mājā būs tāds pats spiediens kā Endija mājā, viņa apsver savu garo matu nogriešanu! Tas nu būtu kaut kas nenormāls, bet realitāte. Paldies dievam, saimnieks mums pie boilera ierīkojis ūdenspumpi.

Tagad cenšamies apdzīvot mūsu māju. Abas meitenes ir vienkāršī debišķīgas, kamēr mēs pa darbiem, viņas pamanījušās savilkt visādas mazmantiņas, kas mājas padara par mājām. Tagad tik notiek cīniņš par televizora piešķilšanu. Taču vesels stāsts par televizora vešanu uz mūsu mājām, to tas tika vests ar metro. Abas dabūjušas visiem dievooties, ka goda vārds to nav nozagušas :) Pagalmiņš pagaidām tāds dieva dots, bet lēnām uzņem mūsu savestos zaļumus, bazikus un lokus.

Ai, un par britu vasaru, kas beigusies vispār jau nav vērts runāt. Pagāšnedēļ trīs dienas bez lietus jau likās aizdomīgas. Tagad jau atkal viss sliedēs, pie tam septembris gaisā. Jā, to nu šodien tiešām varēja just, galu galā abas mājas kolēģes devās uz saviem skolotāju darbiem, bet mums darbiņa spriekšā uz gājēju celiņa ik pa brīdim pieparkojās rolsroisi un bentliji, kas izlaida lepnos vecakus, daļēji histeriskas māmiņas ar botoks lūpām un iestieptām sejām (tās sejas saucas "why so serious?" Ledžera fani zinās no kurienes tas) ar sapucētajām atvasēm uz brokastu tēju. Ka jums saku - ne atskatīties. Liāna katru dienu ierunājas - nu nevar būt, ka šodien nav ne viena stāsta:) Un katru dienu ir kāds eksemplāris, kuru vērot un nenobrīnīties, bet nu skaidrs, ka, "tad, kad sāc smaržot glāzes, tad ir skaidrs, ka tev nauda ir pa daudz" (Liānas citāts).

Labi, došos apdzīvot mājas, noskriet kādu km. Mani maratonistes panākumi pagaidām pieticīgi, lai ari 20 minūtes bez apstājas skriet man ir baiss sasniegums.

Dvīņu brāļiem Reinim Rozītim un Tālbergu Kristapam daudz laimes dzimmenēs! Savukārt, vecākiem - lai jauks un piedzīvojumu pilns ceļojums. Noteikti pārbaudiet, vai tiešām greizie ratii ar kājām gaisā un ūdens izlietnē notek uz otru pusi, un nogaršojiet Vegimite (gluži neēdams nav, bet norīt nav iespējams) :):)

Jaunās mājas

Sveiki, draudziņi!

Es - Kristaps esmu pilnvarots jums ziņot, ka esam pārvākušies (salūts;)

Tas nozīmē, ka vēl nav Interneta, tāpēc šo mantu pagaidām nākas zagt darba vietā!

Visas pārējās mantas ir droši novietotas mūsu jaunajā istabā, kas atrodas jaunajā mājvietā, kas atrodas tajāpat metro stacijā, kurā mitāmies arī iepriekš, bet tikai drusku tālāk. Vecajām mantām ir piepulcējušās jaunās - koka galds ar lavandas ziedu podu uz tā, dzeltens krēsls ar pieskaņotu dzeltenu galda lampu. Divas naktslampas abpus gultai ar jauniem palagiem, spilveniem un arī segu. Tā kā mūsu ģimenē ir jau divas segas, viena uz salas un otra kontinentā. Vēl ir spogulis un vēl pāris marginālas parādības. To visu bruacām iegādāt vietējā IKEJā, paļaujoties, ka gan jau kaut kā to visu mājās aizvedīsim. Kādu mirkli domājām, ka nesīsim tik visu rokā tik prom uz metro, bet tad mirklis pārgāja un bija skaids, ka nekur mēs to visu neaiznesīsim. Visa vienkārši bija daudz. Bet mūsu optimisms attaisnojās un uzradās kaut kāds pusoficiāls taksis, kas par puspiedienīgu atlīdzību aizgādāja mūs ar visām mantām mājās.

Nu tā kā tā. Televīzija vēl īsti nestrādā, Interneta nav, bet duša ir debešķīga - spiediens tāds, ka acis lec laukā un karstums apburošs.

Nu tā īsumā. Endijam esam pateikuši ardievas, bet nu viņš vēl reizēm atsūta kādu īsziņu - piemēram saņēmu no viņa atskaiti par viņa meitas veiksmēm skolas beigšanas eksāmenos;)

Nu lūk. Trešdien būs mājās Internetas, tad būs vēl vairāk burtu un bilžu!

Turās!